Artūrs Strēlnieks iekaro galvaspilsētu

Intervija ar "VEF Rīga" aizsargu Artūru Strēlnieku.

"VEF Rīga" sastāvā otro sezonu aizvada Artūrs Strēlnieks, kurš sevi pierādījis kā lielisku cīnītāju, tādējādi izpelnoties līdzjutēju simpātijas un cieņu. Artūrs nealkst būt uzmanības centrā, taču viņa ceļš uz profesionālo basketbolu ir īpašas ievērības cienīgs. Atšķirībā no citiem basketbolistiem viņam bijušas karjeras pieturvietas, kādas citiem kolēģiem nav nācies izbaudīt. Neskatoties uz to, staltais talsenieks ir turpinājis cīnīties un ir pierādījis, ka ar smagu darbu ir iespējams sasniegt augstumus, par kādiem grūti vien iedomāties.

Neilgi pirms izslēgšanas spēlēm pagarināji līgumu ar VEF uz vēl trīs gadiem. Kā noritēja šis process?
Pirmo reizi runas par iespējamo līguma pagarināšanu sākās gadu mijā ap Ziemassvētkiem. Piekrist turpināt sadarbību bija viegli, jo esmu apmierināts ar to, ko sniedz "VEF Rīga", citus variantus nemaz neizskatīju. Šeit ir gan labs līmenis, gan sadzīviski piemērota situācija. Nesen sagaidīju ģimenes pieaugumu, tāpēc vēlējos tuvākos gados pavadīt mājās Latvijā.

Cik svarīgs faktors Tev kā spēlētājam ir uzticības izrādīšana no darba devēja, laicīgi piedāvājot turpināt sadarbību?
Patīkami, ka klubs tādā veidā izrāda uzticību. Tas vairo komfortu, ļaujot domāt tikai par basketbolu un to, kā labāk izdarīt savu darbu, nevis rūpēties iespējamo nākotni. Pārsvarā ierasts, ka tamlīdzīgas lietas tiek risinātas starpsezonā, bet tagad tas panākts laicīgi, kas priecē.

VEF komandā esi otro sezonu. Vai jūti, ka esi nostabilizējies šajā līmenī?
Tā varētu teikt, turklāt šobrīd esmu tādā stadijā, kad komandā esmu viens no pieredzes bagātākajiem spēlētājiem. Tajā pašā laikā jūtu, ka turpinu progresēt. Visu laiku cenšos iemācīties jaunas lietas – gan no spēlēm pret spēcīgām komandām, gan arī vienkārši būšanas vienā komandā ar meistarīgiem spēlētājiem, no kuriem var iemācīties dažādus vērtīgus knifus.

Pieminēji, ka turpini progresēt. Daudzi spēlētāji 28-29 gadu vecumā savā attīstībā ir apstājušies, bet Tu pierādi pretējo. Ar ko tas varētu būt skaidrojams?
Iespējams, tā iemesla dēļ, ka tādā līmenī basketbolu sāku spēlēt samērā vēlu, tāpēc man tas viss nāk nedaudz vēlāk kā citiem. Tāpat jūtu, ka vēl joprojām manī ir vieta izaugsmei un griesti nav sasniegti. Runājot par konkrētiem spēles elementiem, tad tieši šosezon jūtu, ka stabilāks kļuvis metiens no distances. Pieļauju, ka tas lielā mērā saistāms ar pārliecību.

Cik gados pirmo reizi sāki spēlēt basketbolu?
Pirmo reizi sāku basketbolu spēlēt Talsos, šķiet, deviņu gadu vecumā. Iesākumā uz dažiem treniņiem aizgāju pie trenera Raivo Otersona, taču viņš pārcēlās uz Rīgu, tāpēc faktiski basketbola pirmsākumi man bija pie trenera Arkādija Bajāra. Nonācu basketbolā pēc tam, kad skolās aicināja uz treniņiem. Tā mēs daži zēni no klases nolēmām to izmēģināt.

Cik ilgi basketbolu turpināji spēlēt Talsos?
Talsos spēlēju līdz vidusskolas beigām. Pēc tam devos uz Rīgu mācīties augstskolā. Turpināju spēlēt basketbolu, kā arī paralēli vēl strādāju algotu darbu Rīgas brīvostā (starp citu, pie viena no esošajiem "VEF Rīga" reklāmdevējiem). Saņēmu piedāvājumu uzspēlēt pie Rojas komandas. Lai arī komanda bija no Rojas, treniņi notika Rīgā, nelaiķa Aigara Meldera vadībā. Trenējāmies pāris reizes nedēļā, tāpēc varēju to apvienot ar augstskolu un savu maiņu darbu brīvostā. Rojas sastāvā labākā bija 2006./2007. gada sezona (Artūrs tajā sezonā bija rezultatīvākais LBL2 spēlētājs ar vidēji 22,5 punktiem). Atceros, ka togad tiku iekļauts LBL Zvaigžņu spēlē Valmierā, kas tajā laikā likās – vau!

Pēc Rojas sekoja divas sezonas Ķeizarmežā, kur pirmo reizi startēji LBL augstākajā līgā. Kā atceries šo pakāpienu karjerā?
Pēc Rojā pavadītas sezonas, kura bija diezgan laba, treneris Guntis Endzels uzaicināja spēlēt Rīgas Ķeizarmežā. Klubs apmaksāja studijas augstskolā. Nevajadzēja vairs pelnīt iztiku, paralēli strādājot. Ķeizarmežā viss bija daudz nopietnāk, jo treniņi bija divas reizes dienā. Tas bija laiks, kad sāku nopietni trenēties profesionālā līmenī.

Tolaik Ķeizarmežā sanāca arī uzspēlēt kopā ar tagadējo komandas biedru Artūru Bērziņu.
Jā, ar viņu vispār interesanti sanācis. Ķeizarmežā uzspēlējām kopā vienu pilnu sezonu, bet otrās sezonas sākumā Artūrs Bērziņš pārcēlās uz Ventspili. Sezonu vēlāk atkal bijām vienā komandā, jo es devos uz Ventspili, kur viņš jau atradās. Tad vēlāk no Ventspils pārgāju uz VEF. Pēc sezonas, ko pavadījām atsevišķi, atkal esam vienā komandā, jo Artūrs Bērziņš pārnāca uz VEF.

Ķeizarmežā nospēlēji divas sezonas, bet pēc tam 2009. gada starpsezonā meklēji jaunu komandu. Kāds bija tas laiks?
Pēc otrās sezonas Ķeizarmežā sekojošajā vasarā bija iespēja pārstāvēt Ainara Bagatska trenēto Latvijas studentu basketbola izlasi pasaules Universiādē, kas toreiz notika Serbijā. Tas bija liels notikums, un tāda iespēja radās, pateicoties tam, ka studēju Latvijas Universitātē. Tajā vasarā izmēģināju spēkus arī Ghetto Basket ielu basketbola sacensībās, pārstāvot Latvijas strītbola izlasi turnīrā Maskavā. Diezgan lielā konkurencē ieguvām 3. vietu, tāpēc palikušas labas atmiņas.

Pēc vasaras tuvojās klubu sezona. Kā tobrīd klājās ar komandas meklēšanu?
Bez komandas biju līdz septembra beigām un jau sāku apsvērt iespēju sākt strādāt kādu ar basketbolu nesaistītu algotu darbu. Tomēr palaimējās, ka uz pārbaudes laiku uzaicināja Ventspils. Izturēju pārbaudes laiku, pierādīju sevi un lēnām izcīnīju vietu komandā.

Vai nonākšana Ventspilī uzskatāma par pagriezienu punktu karjerā, jo pirms tam tādā līmenī nebiji spēlējis?
Tas bija liels kāpiens, jo viss bija daudz nopietnāk. Cits komandas līmenis, cita sistēma, jauna vide. Vieglāku šo pāreju uz augstāku līmeni padarīja tas, ka spēlēju vienā komandā ar brāli Jāni. Lai gan viņš par mani ir četrus gadus jaunāks, tādā līmenī viņš jau bija spēlējis, tāpēc tas apstākļus atviegloja.

Vai bija iekšējās šaubas, ņemot vērā tik pēkšņu lēcienu uz tādu līmeni?
Bija uztraukums, jo domāju, kā nu būs. Uztraucos par savu vietu, bet bija vienkārši jāpierāda sevi.

Kā to pārvarēji?
Ar darbu. Man ir tāda īpašība, ka tieši ar ieguldīto darbu esmu panācis daudz ko. Tikai ar darbu, pierādot sev un citiem. Manī ir vēlme pierādīt, uz ko esmu spējīgs. Skatīties cik tālu varu tik, novērtēt cik tālu esmu ticis. Uzskatu, ka šobrīd dzīvē esmu ticis diezgan tālu, atskatoties uz to, kur esmu bijis pirms tam. Nekad nebiju domājis, ka spēlēšu tādā līmenī, būšu LBL čempions un spēlēšu Eiropas mērogā.

Ventspilī spēlēji vienā komandā ar brāli. Kā tas bija?
Tajā laikā bija citādāk – tolaik tikko kā biju nonācis tādā līmenī, tāpēc nesanāca to visu tik ļoti izbaudīt. Tagad jau ir pieredze tādā līmenī, tāpēc ļoti gribētos vēlreiz uzspēlēt ar brāli. Domāju, ka tāda iespēja vēl pienāks.

Kādas ir jūsu attiecības? Kad spēlējāt Ventspilī, bijāt kopā diendienā, bet tagad esat tālu viens no otra.
Ar Jāni attiecības ir ļoti labas. Cieši sekoju viņa spēlēm, viņš atkal manām gaitām VEF komandā, kas ir tikai normāli. Kaut ko izrunājam, bet viens otru gan nemācam – tādas lietas izpaliek.

Zinot to, ka Strēlnieku ģimenē ir divi profesionāli basketbolisti, vai galvenā tēma pie galda ir basketbols?
Galvenais sarunu temats ģimenē neapšaubāmi ir basketbols. Arī vecāki tagad ir ļoti dziļi tajā iekšā – viņi izveidojušies par īsteniem basketbola ekspertiem. Līdz ar to arī mums ar brāli ir jautri par to parunāt. Vecāki ir klāt katrā VEF mājas spēlē Arēnā. Tāpat, ja Jānim ir spēle ir kaut kur netālu, kā šogad Eiropas kausā, kad viņa komanda spēlēja Lietuvā, vecāki ir klāt un atbalsta. Tētis un mamma speciāli saplāno darbus, pat speciāli mainās, lai tikai paspētu klātienē uz spēlēm. Man ir arī otrs, pēc vecuma vidējais brālis, kurš gan pats nespēlē basketbolu, bet arī seko mūsu gaitām līdzi. Ļoti patīkami, ka ir tāds atbalsts no ģimenes.

Runājot par ģimeni un gēniem, esi apveltīts ar teicamu fizisko sagatavotību. Tas ir no dabas, iegūts treniņu rezultātā vai kombinācija no abiem diviem?

Tā ir kombinācija no abiem diviem. Bērnībā un skolas laikā esmu daudz sportojis, skrējis, piedalījies dažādās sportiskajās aktivitātēs. Ar Talsu futbola komandu esmu pat spēlējis Latvijas 3. līgā – atceros, ka patika būt vārtsargam. Ar visām aktivitātēm arī izdevies attīstīt šīs īpašības. Uz vecumu ātrums gan nedaudz ir mazinājies, lai gan ļoti svarīgs ir darbs vasarā, kas tiek ieguldīts, gatavojoties sezonai.

Esi pazīstams arī kā viens no labākajiem aizsardzības spēlētājiem. Kādas īpašības ir svarīgas, lai būtu veiksmīgs šajā elementā? Labai komandas aizsardzības sistēmai, fiziskajai sagatavotībai vai vienkārši gribasspēkam?
Viss kopums ir nozīmīgs. Jābūt gan kopējai komandas aizsardzības sistēmai, gan gribasspēkam – vai gribi izskriet līdzi savam sedzamajam vai tomēr nošmaukties. Pats esmu tendēts uz to, ka cenšos izskriet līdzi savam sedzamajam. Tajā pašā laikā jābūt arī komandas palīdzībai, lai varētu tikt cauri, jo, piemēram, pretinieki mēdz likt aizsegus, lai aizkavētu tevi uz kādām sekundēm. Tādos brīžos vajadzīga arī palīdzība no partneriem. Protams, gadās arī iekrist, jo labās epizodes mijas ar sliktajām, bet kopumā atslēga ir visas komandas darbā.

Tev, esot ārējās līnijas spēlētājam, cik svarīga ir uzticība, ka arī iekšējā līnija būs līmenī un gatava piesegt muguru?
Taisnība, arī tas ir svarīgi, tāpēc aizsardzībā ir vairāku elementu kopums. Ja zināšu, ka var uzticēties garajam, bet garais atkal man – tad ir pozitīva komunikācija, kas arī ir būtiski. Šosezon tas varbūt pieklibo, bet tādā ziņā ļoti laba komanda bija pagājušajā sezonā, kad garajā galā bija Antans Kavaļausks un Kaspars Bērziņš, ar kuriem izveidojās laba saikne. Bija laba sapratne, turklāt visas komandas ietvaros.

Kā gatavojies spēlēm, kurās jāmēģina neitralizēt kāds īpašs pretinieku līderis? Studē skautinga ziņojumu par pretiniekiem, ar treneriem rīko papildus video seansus?
Izpētu skautinga ziņojumu, kur viss svarīgākais ir uzrakstīts – kādas konkrētajam sedzamajam ir stiprās puses, tendences. Tāpat pretinieku izpētē atbildīgie treneri pasaka, kuras ir sedzamā stiprās puses, kas jāmēģina neitralizēt utt. Protams, ir spēlētāji, kurus ir ļoti grūti nosegt. Piemēram, man tie ir augumā īsāki spēlētāji, bieži vien amerikāņu saspēles vadītāji, kuri ir īsāki un mēdz būt ļoti veikli. Piemēram, prātā nāk amerikānis Džerijs Džonsons no Astanas, kurš ir mazs, ātrs, ar eksplozīvu pirmo soli. Tāda stila spēlētājus nudien nav viegli segt... Kad jāsedz tāds spēlētājs pa visu laukumu, nogurums sakrājas ļoti ātri.

Kāds būtu Tavs padoms, lai spētu labi darboties aizsardzībā?
Galvenais – nepazaudēt savu cilvēku. Arī šajā elementā man ik pa laikam joprojām gadās iekrist. Gadās, kad aizsardzībā esi atsities 15 sekundes, esi izdarījis savu darbu perfekti, bet vienā brīdī nedaudz novērsies, ko pieredzējis pretinieks pamana un uzreiz izmanto savā labā. Rezultātā ielaid punktus tikai tāpēc, ka esi novērsies uz īsi brīdi. Visu laiku jāredz laukums un vienlaicīgi jātur redzeslokā savs sedzamais – tas būtu vispareizākais.

Vai ir kādi Tavas spēles elementi, kuriem netiek pievērsta pienācīga uzmanība, jo visi ieciklējušies tikai uz spēli aizsardzībā?
Varu iemest arī no distances. Piemēram, šosezon Eiropas kausa izcīņā bija spēle Maķedonijā, kurā pretinieki nenovērtēja un sanāca iespēja tikt pie brīvākiem metieniem, ko sanāca izmantot. Pēc tam gan pie iespējas tik brīvi mest vairs netiku, jo nākamie pretinieki to bija pamanījuši. Ir pa spēkam doties arī caurgājienā. Kādreiz caurgājiens bija ļoti stiprs, bet tagad vienkārši nav tāda loma, lai to vajadzētu tik bieži pielietot un arī neprasa to darīt, jo katram laukumā ir sadalīti savi pienākumi. Varbūt arī pārliecība mazinājusies, bet nav arī tā, ka vispār nevaru iziet cauri – ja situācija liek to darīt, tad daru. Tomēr atceros, ka ikvienam ir savs uzdevums komandā.



Kādas darbības Tev sagādā prieku basketbolā? Kādam tie ir punkti, atlēkušās bumbas, piespēles, pārtvertas bumbas, bet kas Tev?
Gandarījumu sagādā labas epizodes, kad jūti, ka esi devis ieguldījumu komandas panākumā. To uzreiz jūti, tas rada emocionālo pacēlumu, kad treneris uzticas. Tā ir labākā sajūta, ko sniedz basketbols. Punkti man nav galvenais, bet gan komandas panākumi. Protams, ir patīkami, kad izdevusies pašam kāda labāka spēle, bet tas nav svarīgākais. Apzinos, ka esmu lomas spēlētājs, tāpēc jāgādā, lai komanda gūtu uzvaru.

Šosezon ar VEF komandu otro reizi uzspēlēji arī Talsos, un abās esi nospēlējis ļoti labi. Kādas emocijas?
Bija forši, jo mājās vienmēr ir patīkami atgriezties. Redzot, ka zālē ir vecie treneri, sporta skolotāji – tas bija īpaši. Acīmredzot arī mājas sienas palīdz, jo abās reizēs, kad ar VEF viesojāmies Talsos, tiešām sanācis labi nospēlēt.

Sezonas noslēgumā vēl palicis LBL fināls. Kādas sajūtas pirms tā?
Ļoti gribu spēlēt LBL finālā! Pirmkārt, būt laukumā – atzīmēties, ka esi piedalījies un vēl jo vairāk – uzvarēt! Iepriekšējā gada LBL finālā tikpat kā nespēlēju, jo nebiju atguvies no traumas, tāpēc šogad gribu izbaudīt LBL finālspēļu garu, atmosfēru un uzvaras garšu.

Ventspils komandā esi pavadījis trīs sezonas. Vai sezonas laikā ir sanācis runāt ar sev pazīstamajiem ventspilniekiem par gaidāmo dueli?
Ventspils komandā ir vairāki draugi, bet neesam īpaši runājuši par to. Ik pa laikam sazvanāmies, satiekamies, bet tādās reizēs basītis nedominē sarunās, jo tā jau tāpat ir gana daudz sezonas laikā.

Kas, Tavuprāt, būs noteicošais čempiona noskaidrošanā?
Viss izšķirsies no gribasspēka. Tiks nospēlēta viena, divas spēles, bet beigās tāpat viss būs atkarīgs no gribasspēka un cīņasspara. Komandas viena otru labi pārzina, neko jaunu neiemācīsies. Arī spēku samēri ir līdzīgi. Varbūt kādā pozīcijā ir neliels pārsvars. Tas, kurš vairāk gribēs, tas arī uzvarēs.

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem