Čehijas čempioni nav izjutuši zaudējumu rūgtumu jau 13 spēles pēc kārtas, pēdējoreiz piekāpjoties “Rūdupis” vienībai pērnā gada 6.decembrī savās mājās Eiropas kausu ietvaros.

Kā jau komanda ar vāju vietējo čempionātu, “Nymburk” vienība jau izsenis ir meklējusi iespēju piedalīties spēcīgākos turnīros. Tā klubs 2001/02.gada sezonā spēlēja mums labi zināmajā NEBL (Northern European basketball League), ir piedalījušies Adrijas līgas čempionātā pagājušajā sezonā, līdz šogad pievienojās VTB Vienotajāi līgai. Varam just zināmas līdzības līdz šim? Šīs sezonas Čehijas čempionu modeli veido pieci amerikāņi, viens anglis un vietējie basketbolisti. Līdzības turpinās.

Trešdien laukumā tiksies komandas ar līdzīgiem budžetiem, līdzīgām iespējām, līdzīgām ambīcijām un līdzīgām problēmām, paskatīsimies kurš šosezon izrādīsies labāks? Latvijas vai Čehijas čempions? Atgādināšu, ka pagājušajā sezonā Eiropas arēnā jau tikāmies, vajadzētu revanšēties. Tiem kas neatcerās, “Nymburk” uzvarēja mūsu apakšgrupā Eiropas kausā, mums turnīrs beidzās jau pirmajā kārtā.

P.S. Uzmanīgi jāpavēro vecais komandas biedrs Lemeins Wilsons, afro gan ir pazudis, paskatīsimies kā iet ar lēcienu.

Patiesību sakot, abu komandu spēles stili ir tikpat līdzīgi kā spēļu formas. Ātrs spēles stils ar daudziem metieniem, aizsardzībā komandas ielaiž ap 80 tāpat kā uzbrukumā iemet ap 80 punktiem, kas ir TOP 5 rādītāji VTB Vienotajā līgā. Abas komandas iztiek bez īstiem spēka centriem un aizvadītajā Eiropas čempionātā nacionālās izlases pārstāvēja pa vienam spēlētājam. Dairis Bertāns mums, Semjons Antonovs NN komandas sastāvā. Arī Ivans Pauničs bija Lietuvā, bet šis aizsargs gan pārstāvēja Serbijas izlasi. Protams, neaizmirsīsim, ka abas komandas turpina cīņu Eiropas kausos, izkļūdamas kā otrās no savām apakšgrupām attiecīgi Eiropas kausā un Eirochallange turnīrā. Kad tiekas divas līdzīgas komandas, visu izšķir cīņasspars un individuālā meistarība, nešaubos ka pārsvars abos elementos ir mūsu pusē.

NN komandas vēsture nav sevišķi gara un panākumiem bagāta. Klubs dibināts 2000.gadā, nopietnāki sportiskie panākumi sākušies 2008/09.gada sezonā, kad kluba ģenerālmenedžera amatā stājies Eirolīgas čempions slavenais krievu basketbolists Sergejs Panovs. Divu sezonu laikā komanda izsitās līdz Krievijas superlīgai un šogad debitē gan VTB, gan Eiropas arēnā. Panovs pieaicināja treneri Zoranu Lukiču, jau pirmajā savas darbības gadā un treneris strādā klubā vēl joprojām. Krievijas profesionālajā sportā tas ir retums. Mēģināsim šodien iedragāt šo stabilitāti!

P.S. NN komandas pamatcentrs ir VEFiņā divus gadus skolotais Ivans Ņeļubovs. Jūs domājat es izvedu Ivanu mazā tūrītē pa Vecrīgu vakar???

Papētot “Cholet “kluba pieteikumu, interesants šķiet fakts, ka komandā ir tikai viens trīsdesmitgadnieks. Ir sastāvā divi jaunie – padsmitnieki, pārējie spēlētāji ir basketbola „brieduma” gados. Teorētiski ļoti pareiza komplektācija, bet basketbola laukumos, pagājušās sezonas Eirolīgas dalībniekiem tik labi nemaz nesokas. Savās mājās astoņos mačos tikai četras uzvaras, Eiropas kauss iesākts ar diviem zaudējumiem (“Himkiem” un “P.A.O.K”). Diemžēl šī statistika nesola vieglu pastaigu šodienas vakarā.

Francijas līga ir ļoti neprognozējama, visas 16 ProA divīzijas komandas ir piedzīvojušas pa zaudējumam un izcīnījušas vismaz pa divām uzvarām. Čempionāta blīvumā ar to spēj sacensties vienīgi Spānijas ACB līga. Francijā tiek spēlēts specifisks basketbols, komandās ir daudz amerikāņu, kas kombinācijā ar atlētiskajiem vietējiem melnādainajiem basketbolistiem veido, iespējams, atlētiskāko līgu Eiropā.

Šovakar būs jāuzmanās no pretinieku līderiem uzbrukumā. Fabien Cassier – aizsargs, kurš spēlējis Francijas izlasē 2010.gadā Turcijā un Demetris Nichols, kuram tomēr divu sezonu laikā neizdevās nostiprināties NBA, bet kurš ir zvaigzne Francijā jau trešo sezonu.

“Cholet basket” klubs Francijā izceļas ar jauno spēlētāju sagatavošanu. 2004/05. gada sezonā 10 no 12 spēlētājiem bija vietējās basketbola sistēmas audzēkņi. Klubs sagatavojis daudzas franču basketbola zvaigznes. 2000.gada Sidnejas olimpiskajās spēlēs Francija izcīnīja sudraba medaļas (visu laiku labākais franču sasniegums), tajā komandā spēlēja divi “Cholet” basketbola audzēkņi – Antoine Rigaudeau (visu laiku slavenākais “Cholet” basketbolists) un Jim Bilba. Protams, nevaru nepieminēt svaigākus basketbola „laboratorijas” devumus – Nando De Colo, Rodrigue Beaubois, Kevin Seraphin un Mickael Galabale (nejaukt ar manu komentēšanas partneri Edgaru Želabuļu). Visi iepriekš pieminētie spēlētāji ir draftēti NBA un, izņemot Nando De Colo, ir arī tur spēlējuši. Starp citu, tiesības uz De Colo pieder San Antonio “Spurs”, tam pašam klubam pieder tiesības uz Dāvi Bertānu.

Piektdien, plkst.21.50, uzreiz pēc spēles pie Arēnas Rīga iesēdāmies busiņā un devāmies ceļā uz Igauniju. Pilnīgā neziņā, ar lielām cerībām, priecīgas un saviļņotas par gaidāmo projektu (filmēšanos starptautiskā mūziklā*).

Ceļš bija ļoti garš un ļoti nogurdinošs. Bijām ļoti nogurušas pēc spēles pret “Budivelnik” un zinājām, ka mums jāfilmējās visu nakti. Traki! Lija stiprs lietus, kas mūs ļoti aizkavēja.

Ieradāmies filmēšanās laukumā pēc plkst. 2.00. Ļoti nogurušas, bēdīgas, bet ātri saņēmāmies un bijām gatavas strādāt ar pilnu atdevi. Mūs visas sagrimmēja, saģērba, izgludināja visas pēc spēles somās samestās drēbes. Un sākās filmēšanās.

Viens kadrs no dažādiem rakursiem, pārfilmēšana atkal un atkal. Tik ļoti nogurdinoši! Strādājām, filmējāmies 10 stundas no vietas, ar vienu pārtraukumu. 10 stundas! Tiešām neapskaužam aktierus! Tas bija gan morāli, gan fiziski grūti. No rīta, kad vajadzēja filmēt mūsu fināla sērijas ainu, mēs bijām izsmeltas, uz sabrukuma robežas, jo nebijām nedz gulējušas, nedz ēdušas gandrīz veselu dienu (vienkārši nebija laika).

Bet mēs saņēmāmies. Un saņēmāmies TĀ, ka visa zāle, visi aktieri, visa publika gavilēja ovācijās! Pats režisors pienāca un pateica, ka mēs esam superīgas, skaistas un tik enerģiskas, un no tik daudz dejotājām mēs esam visvislabākās un viņš piedāvāja mums tālāku sadarbību Disney kanālā un citos projektos. Dejojām deju ar TĀDU atdevi kā nekad, smaidījām ar TIK plašiem smaidiem kā vēl NEKAD.

Atbrīvojāmies ap plkst. 11.00. Izgājām no filmēšanas zāles ar divējādām izjūtām. It kā ar TIK pamatīgu gandarījumu, prieku, bet no otras puses – mēs tiešām bijām izsmeltas. Tāda sajūta, ka tik tikko bija beigusies spēle, bet tagad jau ir rīts, saule spīd un mēs braucam gulēt. Viss ačgārni! Viss tik ātri!
Ieradāmies mūsu viesnīcā “Radisson Blue Olimpia” īsi pirms plkst.12.00 un mums piešķīra biznesa numuriņus. Ļoti skaistus, ar skaistu skatu, arī SPA un baseinus varējām izmantot, bet prātā bija tikai viens – miegs, miegs, miegs. Paldies organizatoriem! Tos mums piešķīra par labu darbu!

Tā nu mēs esam visas karsējmeitenes pa divām, katras savā numuriņā. Cenšamies aizmigt. Drīzumā jāceļas un jābrauc filmēties – seriāla nākamajai epizodei (ar ļoti slavenu aktieri).

Mēs visas ļoti, ļoti novērtējam šo iespēju un esam lepnas, un gandarītas par paveikto darbu un mūsu izturību, jo, kā jau katrā projektā, bija savas nepilnības, neskaidrības un domstarpības, bet mēs paceļam galvas un pildām mūsu darbu, uzdevumu no visas sirds. Un mums sanāk!

Svētdiena, 27.11.2011. Rīga, Latvija

“VEF Rīga” karsējmeiteņu trenere Baiba Klints: “Režisoriem ļoti patika meitenes, būs decembrī atkal jabrauc :)”

—

*25.novembrī, pēc “VEF Rīga” spēles pret “Budivelnik” Latvijas čempionvienības karsējmeitenes dosies uz Igauniju, lai nedēļas nogalē Tallinā filmētos mūziklā “Pēc skolas” (“After School”).

“VEF Rīga” karsējmeitnes dalību šajā “Disneja Kanāla” un “Krievijas Pirmā Kanāla” sadarbības projektā izcīnījušas plašā Baltijas valstu deju studiju konkurencē.

“VEF Rīga” karsējmeiteņu trenere Baiba Klints: “”VEF Rīga’’ karsējmeitenes šīs sezonas sākumā sevi jau ir lieliski pierādījušas kā spēcīgu sastāvu, un, aizsūtot video organizatoriem, bez vilcināšanās tika saņemta apstiprinoša atbilde mūsu dalībai mūziklā. Tas būšot mūsdienīgs, liecina organizatoru sniegtā informācija, un, manuprāt, mūsu karsējas ir atbilstošas ar enerģiskām, aktīvam un stilīgām dejām, ieskaitot akrobātiku, lai parādītu sevi no vislabākās puses šajā projektā”.

“Pēc skolas” ir deviņu sēriju mūzikls par vecāko klašu skolēniem, viņu savstarpējām attiecībām un attiecībām ar vecākiem un skolotājiem. Lai arī seriāla varoņi iet skolā, mācības nav vienīgais, kas notiek viņu dzīvē, viss interesantais sākas tieši pēc stindām – draudzība, noslēpumi, joki, mūzika un mīlestība. Galveno lomu tēlotāji mūziklā būs jauni, talantīgi aktieri, daudziem no viņiem šī būs debija kino, savukārt skolotāju lomās filmēties aicināti populāri Krievijas aktieri. Projektu paredzēts pabeigt un nodot skatītāju vērtējumam 2012.gada beigās.

Kijevas „Budiveļnik” tas pats „Stroiteļ” vien ir, pēc Ukrainas neatkarības atjaunošanas klubs vairs netika saukts krievu „Celtnieka” versijā, bet ekskluzīvi tikai ukraiņu vārdā. Klubam ir gara un panākumiem bagāta pagātne. Tas izveidots 1945.gadā sākumā Vladimira Šablinska vadībā kā universitātes komanda. 50tajos gados šā paša trenera vadībā Kijevas klubs sākā ieviest tiem laikiem revolucionāras taktikas padomju basketbolā, kā piemēram, zonas presings un „alley opp” piespēles. Bet klubs zaudēja daudzus spēlētājus, jo bija studentu komanda. Tamdēļ 1962.gadā komanda tika pārdēvēta „Budiveļnik” vārdā. Ne mazāk svarīgs iemesls ir celtniecības uzņēmumu piešķirtais finansējums. Kopš tā laika Kijevas klubs ir bijis starp varenajiem Padomju savienībā kopā ar Rīgas „ASK”, Maskavas „CSKA”, Kauņas „Žalgiri” un Tbilisi „Dinamo”. Čempionu tituls diemžēl izvairījās no „Celtniekiem” līdz pat 1989. gadam, kad tam beidzot izdevās izcīnīt pirmo PSRS titulu. Tolaik finālsērijā bija jāspēlē līdz divām uzvarām pret „Žalgiri”. Savās mājās izdevās uzvarēt. Izbraukumā pie rezultāta 87-87 Aleksandrs Volkovs (pirmais ukrainis NBA) gūst punktus, ko soģi gan neieskaita. Pagarinājumā „Žalgiris” uzvar. Nākamajā dienā, pēc „Budiveļnik” iesniegtās apelācijas, sacensību komisija izlemj ka Volkova metiens bija jāskaita un tituls tiek piešķirts Ukrainas klubam. Būs jāprasa seržantam Buļam, lai iztaujā Ģenerāli par šo jautājumu Sportacentrā.

Kijevas klubs ir 28kārtējs Ukrainas čempions (interesanti ka VTB Vienotās līgas mājaslapā atzīmēti kā seškārtēji čempioni. Nez kapēc tā?). Ukrainas titulu atguvuši pēc 14 gadu pārtraukuma. Klubs, kura mērķis ir piecu gadu laikā iekļūt Eirolīgā.

Pirms divām sezonām Barselonā Eiropas kausa izlozē izdevās iepazīties ar kluba viceprezidentu Sergeju Golodu, kurš pastāstīja interesantas lietas. Kluba finanšu labklājība balstās uz kluba prezidenta Bogdana Gulyamova pleciem, kurš ir liels basketbola entuziasts. Viņam gan pieder vēl kāds Ukrainas līgas klubs, kurā Sergejs arī vācis sastāvu, jo tolaik nevienam citam to nevarēja uzticēt. Tā, lūk. notiek Ukrainā….

Nevar nepieminēt Artjoma Parahauska atgriešanos Rīgā “Budiveņnik” sastāvā, bet to jau vakarā redzēsim…

P.S. Just for fun – biļetes Kijevā uz spēli maksā no 20-30 grivnām, t.i. 0.95LS- 1.3LS

Izrādās, “P.A.O.K.” klubam šī būs otrā viesošanās Rīgā. 2002./03.gada sezonā FIBA Europe Cup ietvaros Saloniku klubs Rīgā zaudēja “Skonto” ar 76-107. Apskatāt “Skonto” sastāvu, nav slikts! Turklāt trīs no tā vakara spēlētājiem šosezon spēlē VEFiņā. Jahovičs, Valters un Janičenoks varēs sagaidīt savus vecos „draugus”.

Cerams, ka rezultāts būs līdzīgs tā vakara spēlei un Rīgas klubs uzvarēs. Tiesa gan, „P.A.O.K.” rindās neviena tā mača dalībnieka nav. Kluba prezidents ir tā laika galvenais treneris Branislav „Bane” Prelevič, kurš bijis arī kluba spēlētājs laikā, kad tas izcīnījis savus labākos panākumus starptautiskajā arēnā. 1991.gadā izcīnīts Saportas kauss, 1992.gadā – otrais Grieķijas čempionu tituls un nākamajā gadā iekļūts Eirolīgas Final Four. Prelevičs ir kluba leģenda gan kā spēlētājs, gan kā treneris. Kā kluba prezidents gan nav sasniedzis iepriekšminētos augstumus, kaut gan pagājušajā sezonā “P.A.O.K.” izdevās izcīnīt trešo vietu regulārajā čempionātā un Grieķijas kausā un izslēgšanas spēlēs tikt pusfinālā. Tā bija kluba labākā sezona kopš Preleviča (spēlētāja, trenera) laikiem. Paskatīsimies, kā grieķus uzņems VEFiņš.

P.S. 2002./03.gada sezonā „P.A.O.K.” pabija arī  Torraye Braggs (2006./07. “ASK Rīga”).

P.P.S. Grieķijas līgā spēlētāju streika dēļ tika izlaista pirmā kārta. “Panathinaikos“ prezidents Thanasis Giannakopoulos presē ir piedraudējis valdībai un līgas vadībai, ka klubs apsvērs iespēju spēlēt citas valsts čempionātā, ja nākamsezon problēmas netiks atrisinātas.

Pievienoju linkus ar interesantām bildēm un info:

http://ej.uz/sy7y

http://ej.uz/ek51

http://ej.uz/e5e7

Vai pirmdien mums izdosies uzvarēt? Es nezinu! Kauņas klubs pagaidām sagādā vairāk jautājumus nekā atbildes. Klubam palīdz tā īpašnieks Vladimirs Romanovs.

Šis 64 gadus vecais kungs ir ļoti interesanta un pretrunīgi vērtēta personība Eiropas sportā. Veiksmīgs biznesmenis, Ukio bankas izveidotājs, Lietuvas “Dejo ar zvaigzni” uzvarētājs, vairāku profesionālo komandu īpašnieks, cilvēks, kas 2009. gadā glāba „Žalgiri” no bankrota. Iegādājies zemūdeni K-19, uz kuras pats vairākus gadus dienējis. Romānova kunga dzīvesstāsts varētu būt par pamatu izcilai Holivudas filmai, ja tas nonāktu talantīga scenārista rokās, bet kā jau jebkurai medaļai, tai ir divas puses. Man labāk zināma šā kunga darbošanās sporta jomā, kas raksturīga ar nemītīgām treneru nomaiņām visās komandās, kas viņam pieder. Pazīstamākās no tām ir „Žalgiris” un Skotijas premjerlīgas klubs „Hearts”. Ar visām viņam piederošām komandām ir notikuša brīnumu lietas, bet šodien centīšos fokusēties uz Kauņas „Žalgiri”.

Kopš 2009.gada septembra, Lietuvas superklubu cīņās ir veduši astoņi treneri. “Žalgiris” pieredzējis galvenais trenera atlaišanu LKL finālsērijas vidū! Ja skaita, ka to sēriju līdz galam novadīja Markus Brauns (kurš bija spēlētājs), tad mans treneru aprēķins pēdējos gados var būt arī nepareizs. Šovakar Rīgā komandu cīņā vedīs Aleksandrs Trifunovičs, kurš šosezon jau būs trešais vīrs, kas no malas diriģēs zaļi baltos.

Komandas sastāvs šogad savākts tiešām zvaigžņots – Ty Lawson un Sonny Weems no NBA, Robertas Javtokas, Milovan Rakovič un, protams, Marko Popoviča atgriešanās “Žalgirī”. Sastāvs nokomplektēts ļoti spēcīgs, izņemot 4ā numura pozīcijā Jankunas un Klimāvičus nepavelk Eiropas top līmeni (tas, protams, mans subjektīvais viedoklis). Taču neskatoties uz to, sezona iesākta neveiksmīgi, vissāpīgāk noteikti tiek uztverts 0-3 starts Eirolīgā. Vasarā, vācot šo zvaigžņu sastāvu, bija cerēts uz ko labāku. Vai tapēc ir jāmaina treneris pēc pirmā mēneša? (Treneris Ilias Zouros tika nomainīts jau pēc pirmā Eirolīgas zaudējuma)

Neskatoties uz pretinieku neveiksmēm sezonas sākumā un visnotaļ īpatnējo vadības stilu, pirmdien 19.00 rezultāts uz tablo rādīs 0:0. Mans novēlējums VEFam -  spēlēt tā, lai spēles beigās būtu par vienu punktu vairāk “VEF” pusē, un treneru maiņas šovs pretinieku nometnē varētu turpināties. Kas zina, varbūt Trifunoviču varēs atlaist jau pēc divām spēlēm.

P.S. Pēdējā Eirolīgas spēlē pret „Panathinaikos” 75-92, pirmajā puslaikā „Žalgiris” rādīja ļoti kvalitatīvu basketbolu, tas bija Trifunoviča debijas mačs pie Žalgira stūres.

P.P.S. Kā jau visi zināt, Lietuvas superklubu savulaik vadījis mūsu Ainars Bagatskis, bet vai zinājāt, ka 1993./94.gada sezonā „Žalgiris” kluba galvenais treneris bija igaunis Jāks Salumets?!

Jau šo svētdien, 30.oktobrī, pie mums ciemos brauc viens no labākajiem Krievijas klubiem Kazaņas „Unics”. Pavisam noteikti var teikt, ka tas ir labākais Tatarstānas basketbola klubs.

Kazaņa „neklibo” ar izcilām profesionālā sporta komandām. Kazaņas „AK Bars” ir Gagarina kausa ieguvējs KHL pirmajās divās sezonās. Futbola klubs „Rubin” – 2008.gada Krievijas futbola premjerlīgas čempions, spēlējis čempionu līgas grupu turnīrā (neapšaubāmi prestižākais Eiropas klubu turnīrs visos sporta veidos).

Pie mums ciemos brauc basketbola komanda, kas pagājušajā sezonā izcīnīja Eiropas kausu, kas ir šā kluba visu laiku izcilākais panākums. Jā, ir izcīnīts FIBA Eiropas līgas kauss 2004.gadā, ir izcīnīti pāris Krievijas kausi (2003.g un 2009.g.), daudzi sudrabi un bronzas Krievijas superlīgā, kuru šogad gan zinām kā Krievijas profesionālo basketbola līgu. Klubs pat ir turējis virs savām galvām NEBL čempionu kausu. Tomēr tikai šogad „Unics” debitē Eirolīgā, visus šos gadus ceļu uz Eiropas prestižāko turnīru aizšķērsoja Maskavas „CSKA”. Kazaņas basketbolistiem, lai viņus apietu, nācās uzveikt visu Eiropu un tādējādi tikt Eirolīgas grupu turnīrā. Starp citu, pirmo maču „Tatāri” zaudēja Sienas „Montepaschi”. Šo ceturtdien „Unics” jāspēlē Stambulā pret vietējo „Galatasaray”, kur jācenšas izcīnīt pirmo uzvaru.

Trīs dienas vēlāk Kazaņas basketbolisti ar pieciem amerikāņiem, vienu austrāli, vienu baltkrievu un čupiņu krievu (pagājušā gada Eirokausa finālu varoņi – Mačejs Lampe un Marko Popovičs, kurš arī finālu MVP, „Unics” klubu šogad nepārstāv) izies uz Arēnas Rīga grīdas un, neskatoties uz visu iepriekš minēto, mēs šo maču uzvarēsim. Kāpēc?

1. Motivācija – savās mājās jāsāk uzvarēt arī augstākā kalibra pretinieki.
2. Fiziskais svaigums – viesi brauc no grūta izbraukuma Stambulā (tiesa gan, ir tiešais reiss Rīga – Stambula, damn Air Baltic)
3. Pretinieku atslābums – bieži lielie klubi mūs nenovērtē, un šī nenoskaņošanās jāizmanto.

P.S. Gribēju vēl šo to uzrakstīt par Kazaņas pilsētu. Ļoti tīra ar moderni attīstītu infrastruktūru, ļoti kvalitatīvi un plaši ceļi (sajūta, ka nemaz neesi Krievijā) un, protams, lieliskas sporta arēnas. 2018.gadā Pasaules kauss notiks Krievijā un daļa spēļu notiks tieši Kazaņā. Gribētu ieteikt cilvēkiem iegriezties Tatarstānas galvaspilsētā, tā ir apmēram Rīgas lielumā un vairāk nekā 1000 gadu veca. Būsiet patīkami pārsteigti. Vēlams doties līdzi atbalstīt “VEFu”. Ja ne, var pagaidīt līdz 2018.gadam, to es noteikti nalaidīšu garām.

P.P.S Pilsētā var arī iziet diezgan labi patusēt, ja gribās. Un, piemēram, ieejot galvenajā klubā, uzreiz redzma ierāmēta Marko Popoviča bilde ar diviem “Jack Daniels” rokā. :)

Lai stātos pretī Eiropas grandiem, viņi iet melnās nāves skolā. Jo ar parastiem treniņiem tāda līmeņa komandas neuzvarēt.

Eiropas kausā, VTB Vienotajā līgā – tādās spēlēs atbalstot Vefiņu, Tu atbalsti Latvijas basketbolu.

Tāpēc tiekamies Arēnā Rīga jau 30.oktobrī, kad “VEF Rīga” VTB Vienotās līgas spēlē tiksies ar Kazaņas “Unics”.

Nacionālās vīriešu valstsvienības ģenerālmenedžeris, toreiz LU students Māris Jučmanis pasākumu atceras ar ļoti pozitīvām emocijām: „Tas bija interesants turnīrs – laukumā satikās jaunie un vecie studenti, pasniedzēji. Spēlēt Vecrīgas atmosfērā bija visnotaļ aizraujoši. Toreiz vienā diennaktī spēlēju divas reizes, viena no tām bija piecos naktī. Abos gados, kad notika „Karaļu mačs”, uzvaru izcīnīja LU.”

Basketbola kluba „VEF Rīga” dibinātājs, toreiz LU students Edgars Jaunups: „Atceros, ka bija vēsa pavasara diena un tikko beigusies Latvijas hokeja izlases spēle. Steidzāmies uz paziņu spēli (tieši M.J. kurss), taču pēc tam atgriezāmies vēl vairākkārt, un atmiņā palikusi nakts ar basketbolu vidū. Rīgai kā basketbola pilsētai tas piestāv, tāpēc vienmēr gribējies šo notikumu atjaunot.”

Karalis ir miris. Lai dzīvo karalis! Līdz ar Rīgas „VEF” atjaunošanu, atdzima arī ideja par šo turnīru. Gan tāpēc, ka vēlamies arvien vairāk jauniešus un sabiedrību kopumā pievērst basketbolam, gan tāpēc, ka šādas sacensības ir lieliska ideja, kas nešaubīgi ir jāturpina. Mēs uzņēmāmies iniciatīvu. Vairāku iemeslu dēļ sacensību formāts transformējās, pilnveidojās, un nu tie no svētkiem studentiem ir pārtapuši par svinībām visiem rīdziniekiem un galvaspilsētas viesiem. (Citējot vēl ko no klasikas – pastāvēs, kas pārmainīsies.) Īpašs prieks, ka dalību tajā apstiprinājušas arī abu iepriekšminēto universitāšu komandas.

Ar Rīgas Brīvostas pārvaldes un Rīgas domes atbalstu mēs diennakts basketbola turnīru iesakņosim par labu galvaspilsētas tradīciju, par gaidītu notikumu. Daugavas labais krasts pret kreiso, Centrs vs Pārdaugava – kur dzīvo labākie basketbolisti? Jūs paši parūpēsieties par intrigu.

Jo lielāka būs jūsu atsaucība, jo prasmīgāki būsim mēs kā organizatori, jo ātrāk pienāks tas brīdis, kad diennakts basketbola turnīram kā vienam no centrālajiem rīdzinieku sporta notikumiem, līdzīgi kā, piemēram, pirmajai Kontinentālās hokeja līgas Zvaigžņu spēlei Maskavas Sarkanajā laukumā, tiks ierādīta goda vieta. Kas zina, varbūt pat laukumā pie Brīvības pieminekļa. Vispirms, protams, jāpierāda, ka esam to pelnījuši.

Tāpēc tiekamies jau šajā nedēļas nogalē 20.-21.augustā pie Kongresu nama, lai Rīgas ostas 810 gadu jubilejas un Rīgas pilsētas svētku 2010 ietvaros aizvadītu pirmo diennakts basketbola turnīru „Krastu mačs”. 24 stundas, divas komandas un puse Rīgas kā uzvarētāji.

- Bet vajag taču arī celt?

- Tā vairs nav mūsu darīšana… Vispirms vajag attīrīt vietu.

..bija pēdējās rindas, ko izlasīju „Tēvi un dēli”, un apdomāju neviļus prātā ienākušas pāris līdzības ar Latvijas politiku, kad lidmašīna nolaidās Maskavas Šerementjeva lidostā. Vēl aptuveni stunda un biju olimpiskajā kompleksā Lužņiki, kur notika ielu basketbola pasaules čempionāts, kurā piedalījās arī Latvijas komanda ar vefiešiem tās sastāvā (http://ej.uz/27y).

Lužņikus rotāja milzīgas XXII olimpisko spēļu talismana Mišas bildes un uzraksti „Россия – спортивная держава” – tas par godu Maskavas olimpiādes trīsdesmitgadei* tur notiekošajam sporta forumam (http://ej.uz/imn). Un milicija.

Ielu basketbola čempionāts būtu bijis 11 no 10, ja Latvijas komandai būtu mazliet vairāk klāt stāvējusi sportiskā veiksme. Cik labi bija aizvadītas spēles ceturtdien, tik ļoti nepaveicās piektdien, un puiši ierindojās 9.vietā 18 valstu konkurencē. Sestdienas fināls – Krievija vs Igaunija, Aleksejs Zorins vs super Mario :) (skatoties igauņu līdzjutējos, nemaz nenāca prātā jociņi par mūsu ziemeļu kaimiņu lēnprātību). Taču diezgan jau likumsakarīgi, ka vēl vienu zelta medaļu kaklā aptuveni divu tūkstošu skatītāju klātbūtnē tomēr kāra maijā jau par Latvijas čempionu kronētais Zorins&Co.

Foto: Renārs Buivids (”Streetbasket”)

Pavisam īpaša bija Spānijas – Baltkrievijas spēle. Tieši tobrīd uz „Moscow Open 2010” ieradās Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs, un tieši Latvijas komandas kapteinim Raimondam Elbakjanam („Streetbasket”) viņš apjautājās par Krievijas ielu basketbolistu rezultātiem. Pēc tam zibenīgi pa klusajiem telefoniem visi klātesošie tika noinformēti, ka neviens nedrīkst publiskot bildes, kamēr nākamajā dienā oficiālās fotogrāfijas nav parādījušās plašsaziņas līdzekļos. Vai viņi maz lieto sociālos tīklus? – man atlika tikai nobrīnīties un mazliet nožēlot, ka manī nav japāņu tūrista fotografēšanas gēna.

Vakarā pavisam nejauši nokļuvām pasākumā, ko vēlāk visi vienprātīgi nodēvējām par „Naša Raša” – vērienīgas bezgaumības kalngalu. Tā paša sporta foruma ietvaros rīkots koncerts Lužņiku vieglatlētikas stadionā; aptuveni 30 tūkstoši saorganizētu skatītāju, Maskavas olimpisko spēļu dalībnieki, patriotiskas un fabrikantu dziesmas, autentiskais Miša, kultūristi zelta krāsas šortos, TV translācija plus modernās tehnoloģijas savienojumā ar lielu naudu un ne kripatiņu izdomas. Vēlāk kāds maskavietis, šā pasākuma aprakstu noklausoties, visai trāpīgi raksturoja situāciju: Latvija ir vienu soli no Krievijas, Krievija – no Ķīnas, bet Ķīna no Ziemeļkorejas. Nevajagot brīnīties. Taču lai nu kā – tas viss bija par godu sportam, kas tika nepārprotami cildināts, gan pieminot Maskavu 1980, gan tuvojošos Sočus 2014.

Starptautiskais sporta forums Maskavā esot kļuvis par ikgadēju pasākumu ar mērķi attīstīt fizisko kultūru un sportu, starptautisko sadarbību sporta jomā un veicināt veselīgu dzīvesveidu. Tam par godu rīkotie pasākumi jauniešiem bija plaši apmeklēti un izdevušies (varu, protams, spriest tikai par tiem, kas notika Lužņikos).

Mans secinājums par Maskavā pavadīto nedēļas nogali ir līdzīgs iepriekšminētā foruma nosaukumam – sportam tur ir ierādīta visnotaļ centrāla vieta, ko apliecina gan Medvedeva viesošanās strītbola pasaules čempionātā, gan bezgaumīgais, bet vērienīgais koncerts, forums un, protams, gaidāmās ziemas olimpiskās spēles Sočos 2014.gadā, kas tomēr sasitās ar zināmu skepsi par adekvātiem laika apstākļiem. Iespējams, tas viss ir tikai PR Sočiem, taču pat, ja tā, kādu tas noteikti iedvesmos kļūt sportiskākam.

*1980.gada Maskavas olimpiskajās spēlēs latvietis Dainis Kūla šķēpa mešanas sacensībās izcīnīja zelta medaļu.

As I promised, I finished another blog to update everyone on things that have been happening this season.  So I am back!  We are very busy right now so I have much to write about in this blog.

Zane…Recently was another Cesis-TTT game which TTT ended up winning by a pretty good amount.   They are both very good teams and on any given day one team could be better.  So it is hard to say who is better but I will go with the TTT Riga women because I know many of the girls on the team!  So I always go with the team that my friends are on.

Liiva…It’s a little too late now seeing that my friend and her team were knocked out of the tournament in the 1^st round but I was going for MTSU.  My friend plays for their team and she leads the nation in scoring.  So I am a huge MTSU fan when it comes to Women’s Basketball.  Well at least this year.  She will be in the WNBA draft in April and I am expecting big things for her.  So look up Alysha Clark.  I think she will do pretty well in the WNBA and overseas.  But UConn is unbelievable!!!  Always have been very very good!

I never took the time to write about the All Star game in Saldus but I can take the time to do it now.  This was a very interesting day!  I was appreciative that the fans voted me in the game to be amongst the best players in the LBL!  So thank you to everyone who voted for me!  All Star games are always fun for me.  It is a time to worry less about the game and focus more on the fans and to make sure they enjoy it as much as possible.  So you have to be ready to sign autographs and take pictures.  Signing autographs and taking pictures always make me smile.  I remember when I was younger I always wanted to get autographs of basketball players and football players and I remembered how good I used to feel when I finally got my jersey signed by those guys.  So I make sure that if anyone wants my autograph or a picture I am sure to do it.  I ended up winning the dunk contest which was surprising to me.  I didn’t really plan what I was going to do; I just kind of decided when they called my name.  Haha.  But it was interesting because I did a couple things which I was too afraid to try in the past.  This led to me being named the Slam Dunk Champion.  I was pretty happy about that so thanks to the fans and judges for that.  But the All Star game was much fun and I hope I entertained the fans a little bit.  J

Just recently I was named Most Valuable Player of the BBL.  This was very surprising to me.  I never thought that I would receive an award of this magnitude.  I know many of you do not know my basketball history but let me briefly tell you…When I was younger I was the small, skinny guy that went to tryouts and barely made the team.  I never got any play time and I always doubted whether I should keep pursing basketball.  I thought that maybe it was a time to focus on another sport.  But as time went on I started to develop a little and things started to change.  Out of high school, I only had 1 offer to play college basketball which I gladly accepted.  It was not NCAA Division 1, it was a much smaller league called the NAIA.  I am sure most of you have never even heard of this league.  So I played in this league for two years.  My basketball game progressed a lot over the next two years which allowed me to transfer from my small NAIA school to a small NCAA Div. 1 University.  Belmont University was not really known for basketball.  We were a very small school.  But in our season we played against some huge universities such as Duke, University of Tennessee, University of Alabama, UCLA, Georgetown and Pittsburgh.  Eventually after my last year of college I got a few offers to play professional basketball.  According to statistics and people that ranked players in high school, I had a 0% chance to go to a NCAA Div.1 University.  And an even worse percentage to be playing professional basketball.  (I know you can’t have less than 0% but I am going to say a -50% chance. Haha)  The odds were really stacked up against me.

But somehow I am here today playing professional basketball for VEF Riga.  So I must say that God has really blessed me!  J  To come from barely making basketball teams when I was younger to being named MVP of the BBL is amazing!  Some of you may not know but I have a tattoo on my left shoulder and it reads, “Everything is possible for he who believes.”  This quote is a summary of my life so I decided to get it on my arm to remind me to keep pushing and keep fighting to accomplish what I want.  And most importantly, never let anyone tell you that you are not good enough to accomplish your goals.  But I will not take all of the credit, the MVP award is really a team accomplishment.  I know that without my teammates and my coaches that I would not be able to get this award.  They put me in good situations and they expect me to do my job.  They always believe in me which helps a lot.  And many times I get credit for something that someone else should be getting credit for.  Like when I make a bad pass but one of my teammates happens to catch it and score.  But it is basketball…and if everything went the way that we planned it I don’t think that anyone could ever lose!  But thank you for the award and thank you for the people who voted for me and supported me.

Now…It’s playoff time!!! We are currently participating in the BBL playoffs.  This is when you really find out what teams are made of.  We were seeded 6^th in the tournament which resulted in us playing the #3 seed, Ventspils.  We meet these guys a lot so it is usually an interesting game.  In the 1^st game in Ventspils, they clearly overmatched us!  We didn’t play very good and they took advantage of that.  In the 2^nd game we played a little better but they still ended up being ahead with a few minutes left to play.  But in the end, miraculously, we ended up getting the led and holding on to get the win.  It’s amazing what happens when your back is against the wall and the season is on the line.  If we played as we played in the last 2 minutes for the whole game I think we could advance to the next round.  I can honestly say that my team has been carrying me as of lately.  That is why I always say, that my award of being Most Valuable Player in the BBL is really because of my teammates and coaches.  Even when I am playing bad those guys find a way to make me look good.  They put me in good situations and they also believe in me to do the things that I am good at doing.  But hopefully for this game on Wednesday, you all can see a real MVP performance.  So I am hoping that VEF fans make the trip to Ventspils for this very important game!  We need your support!!!  J

***So to all VEF Riga fans- ON WEDNESDAY…GO TO SCHOOL OR WORK THEN FIND A WAY TO GET TO VENTSPILS FOR THE GAME AT 18:30!! We need your support and all the help we can get to get to the final four!!  And if you can’t come to Ventspils…at least try and find the time to watch on Viasat Sport Baltic.  Thanks and hopefully I will be writing back soon saying we are going to the Final Four!

Thank you for reading my blog.  I know it was kind of long but I thank you for taking the time to hear what was on my mind.  Feel free to comment.  And I will talk to you soon!

I want to take the time to respond to the comments that were on the last blog. I know it has been a while since the last blog but I did not forget. Just have been a little busy. TGI Fridays is a restaurant here in Riga. I eat there a lot in the USA. It’s Thank God it’s Friday. It is located in centre very close to the freedom monument. I enjoy playing for Coach Valdis. He is a fun guy and a good coach. You can tell that he was a great player just by the things that he says in practice. I think it is a lot easier to be on the same page with a coach that has as much playing experience as he does. He sees things that coaches without the playing experience he does may not see. (If you understand what I am saying) It’s very hard for me to explain. All coaches are a little different and it really depends what kind of person you are as to how you and a coach may get along. But I love playing for Coach Valdis and I am glad that the organization gave me the opportunity to come here and be apart of VEF Riga. The winter is much too cold for me. But I am surviving. But thanks to everyone that checked out my blog and took the time to comment. Thank you all for your encouraging words!! And my holidays were great. So thank you.

But now let’s talk about what has been going on recently. Many things have happened since my last blog. We have altered our team a little by a few changes. One main change was Martynas Mazieka leaving VEF. Martynas was a good friend to me and I really enjoyed being around him. We all know that basketball is a business and things like this come along with you job. So when I found out of the change I felt like I was losing a brother. But we all wished him the best and he did the same for us. Since then we have added to players, Sandis Valters and Taj McCullough. These were two great additions to our team because I believe it gave us more weapons and brought a little more experience to our young team. Sandis is a great leader and he has much playing experience which is great for our team. He’s a great guy and a great basketball player. I always give him a hard time by calling him the old man on our team! But don’t let his age fool you. Occasionally he will even take the time to show me his “bunnies” (Jumping ability) in warm ups. He will easily dunk the ball then look at me with a smile on his face! :)

Taj was another key addition to our team. He brings some NBA experience to our team and adds another dimension. *First I just want to take the time to say that, although his university made the NCAA Tournament and my university did not, my university would kill his university on any day of the week!!! Belmont vs. Winthrop…Maybe that game should be scheduled. Taj is from Atlanta. A place that I lived in for a few years and many of my family members still are there. I think getting Taj was not only a positive for our team but it also was good for me. I love all the guys on my team like family but I feel a lot more comfortable seeing someone the looks a little like me. Hold on…when I say he looks a little like me I am not saying that he is a sexy as I am. Because I am still the sexiest player on the VEF Team!!! Hahahaha. I am only joking around. Just adding a little humor to my blog. ;) But having him on the team makes me feel a little less odd because I know there is another black guy around. It’s rough being the only black guy. Sometimes I feel like an alien. But now that he is here he is the alien! And I can say…I have been here for 7 months so I am part Latvian! Haha.

As a team I think that we are progressing. I think we are at a point where overall we are playing better than we have been all season. Of course we have lost a few games for stupid mistakes on my part. But overall I believe that we are in a good position to really make some things happen. Currently, we are right on the edge of the BBL playoffs and we are first in the LBL. We have a big game against Lietuvos Rytas on Wednesday. It would help very much if we could pull out a win. So that is what I am preparing for right now! I don’t know exactly when our next home game is but when we have one I would love for everyone to come and support us! I think you will get a chance to see something special if you come to our games.

But once again…I would like to say thank you for reading my blog. And if you see me around or at the games don’t be afraid to say hello. Because I will not bite!! I love talking and I am a very friendly person. Have a nice day. And come to the games!! :)

Rinalds asked about my university and my studies so here is a little bit about it.  I attended Belmont University in Nashville, TN.  It’s a NCAA Division 1 Program.  It is a very small school with only about 6,000 people.  But every year they seem to expand a little more.  At my university I received a Bachelor’s of Science Degree in Exercise Science.  Exercise Science deals with the exercise, injuries and treatment on the body.  I also earned a certification in First Aid.  With my degree I could pursue being a physical trainer and I have completed all my pre-requisites so I could go back to school to get a doctorate in Physical therapy or Occupational therapy.  Or there is even a possibility of going to Dental school, although not very likely.  J  My University just recently received an honor in being named Top 10 in America’s Best Colleges and Universities.  So I must say that my Alma Mater is a pretty good University!! Go Belmont!!  But that’s enough about school.  I have been in school for 17 years so I am happy to finally be done or have a break from it.

I would also like to say hello to Christiana.  She recently posted on my last blog telling me how I changed her mind a little about black people.  I am happy that I could show her something good that would give black people a better image than what some people think.  I would love to meet you Christiana.  So make sure next time you are at the game to find me after the game.  J  But thank you for coming to the games and hopefully we can bring some wins very soon.

I have been here for a little over four months.  And I must say that I am enjoying my experience in Riga.  My team has travelled to Russia (twice), Turkey and Greece and in January will be travelling to Serbia and Belgium.  So I am getting to travel all over the world and see many different things.  I never knew that different parts of the world could be so different.  But it is a good thing.  Differences is what I think makes the world so interesting.  The most interesting trip of all of my trips would have to be when we went to Turkey.  I do not know exactly what made me sick but something really got the best of me.  I think it may have been some food that I had.  But during the game vs. Banvit I was throwing up and having some other problems.  I was really messed up.  I do not know how I survived the game.  Turkey was a rough trip for me.  But all of my trips have been pretty interesting.  I could never complain when I get paid to do what I love which is playing basketball.  So every day I have a reason to smile.

Now about our games and our season.  I know that we are not doing so great right now but we are improving every day.  We have shown that we can play at a high level with high level teams but we still have not found a way to win games.  Basketball is a game of runs.  So it’s understandable when the opposing team goes on a run but we have to do a better job of limiting their run and taking time to regroup so we can go on a run of our own!  But I believe that we have what it takes we just have to eliminate a few horrible minutes where we give the game away.  We just need to get a couple wins in a row to get our confidence up and then I think we will keep rolling.  I honestly believe this!  But I guess we will see.

I believe that I can wrap this blog up.  My parents are in town so I am just relaxing and enjoying my family.  I have been to the cinema and of course TGI Fridays a couple times.  I must admit I love American food.  But even more than that I love my mom’s cooking!  There’s nothing better in the world than Mom’s cooking.  I am sure that everyone can say that!   There is one more thing I would like to say.  I would like to thank my teammate Martynas Mazeika and my team manager Arturs S.  My club car was having a few problems so I had to get it fixed which left me without a car at the worst possible time.  My parents came into town and I had no car.  So instead of having my teammate Arnas Labuckas drive me around everywhere like he has been doing for a week or two (Thanks for that Arnas!) Martynas let me borrow his car.  I could never express how thankful I am for him doing this but this is my attempt!  Thanks Martynas!! I owe you!  And Arturs I appreciate everything you have done also.  My parent’s flight landed while I was in practice and I had no way of picking them up until after practice.  So Arturs took time out of his day and went and picked my parents up from the airport.  I really appreciate it.  I think that it is always important to help people out and thank them when they help you because you never know when you made need some help yourself.

But once again, I would like to thank everyone for reading my blog and coming to our games.  Hopefully more people will come out to support us.  Hopefully!  And since this is my last blog before the holidays I would like to tell everyone Happy Holidays!!  Have a great time and be safe!!  J  See ya!

Atkal laiks ir paskrējis ļoti ātri… Ir bijušas vairākas spēles, kurās esam gan uzvarējuši, gan zaudējuši!! Ziemassvētki jau ir tepat, tapēc domāju ka šoreiz varētu Jums pastāstīt nevis par basketbolu, bet vairāk par mūsu VEF komandas klipa veidošanu!!

Tagad televīzijā jūs redzat mūsu pirmo reklāmu, kas man liekas tiešām ir interesanta. Esam nofilmējuši arī otro klipu, ko jūs varēsiet redzēt janvārī.

Pirmā klipa veidošāna notika sezonas sākumā, mēs savācamies, visus mūs saģērba uzvalkos, nogrimēja un tad viss varēja sākties. Gabaliņus lika kopā vienu pēc otra, un grūti bija iedomāties, kā tas viss izskatīsies kopumā. Vienā kadrā mēs ejam pa trepēm, un pēc pāris stundām jau spēlējam uzvalkos basīti! =)) Process bija ļoti interesants un tajā pašā laikā diezgan sarežģīts, jo esam profesionāli basketbolisti, un ar to aktiera mākslu bija tā grutāk… Runājoties ar čaļiem sapratām, ka šis filmēšanas darbs nemaz nav tik viegls. (Vieglāk tomēr ir darīt to, ko tu proti vislabāk – spēlēt bumbu.)

Otra filmēšana bija pavisam savādāka, tur vairs nebija komanda kopumā – tur jau bija personāži. Tur kamera jau bija tikai uz tevi!!! Un tad tiešām paliek tā dīvaini. Sapratu, ka nav viegli būt aktierim, ka visa filmēšanas grupa seko tev līdzi, visām tavām kustībām… Labi, ka mums vēl nebija jārunā gari, jo tad tas pasākums varētu ievilkties ilgi =))))

Interesani bija tas, ka reklāmā būs maziņš bērniņš, un šim bērniņam bija tikai 4 mēneši… Taču viņš jutās tik komfortabli filmēšanas laukumā, nebaidījas no spilgtajām gaismām, filmējās kā pieredzējis aktieris.

Man liekas, ka šīs reklāmas būs interesantas, vismaz ne tādas kā visas… Viss notika tiešām profesionāli, un biju patīkami pārsteigts par visu to, ko redzēju, tāpēc nešaubos, ka reklāmas būs super!!!

Tuvojoties svētkiem, gribu visiem novēlēt priecīgus un gaišus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu. Domāt labas domas, un darīt labus darbus!! Palīdzēt un atbasltīt tos, kam varbūt neiet tik labi. Atceramies, ka mums visiem ir jāturas kopā, jo kopā ir liels spēks!!

Un ceru jūs visus redzēt atbalstām VEF gan vēl vecajā gadā, gan arī nākamajā, jaunajā gadā!!!

BILDES NO OTRĀS TV REKLĀMAS FILMĒŠANAS

Sveiki!

Sen neesmu rakstījis, bet tas bija tāpēc, ka bija ļoti maz brīvā laika!  Nu esam aizvadījuši vairākas spēles, un nu varu dalīties savās pārdomās par tām.

Šogad VEF kalendārs ir ļoti smags, mums nedēļā aptuveni ir divas spēles un vēl smagi treniņi, kuros mēs strādājam ļoti intensīvi un kapiņš ir ne pa jokam!!! Tas nav viegli, tapēc tas atņem daudz spēka.
Spēles arī ir ar ļoti nopietniem pretiniekiem.

Mums ir bijušas skaistas uzvaras, piemēram, pret Ventiņiem, un atbildes spēle pret Grieķu klubu!! =)) Jā, pret Ventspili mums vēl spēle nebija tik skatāma, taču galvenais nebja rādīt skatāmu spēli, bet gan uzvarēt pretinieku! Jo tas gan klubam, gan spēletajiem deva lielu pārliecību par saviem spēkiem.

Arī Grieķijā spējām atspēlēties no – 10 punktiem, un parādīt, ka esam sīksta komanda, kuru nedrīkst nenovērtēt!! Parādījām raksturu un beigās uzvarējām, kaut kopvertējumā zaudejām, taču parādijam, ka varam spēlēt pret spēcīgiem pretiniekiem!

Protams, nevar jau aizmirst, ka zaudējam ar…. Ļoti žēl, ka zaudējām Igaunijas klubam, jo pēc pirmā puslaika bija +16, uzskatu, ka šo spēli mums bija jāuzvar!! Tas bija sāpīgs zaudējums!!=(

Pārejie zaudējumi bija pret ļoti stiprām komandām, kuras tomēr ir pārākas par mums… Taču no katra zaudējuma, mēs mēģinam kaut ko iegūt un mācīties, lai nākamajās spēles mēs jau spētu uzvarēt!

Prieks, ka komanda ir vienota arī tad, ja zaudējam!!=)) Jo parasti, kad nāk zaudējumi, tad komandās sākas kādas problēmas, taču mums viss ir kārībā=)) Mēs vairāk runājam un mēģinam meklēt risinājumus, lai nākamo spēli uzvarētu!!

Tā kā mēs ejam uz katru spēli ar domu, lai uzvarētu!!

Un vēl es gribētu visus aicināt uz mūsu spēlēm. Mēs spēlējam pret ļoti labām komandām un mēģinam rādīt labu basketbolu!! Gribētos redzēt pilnas tribīnes ar cilvēkiem, kam patīk basetbols. Jo ir daudz vieglāk spēlēt, kad ir labs atbalsts, tas ir kā sestais spēlētajs uz laukuma!! Ceru uz Jūsu atbalstu nākamajās spēlēs….

Pašlaik mācos Latvijas Universitātes Vadības zinību fakultātes 1. kursā, centīšos apvienot to ar treniņiem.

Kamēr vēl nevaru trenēties pēc pilnas programmas, apmeklēju svaru zāli, skrienu krosiņus, kā ari vakaros pildu dažādus trenera sagatavotus uzdevumus. Pašam jau ātrāk gribas izmēģināt savus spēkus jaunā līmenī, iepriekš esmu spēlējis tikai amatieros un LBL 2.divizijā.

No tiem treniņiem, ko esmu aizvadījis kopā ar komandu, varu apgalvot, ka atmosfēra komandā ir lieliska – spēlētāji visi ir ļoti draudzīgi un pretimnākoši, mums ir kopumā jauna komanda, kas neliek man justies neērti. Arī ārzemnieki ir tiešām sakarīgi gan sadzīvē, gan laukumā. Alex arī, neraksturīgi amerikāņiem, laukumā ir dāsns ar piespēlēm un nepavisam nav egoistisks, kas, pēc nostāstiem, raksturīgs daudziem melnādainajiem spēlētajiem. Treneru korpusam arī ir ļoti labas, draudzīgas attiecības ar spēlētajiem, nekad nav bail kaut ko neskaidru pajautāt.

Lai ari pēdējās spēlēs tika piedzīvoti zaudējumi, domāju, ka tas nav nekas traks, jo pretī mums nāca ļoti spēcīgas un pieredzējušas komandas. Varbūt vienīgi Eiropas kausa kvalifikācijas spēli pret grieķiem varējām nospēlēt labāk, bet galvenais ir, ka spēlējot pret stiprajām komandām, gūstam neatsveramu pieredzi.

Ir bēdīgi skatīties uz tukšajām tribīnēm, man tāda sajūta, ka, spēlējot jaunatnes līgā Rēzeknē dažkārt bija apmēram tikpat daudz skatītāju. „VEF” komanda spēlē ātru, skatāmu basketbolu, tāpēc aicinu visus nākt uz mūsu spēlēm, jo Rīgā nav īpaši daudz komandu, kas spēlē šajā līmenī.

Ceru, ka nākamreiz rakstīšu, kad būšu jau kādu spēli aizvadījis. Uz drīzu tikšanos!

Sveiki!!! Šeit Ingus Bankevics!! Es pirmo reizi rakstu kaut ko tādu, kas tiks publicēts internetā, tāpēc pat īsti nezinu ar ko sākt..

Sākšu ar to, ka esmu VEF spēlētājs. Pirms diviem gadiem spēlēju Valmierā. Zināju, ka mani lielākie konkurenti uz LBL lielo četrinieku ir VEF… Visu sezonu gatavojos spēlēm pret VEF, lai varētu šo komandu sakaut…

Un tagad tā ir mana komanda, ar kuru mums ir visaugstākie mērķi!!!=))) Interesanti tajā dzīve notiek, nesen tas ir tavs lielākais pretinieks, taču nākamajā mirklī tā ir tava komanda!!!

Komandā iejutos ļoti labi un ātri! Pazinu jau vairākus čaļus, un biju spelējis ar dažiem kopā (Jura, Janka – Gulbenes mafijā=)). Komanda ir ļoti draudzīga, un man liekas, tas  ir ĻOTI svarīgi (40% no uzvaras). Kapēc?? Komandai ir jābūt kā vienai dūrei vai kā pulkstenim. Ja kāds no zobratiņiem nedarbojas, tad pulkstenis darbojas ļoti slikti, vai vispār nedarbojas!!

Tāpat ir ar komandu, mums ir jābūt vienotiem uz laukuma, jo tikai tā mēs varam kaut ko sasniegt… Esmu spēlējis komandā, kur ir daudz labu ārzemju spēlētāju un nav tā draudzīgā saskaņa (ķīmija) vienam ar otru, un arī rezultāti nav tie,kas varēja būt… Laukumā ir jābūt vienam veselam….

Arī treneri man palīdzēja iejusties, pastāsta kā viss notiek, un pasaka, ko no tevis gaida.

Kā komanda mēs esam ļoti jauna. Dažkārt mēs nejūtam vēl viens otru, bet tas viss nāks ar laiku. Potenciāls mums ir liels, vajag tikai to pilnveidot!! Visi esam jauni, un katrs sevi grib pierādīt, tapec rezultātiem ir jābūt… Treniņos ne mirkli nevar atslābt, jo kapiņš tur ir nenormāls!!=))

Nu domāju, ka priekš pirmās reizes sanāca ta tīri neko!!!=)) Gaidiet nākamo ziņu, un tad jau vairak par spelēm, spēlētajiem un visu parējo!!!!

Hello again!  It’s me, Alex Renfroe, stopping by to update everyone on how life in Latvia is going!  I have been here for about a month and a half now.  Things are going pretty good.  The team is 2-1 in exhibition games so far.  We are starting to gel and figure out how each other play so things should really start to come together soon.  We also are getting closer off of the court!  We all seem to be pretty good friends and we like to joke and play around a lot.  A big joke that the team makes is about how me and my Russian teammate, Ivan, communicate.  I know no Latvian or Russian besides a couple small words and he does not too much English!  So how do we communicate???  Well…if we talk on Skype we will use online translators and any of the smileys that Skype has to offer to get our points across.  But in person we use a lot of body language and hand signs.  :)  So my teammates always laugh when they see us communicating!  We all share great times together in the locker room and on the bus when we are traveling.

But life in Latvia is going pretty well so far.  I am starting to experience new things as I step away from the many American ways I am used to.  I try many different foods throughout the week and many of them I love eating.  So…McDonalds has not seen me as much as they usually do.  Haha.

The season is right around the corner!  We are sooo close to our first official game.  I am starting to get nervous but I have been waiting for this moment since I signed my contract to play for VEF Riga.  I am also very excited!!  I think we are all ready and excited for the start of the season so we can see how we measure up to other teams.  I have been playing ok.  My minor injuries are starting to go away and I believe that my health is better than it has ever been since I have been here in Riga.  So I am expecting big things out of myself.  But…I still have a lot to learn about European basketball.  It is so much different from basketball at home.  A different style of basketball.  But I learn new things every day.  So everybody be prepared to come to our first home game on October 9^th!

Since so many of my new friends in Latvia ask me questions about America and my culture, I think every blog I will talk about a question that I was asked by one of my friends and feel free to join in with commentary or ask me a question if you would like!  So here is the question…

Question: Do all black people act the way they are shown in movies?

Answer:  In the movies, black people are always shown as ignorant, poor, loud and very rude and uncivilized people.  One of the many stereotypes that are associated with black people is that we kill people and steal from people.  But…This is just a stereotype.  Of course there are some black people that fit this stereotype just as there are some people of other races and ethnicities that also fit this stereotype.  I believe that black people are very friendly and caring people.  We are usually very family oriented and stay close to our families.  But we are loving people.  So if you ever see a black person walking in the streets…do not be afraid to speak to them.  Because usually when we are shown respect, respect is given back!  For the most part at least!

*But I really believe that we (all people living on Earth) too many times group people by their colors or ethnicities when we all are the same once the layer of skin is taken off.  Black people, White people, Red people, Blue people…It does not matter the color…But instead it matters what in the HEART!!  We should all take the time to get to know one another before we judge based on color or ethnicity!  J

But once again…I appreciate everyone taking the time to read my blog!  And I wanted to give a shout out to my loved ones at home! And the people that send me encouraging messages everyday!  I love you all.  And I will check back next week and let everyone know how the 1^st game went!

Feel free to comment or ask me a question

-Alex

What’s up everyone? I am Alex Renfroe. I am from the United States of America and this is my first year playing for VEF Riga. After much anticipation, it was finally time to depart the USA and head to Latvia. The trip started off pretty rough as I missed my morning flight due to security and baggage issues. Only to reschedule for a later flight which ended up getting delayed two hours due to bad weather in Chicago. So at the end of the day I was still in my hometown of Nashville, Tennessee. After making different flight arrangements, I headed home for one more day with the loved ones. In the morning, I started over again. Hoping that the day would go much smoother than the previous day. Everything went as planned besides the part where my wallet fell out of my pocket in the plane from Chicago to Frankfurt. But it was recovered by a nice gentleman that was cleaning the plane and I got lucky enough to get it back with everything still there! :) After around 11 hours of flying I had reached my destination.

So I my life in Riga had begun! Riga was much better than I expected it to be. I admit, at first I was a little nervous about going overseas and being away from home and everything that I knew. But I was prepared and eager to start another chapter of my life.

There are many things that I like about being here in Riga. My apartment is very nice and I have a nice car that has yet to give me any problems. I happen to live walking distance from a McDonalds!! :D I dont know if that was planned or if it was just coincidence but I do love me some McDonalds!! My teammates and coaches are very cool! I enjoy talking and joking around with them all, although sometimes we may not understand what the other is saying until a short time has gone by. We are all good friends and I always enjoy being around them. Some of my teammates have been showing me around the city. I really like the city because there is always something interesting going on. This makes my weekends much better because I dont have to sit in my apartment and watch television or sit on the computer. Everything has been great so far.

But there are a few things that took me by surprise. I will have to get used to not having air. Sometimes I forget to open my windows when I leave for practice and when I come home from practice it is so hot in my apartment that I can not sleep. :( And also not having a dryer for my clothes is different too. But I can get used to not having those two things. One thing that is much different for me is being one of only a small few black people. Sometimes people just stare at me maybe because I am the first black person they have ever seen. Sometimes it is kind of ackward. But I guess as time goes on, people will get used to seeing me and it won’t be so ackward.

Now I am just waiting on the season to get underway! I have really been looking forward to the games to see what overseas basketball is all about!! Once again, this is Alex Renfroe and I appreciate you all reading!! Check back soon for part 2!! GO VEF RIGA!!