Arnas Labuckas: lietuviešu cīnītāja otrā sezona VEF

"VEF Rīga" komandā pēc pāris sezonu pārtraukuma atkal ir kaimiņvalsts Lietuvas basketbolists. Lojāls VEF klubam, cīnītājs katrā epizodē. Tas ir 29 gadus vecais lietuviešu uzbrucējs Arnas Labuckas. Pirmo reizi VEF kreklu uzvilcis pirms septiņiem ar pusi gadu, tagad Arnas ir atgriezies.

Pirmo reizi "VEF Rīga" komandā spēlēji 2009./2010. gada sezonā, 2016./2017. gadā esi te atgriezies. Kā pa šo laiku VEF ir mainījies?

Neapšaubāmi, ka šo gadu laikā "VEF Rīga" kā klubs ir progresējis visdažādākajos veidos. Mana pirmā sezona VEF komandā sakrita ar pirmo gadu, kad klubs startēja lielākos turnīros. Tagad jau tā ir kļuvusi par normu, ka VEF spēlē spēcīgos starptautiskos turnīros un ir uzskatāms par vienu no lielākajiem klubiem šajā reģionā. Šobrīd rit jau desmitā sezona kopš VEF atjaunošanas, toreiz tā bija tikai trešā sezona. Tolaik varbūt ne visi zināja, kas ir "VEF Rīga", bet tagad par to vairs nav jautājumu. Izcīnīti vairāki Latvijas čempiontituli, sekmīgi starti Eirokausos. "VEF Rīga" izaugsmi var novērtēt arī dažādos citos aspektos un radītajos apstākļos. Piemēram, tajā, cik mūsdienīga ir spēlētāju ģērbtuvē vai to, cik labu aprūpi sniedz medicīniskais personāls. Minētās lietas ir patiešām labā līmenī, tāpēc tas viss pierāda, ka klubam rūp un tas vēlas attīstīties. Rezumējot salīdzinājumu, šo gadu laikā, kamēr spēlēju citviet, VEF ir kļuvis lielāks un labāks.

Vai esi novērojis arī kādas izmaiņas Rīgā kā pilsētā?

Hmmm, neteiktu, ka Rīgā kaut kas ir kardināli mainījies, vismaz neesmu to pamanījis. Rīga vispār ir viena no manām mīļākajām pilsētām visā Eiropā. Patīk atrasties Rīgā. Man patīk tas, ko šeit varu atrast. Tāpat patīk Rīgas izmērs, šejienes kultūra – teju viss. Esmu vienkārši priecīgs un pateicīgs par iespēju būt šeit, kā arī spēlēt "VEF Rīga" komandā.

Kā pats esi pamainījies šo gadu laikā?

Pirmoreiz šeit biju 22-23 gadu vecumā, kad skaitījos vēl jauns, perspektīvs un ar gaišu nākotni (smejas). Negribu teikt, ka šo gadu laikā manī ir notikušas krasas izmaiņas. Protams, esmu vecāks, spēlējis un apbružājies dažādu valstu līgās. Ceru, ka esmu kļuvis labāks. Taču esmu tas pats cilvēks, joprojām vēlos progresēt un uzvarēt lielas spēles. Protams, kad treneri ņēma mani šoreiz, viņa jau zināja mani un to, ko varētu sagaidīt. Man gan nepatīk daudz runāt par sevi, labāk par mani varētu izteikties, piemēram, galvenais treneris Jānis Gailītis, kurš, starp citu, kā spēlētājs bija mans komandas biedrs pirmajā sezonā, kad spēlēju Vefiņā.

Bieži tāda iespēja negadās – ar vienu un to pašu cilvēku gan uzspēlēt vienā komandā, gan pēc tam turpat ar viņu sadarboties jau citā statusā kā tas ir ar Tevi un Jāni Gailīti. Kas mainās savstarpējās attiecībās?

Patiesībā tā man ir otrā reize, kad ar kādu cilvēku esmu gan spēlējis kopā, gan spēlējis šā cilvēka vadībā, kad viņš jau ir kā treneris. Pirmoreiz tas bija Paņevežā ar Gintaru Kadžuli. Tagad ir tas pats ar Jāni. Galvenās izmaiņas savstarpējā saziņā ir veidā, kādā runājam. Tagad esam spēlētāja un trenera attiecībās, tāpēc šobrīd noteikti ir jāizrāda vairāk respekta. Arī Jānim ir citādāk. Vēl tad, kad Jānis pats spēlēja, jau tad zināju, ka viņš kādu dienu būs ļoti labs treneris. Tāda nojauta bija tā iemesla dēļ, ka viņš basketbolā dzīvo 24 stundas dienā – vēro notiekošo, pieiet tam visam analītiski. Šajos desmit gados kopš Jānis ir ar VEF, viņš izgājis cauri teju visam – no spēlētāja, skauta, trenera asistenta līdz galvenajam trenerim. Esmu pārliecināts, ka Jānim ir gaiša nākotne šajā klubā.

Ko domāji tad, kad parādījās iespēja atgriezties "VEF Rīga" komandā uz šo sezonu?

Godīgi sakot, apsvēru iespēju palikt savā iepriekšējā klubā Paņevežas "Lietkabelis", kur biju komandas kapteinis. Tur viss bija labi, bet visu izmainīja tas, ka mana līgava Giedre parakstīja līgumu ar šejienes sieviešu basketbola klubu "TTT Rīga". Jau tā biju priecīgs, ka viņa spēlēs TTT, jo tad viņa atrastos salīdzinoši tuvā distancē līdz Lietuvai. Sākotnēji vēl nedomāju, ka pats spēlēšu Latvijā, bet tad nedaudz vēlāk pats uzzināju par iespēju spēlēt VEF. Nevajadzēja ilgi domāt vai pārrunāt kādus līguma nosacījumus, jo lēmumu par iespēju spēlēt VEF pieņēmu ātri. Tā tomēr bija komanda, kur jau esmu spēlējis, piedevām tā bija iespēja būt vienā pilsētā ar savu draudzeni – tie bija pietiekami spēcīgi argumenti. Ar draudzeni esam ļoti priecīgi par iespēju spēlēt, strādāt un dzīvot vienā pilsētā. Katru dienu pasākamies par šo iespēju un varam būt pateicīgi mūsu abu pārstāvētajiem klubiem.

Salīdzinot latviešus un lietuviešus basketbolā, bieži vien lietuviešus raksturojam kā nepiekāpīgus, ar lielu cīņassparu. Skatoties Tavu sniegumu laukumā, tās arī ir starp stiprajām īpašībām, ar ko esi izcēlies VEF kreklā. Kā pats skaties uz šo aspektu?

Ir patīkami, ka latvieši tā domā. Ceru, ka arī es spēju dot šādu pienesumu klubam. Lietuvā vispār basketbols ir kā otra reliģija, jo īstens lietuvietis mīl basketbolu. Lietuviešu basketbolistu asinīs ir vēlme cīnīties un sacensties. Ļoti iespējams, ka viens no faktoriem, kas to veicina, ir lielais basketbola resurss Lietuvā. Tas ir mūsu galvenais sporta veids. Sākot jau no basketbola skolām, līdz pat profesionālajam līmenim, Lietuvā valda augsta konkurence basketbolā. Ja, piemēram, Latvijā uz vienu vietu pretendē pieci spēlētāji, tad Lietuvā uz to pašu vietu ir kādi 20 kandidāti. Jums ir vairāk sporta veidu, kamēr mums Lietuvā praktiski ir tikai basketbols. Ja nebūsi pietiekami labs, vietā nāks nākamais, tāpēc ir jācīnās. Taču arī Latvijā basketbols progresē, jums ir daudz jaunu talantu un laba situācija.

Viens no Taviem mērķiem ir apgūt pēc iespējas labāk latviešu valodu. Cik procentus no latviešu valodas spēj saprast?

Teiktu, ka patlaban saprotu apmēram 75-80%. Valodas apgūšanu atvieglo tas, ka šis jau ir mans otrais gads Latvijā. Arī vairāki vārdi latviešu un lietuvieši valodās ir līdzīgi, tāpēc man ir krietni vieglāk, nekā tas ir, piemēram, amerikāņiem. Basketbola valodu latviski saprotu tuvu 100%.

Sadzīves situācijās veikalos un restorānos cenšos pasūtīt visu latviešu valodā. Tādā veidā mans mērķis nav izrādīt, ka esmu baigi gudrais. Vienkārši zinu, kā tas ir Lietuvā, īpaši Viļņā, kur dzīvo daudz krievvalodīgo. Pie mums nav pieņemama situācija, ja valstī dzīvo ilgus gadus un nespēj runāt vietējā – lietuviešu valodā. Uzskatu, ka, ja dzīvoju šeit, tad man ir arī jāprot runāt vietējā valodā. Ja ir tāda iespēja, tā ir jāizmanto. Jebkura valoda ir noderīga, jo tad ir vieglāk komunicēt ar komandas biedriem, ar līdzjutējiem, arī sadzīvē.

Kā raugies uz esošo VEF komandu? Ar ko tā ir īpaša?

Esam ļotilabikomandas ķīmijas un iekšējās atmosfēras ziņā. Šī VEF komanda ir viena no draudzīgākajām, kādā vien savas karjeras laikā esmu spēlējis. Iespējams, pat tā iemesla dēļ pats sevi īsti šeit neuzskatu par viesspēlētāju, lai arī tehniski tāds skaitos. VEF komandā esam kā viena dūre. Varbūt vēl ar darbiem laukumā tas ir vairāk jāpierāda, bet tam vēl ir visa sezonas otrā puse. Noteikti varu apgalvot, ka ar prieku dodos uz treniņiem un man patīk pavadīt laiku ar komandas biedriem.

Vai ir kāds spēlētājs, ar kuru Tev izveidojusies īpaša saskaņa?

Grūti akcentēt kādu vienu, jo šeit patiesi ir draudzīga noskaņa. Izbraukuma spēlēs dzīvoju kopā ar Iļju Gromovu, ar viņu vienmēr varu atsvaidzināt arī savas krievu valodas zināšanas, jo tad ir iespēja parunāties šajā valodā. Mārtiņš Meiers un Mareks Mejeris ir patiešām forši čaļi, tāpat kā mūsu amerikāņi, ar viņiem varu parunāties par teju jebkuru tematu. Tas pats sakāms arī par Jāni Blūmu un Armandu Šķēli jeb kā es viņus dēvēju – mūsu veterāniem. Tā varu nosaukt visu mūsu komandu. Pat jaunie spēlētāji – varbūt viņi ir mazliet klusāki, jo visi apkārtējie ir gados vecāki, bet arī ar viņiem ir iespēja labi pavadīt laiku.

Esi minējis, ka Tavs dzīves moto ir "nespriest par citiem, ja viņus labi nezini". Tā kā šī saruna notiek sezonas vidusdaļā, un esi jau itin labi iepazinis šo VEF komandu, kāds ir Tavs vērtējums par līdz šim paveikto un to, kas sagaidāms uz priekšu?

Manuprāt, samērā labi esam startējuši VTB Vienotajā līgā, kur pēc pirmā apļa mums sasniegta uzvaroša bilance. Nezinu, kā treneri vai vadība vērtē sniegumu, bet sezonas pirmajā pusē starptautiskajā arēnā esam bijuši solīdi. Latvijas līgā gadījušies pāris nepatīkami zaudējumi, bet esmu pārliecināts, ka mēs atgūsimies. Darīsim un izpildīsim mērķi, kas ir izcīnīt Latvijas čempiontitulu! Kā jau sezonas sākumā teicu, man jau pietiek ar LBL sudrabu no pirmās sezonas, tagad vēlos zeltu. Tas ir mūsu mērķis. Vajadzētu būt labai sezonai, tāpēc strādāsim, lai tā arī būtu.

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem