Ar kārtīgu darbu piepildīja sapņus. Vefieša Arta Ates stāsts.

Otro sezonu VEF vienību pārstāv uzbrūkošais aizsargs Artis Ate, kuram došanās uz galvaspilsētu izrādījusies ļoti veiksmīga. Jau pēc pirmās sezonas "VEF Rīga" komandā Artis realizēja vienu no lolotajiem sapņiem – ieguva iespēju spēlēt Latvijas valstsvienībā. Tomēr Arta ceļš līdz panākumiem nav bijis viegls un prasījis lielu ieguldītā darba apjomu. Tāpat 29 gadus vecajam basketbolistam ir uzburams interesants portrets ārpus laukuma – viņš ir viens no retajiem sportistiem ar augstāko izglītību, bet viena no Arta sirdslietām ir mūzika.

"VEF Rīga" klubā esi otro sezonu. Kā esi iejuties organizācijā un Rīgā kā pilsētā?

Esmu iejuties ļoti labi – man patīk VEF organizācija un tas, kā šeit norit darbs. Tagad jau rit mana otrā sezona Vefiņā, bet lielākie pārbaudījumi bija pašā sākumā, pierodot pie pilsētas, tajā esošā satiksmes un burzmas. Piemēram, iesākumā bija sarežģīti sarēķināt laiku, cik ilgi jābrauc uz treniņu un atpakaļ, jo vienmēr var gadīties kādi sastrēgumi, kas aizkavē visu procesu. Tāpat arī attālumi Rīgā – it kā distances ziņā tie var likties tuvi, bet tajā pašā laikā braukšanas ilguma ziņā tas ir tālu. Pilsētai ir arī savi plusi – ja kaut ko ievajagas, viss nepieciešamais ir pa rokai.

No kuras Latvijas puses esi un kā vispār nonāci basketbolā?

Esmu dzimis Priekulē, bet uzaudzis Rucavā – tur ir manas un manu vecāku mājas. Rucavā uzturējos līdz pamatskolai, bet pēc tam devos uz Liepāju. Pirms vēl sāku nodarboties ar basketbolu, pulciņi, uz kuriem gāju, bija modernās dejas un mūzikas skola. Mūzikas skolā spēlēju klavieres, darot to līdz pat devītajai klasei. Basketbolu sāku spēlēt ap trešo un ceturto klasi, bet piektajā klasē jau sāku braukāt uz treniņiem Liepājā pēc tam, kad vecāki bija redzējuši sludinājumu avīzē ar aicinājumu mana gadagājuma jauniešiem nākt uz basketbola nodarbībām pie trenera Induļa Možeika. Iesākumā trenējos pie divus gadus jaunākiem, jo tolaik biju ļoti īss un mazs. Pēc pāris mēnešiem jau iesaistījos treniņos pie sava gadagājuma grupas. Biju pārliecinoši mazākais, bet sparīgākais gan – gribēju pierādīt, ka esmu vienlīdzīgs. Vienkārši cīnījos, arī tagad tāds esmu – man nepatīk zaudēt, padoties. Augumā pastiepos tikai ap devīto klasi, kad man vasarā bija apmēram 12cm garš augšanas spurts. Līdz tam visu laiku biju īsākais.

Kurā brīdī Tavās basketbolista gaitās sekoja būtisks progress?

Līdz Jaunatnes līgas vecākajai A grupai nebiju dižais līderis, varēju labāk nospēlēt vien pa kādai spēlei. Tādā ziņā paldies toreizējās Liepājas komandas vadībai, kas manī saskatīja kaut ko un deva iespēja, uzaicinot trenēties ar lielo komandu, kad man bija 16-17 gadi. Tas bija nākamais izaicinājums. Trenējoties ar lielo komandu, centos "kost " kājās cik varu, bet bija ļoti grūti. Pretī bija daudz nobriedušāki spēlētāji kā Uģis Viļums, Raimonds Vaikulus, Vairis Pusaudzis, arī pret Renāru Zeltiņu sanāca uzspēlēt, kurš gan tobrīd bija jau pēc traumas. Ne manā pozīcijā, bet ap Liepājas komandā kā viens no jaunajiem spēlētājiem tolaik bija arī Mareks Mejeris.

Savā noslēdzošajā sezonā Liepājā jau biji viens no līderiem un komandas kapteinis.

Jā, tas bija 2013./2014. gada sezonā, kad komandas galvenais treneris bija Uvis Helmanis. Tobrīd biju 23-24 gadus vecs, taču jau viens no vecākajiem komandā. Ar kapteiņa statusu bija lielāka atbildība un papildus nasta, jo bija jākomunicē gan ar treneriem, gan komandu. Ar laiku gan pierodi pie tā un sāc justies komfortabli, galvenais ir dabūt komandas biedru un treneru uzticību.  

Pēc Liepājas gadiem paliki Kurzemē, pārceļoties uz Ventspili, kur pavadīji trīs sezonas.

Atnākot no Liepājas uz Ventspili, jau pirmajā gadā bija iespēja spēlēt ULEB Eiropas kausā, kas arī sākumā likās kaut kas ļoti īpašs. Vēlāk gan pieradu un sapratu, ka varu spēlēt tādā līmenī. Vienkārši papildus ir daudz jāstrādā, arī individuāli.

Kas mudināja pamest Ventspili un pārcelties uz Rīgu pie VEF?

Tajā brīdī vēlējos pamainīt vidi un tieši nāca piedāvājums no VEF. Tas atkal bija jauns izaicinājums, jauns turnīrs – iespēja spēlēt VTB Vienotajā līgā, kas ir pavisam kas cits. Pārbraucieni uz spēlēm, spēles pret pašām Eiropas TOP līmeņa komandām. Var teikt, ka VTB Vienotajā līgā četras-piecas labākās komandas ir Eirolīgas līmenim atbilstošas, tāpēc spēlēšana šādā turnīrā ar VEF komandu ir neatsverama pieredze. 

Vai, spēlējot citās Latvijas komandās, biji prātā domājis, ka būtu patīkami kādreiz nonākt VEF?

Vienmēr, kad spēlē klubā, kas nespēlē Eiropas lielajās līgās, tāda doma prātā ir. Kad spēlēju Liepājā, manas ambīcijas vienmēr bija pierādīt to, ka varu spēlēt augstāka līmeņa komandā un varu to izdarīt labāk nekā manas pozīcijas spēlētāji titulētāko pretinieku sastāvā. Tāpēc katru reizi uz šādām spēlēm biju ļoti noskaņojies, lai parādītu sevi pēc iespējas labāk un vēlāk varētu saņemt piedāvājumu spēlēt tajās komandās. Arī par VEF to varu pilnībā teikt – vēlējos tur nonākt. Tagad līdzīgas sajūtas ir tad, kad spēlējam pret pašiem lielākajiem Eiropas grandiem grandiem kā Maskavas CSKA, jo tamlīdzīgās spēlēs vēlies parādīt, ka vari spēlēt tādā līmenī.

Iespējā spēlēt tieši pret Eirolīgas komandām VTB Vienotās līgas ieskaitē Tev ir jaunums kopš pievienojies Vefiņam. Kādas ir sajūtas, kad ir iespēja uzspēlēt ar pašiem labākajiem Eiropas spēlētājiem?

Pirms tādām spēlēm, protams, ir uztraukums, bet tas izzūd, kad dodies laukumā. Patiesībā uz rezervistu soliņa uztraukums ir pat lielāks. Kad esi iekšā spēlē, tad tas pazūd, jo esi sakoncentrējies par visiem 100%. Ja pirms lielām spēlēm nav nekāds mazs stresiņš, tad parasti pat nospēlēju sliktāk. Ja ir uztraukums un neziņa, tad parasti ir labākie mači, jo tas viss liek vairāk koncentrēties. Kad izej laukumā, uztraukums pazūd un esi ļoti fokusēts.

Būdams 29 gadus vecs, pieredzes bagāžā jau ir vairākas sezonas. Vai var teikt, ka esi atradis pareizo pieeju tam, lai noskaņotos spēlēm?

Jā, ar gadiem esmu sapratis kā gatavoties spēlēm un nepārdegt. Iepriekš karjeras laikā ir bijušas daudzas spēles, kad jau pirmsspēļu vakaros esmu pamatīgi noskaņojies, tas pats seko spēles dienas rīta treniņā, bet, kad izej laukumā, tad ir vienkārši pārāk daudz enerģijas un galvā izveidojas liela putra. Ir jāspēj ļaut spēlei atnākt pie sevis, neforsējot notikumus.

Lai labi sagatavotos spēlēm, vajadzīgs labs miegs, laba maltīte, kā arī pretinieku pārzināšana, kas ietilpst sagatavošanās darbā. Manā gadījumā, gatavojoties spēlēm, daudz palīdz arī skautings jeb pretinieku izpēte: videoanalīze un spēlētājiem sniegtā detalizētā informācija par pretinieku komandas spēlētāju tendencēm un stiprajām lietām, kuras mēģinām izslēgt.

Vai uzstādi mērķus, dodoties sezonā?

To daru pirms katras sezonas. Man ir gan konkrētās sezonas mērķi, gan arī karjeras mērķi, uz kuriem tiecos. Tādā veidā sistematizēju visu, lai pēc tam, kad beigšu spēlēt, varu pateikt, ka neesmu velti bijis basketbolā, savus mērķus esmu izpildījis un sirdsapziņa ir tīra.

Viens no sapņiem noteikti bija spēlēšana Latvijas valstsvienībā. Pirmo izsaukumu uz valstsvienību saņēmi tieši pēc pirmās sezonas Vefiņā, pēcāk izgāji Latvijas sastāvā starta pieciniekā un spēlēji būtisku lomu vairākās spēlēs.

Pavisam noteikti. Iekļūšana Latvijas valstsvienībā ir mērķis un sapnis jebkuram spēlētājam. Ja godīgi, tikšana iekļautam sastāvā bija patīkams pārsteigums. Pirms tam nebiju pat tuvumā nevienai Latvijas jauniešu izlasei, taču tajā pašā laikā spēlēšana Latvijas valstsvienībā bija viens no maniem karjeras mērķiem. Ja tiec 12 spēlētāju pamatsastāvā, tas jau ir vārdos neaprakstāmi un, ja vēl tiec pie iespējas spēlēt Latvijas kreklā, tas vispār ir kas fantastisks. Tas ir tas, uz ko tiecies un kāpēc daudzus gadus kārtīgi strādāts. Šajā kontekstā varu izteikt pateicību arī VEF klubam, jo tieši, spēlējot tā sastāvā, saņēmu izsaukumu. Par spēlēšanu Latvijas valstsvienībā noteikti varēšu pēcāk stāstiem saviem bērniem. Lai viss neapstātos, gan ir jāstāda jau nākamie mērķi un jādarbojas to sasniegšanai.

Minēji ieguldīto darbu daudzu gadu garumā, tāpat to, ka, būdams jaunāks, fiziskajā sagatavotībā atpaliki no citiem vienaudžiem. Kā tiki ar to galā?

Svaru zāli pastāvīgi sāku apmeklēt vien apmēram 20 gadu vecumā, kad knapi varēju uzspiest stieni guļus. Rezultāti gan pamazām sāka parādīties, pateicoties ieguldītajam darbam. Esot Liepājā, daudz strādāju pie ķermeņa nostiprināšanas un uzlabošanas, īpaši starpsezonas periodā, kad trenējos divreiz dienā – gan stadionā, gan svaru zālē. Ja sākumā varēju uzspiest apmēram 50kg stieni, tad laika gaitā sekoja progress. 60kg, tad 70kg utt. Tas iedeva pārliecību. Rekords stieņa spiešanā guļus bija 120kg, kad pats svēru ap 87kg. Starp citu, vienā karjeras posmā biju tik daudz pabijis svaru zālē, ka svēru jau 91-92kg robežās, taču tad sāka likties, ka veļos pa laukumu – nejutos komfortabli. Mans optimālais svars ir 87-89kg robežās, tajā kategorijā esmu šobrīd un tādā jūtos vislabāk.

2018. gadā papildus debijai Latvijas valstsvienībā piedzīvoji vēl vienu lielu notikumu – apprecējies. Turklāt tas viss bija īsā laika posmā.

Sezona mums beidzās 6. jūnijā, bet jau 9. jūnijā bija kāzas. Līdz ar to nekavējoties pēc sezonas beigām sāku gatavoties kāzām. Un uzreiz pēc tam sekoja izsaukums uz Latvijas valstsvienību. Jūnijs bija patiešām spilgtām emocijām bagāts mēnesis, kas ātri paskrēja. Arī visa vasara aizritēja ļoti ātri, turklāt tās izskaņā bija otrs sabraukums Latvijas valstsvienībai.

Basketbola sabiedrībā Tevi plaši pazīst ar iesauku "Kaģiks". Kāda ir šī vārda izcelsme un kāpēc Tevi tā iesauca?

Tiešām nemācēšu izskaidrot šīs iesaukas izcelsmi (smejas). Pie tās tiku, kad spēlēju Liepājā – to man iedeva tā laika komandas biedrs Edgars Jeromanovs. Daudzi cilvēki prasījuši, kāpēc tāda radusies un ir visdažādākās versija. Piemēram, iesauka radusies no tā, ka braucu ar "Kadija" stila auto, citiem ir ar asociācijas kadiljaku, bet patieso izcelsmi nezinu. Pie "Kaģika" esmu pieradis, ļoti daudzi tā sauc un nav nekas pret to.

Tev ir arī augstākā izglītība, kas ir retums profesionālajā sportā.

Esmu absolvējis Liepājas Universitāti sporta skolotāja un deju skolotāja specialitātē. Ņemot vērā, ka tajā laikā jau spēlēju profesionāli, studiju apvienošana ar sporta nenāca viegli. Kādreiz sanāca izlaist treniņus, kādreiz kādas lekcijas un visu laiku bija jāatrod kompromiss ar treneriem un pasniedzējiem, lai paspētu izpildīt visus darbus. Kopumā augstskolā pavadīju četrus gadus – no 2009. līdz 2013. gadam. Pirms tam biju absolvējis Emīla Melngaiļa mūzikas vidusskolu, kur mana specialitāte bija sitamie instrumenti.

Vai mūzika ir Tavs hobijs?

Mūzika ir lieta, kas man ļoti patīk un tā ir viena no manām sirdslietām. Neteiktu, ka esmu baigi labais mūziķis, bet varu atkārtoties – arī mūzika bija lauks, kurā ieguldīju daudz darba. Manī nemita tāds mūziķa talants, tāpēc sapratu, ka šajā sfērā būs grūti kaut ko sasniegt, bet tā joprojām ir palikusi kā sirdslieta.

Minēji, ka esi guvis izglītību kā sporta skolotājs. Vai vari teikt, ka Tevī mīt pedagoga gars un vai ir kādas idejas kā šādas idejas pielietot praksē?

Jā, pavisam noteikti! Arī mana mamma ir pedagogs un tajā visā acīmredzot ir kaut kas no viņas. Ņemot vērā iegūto izglītību, ir ideja kādreiz rīkot bērnu nometnes, jo pats spēlēju basketbolu un ir vēlme dalīties ar zināšanām. Sezonas laikā nometnes nav iespējams rīkot, bet pēc sezonas ir tādi plāni – skatīsimies, vai izdosies realizēt. Man patīk strādāt ar bērniem, turklāt manai sievai ir izglītība kā fiziskās sagatavotības trenerei, tāpēc ir vairākas opcijas, ko darīt. Vienkārši ir jādara!

Rezumējot Tavu stāstu, kas bijis pamatā sasniegumiem?

Visa pamatā ir smags darbs. Ja kārtīgi un pareizi strādāsi, rezultāti neizpaliks un vienā brīdī viss kārotais atnāks. Vienkārši grūtajos brīžos ir jāmāk piecelties, neapstāties un turpināt uzņemto kursu, mācoties no savām kļūdām. Galvenais ir saglabāt vēsu prātu un darboties visu laiku. Tas pats attiecināms arī uz mūsu VEF komandu. Katra uzvara dod pārliecību un vienkārši pašiem jābūt mentāli stipriem. Tad arī būs labi rezultāti.

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem