Atgriešanās Latvijā. Vefieša Andra Mistera stāsts.

"VEF Rīga" komandā pirmo gadu spēlē latviešu basketbolists Andris Misters, kuram šī ir pirmā sezona profesionālajā basketbolā. Pirms tam Andris ilgāku laiku bija prom no mājām, spēlējot basketbolu ASV. VEF žurnāla aprīļa numura intervijā Andris stāsta par savu ceļu basketbolā, pieredzi Amerikā un spēlēšanu Vefiņā.

Kādas ir sajūtas atgriežoties Latvijā pēc tik ilgas prombūtnes?

Emocijas ir pašas labākās. Uz Ameriku devos pasen, 2008. gada vasarā uzreiz pēc starta ar Latvijas U16 izlasi. Līdz ar to tas sanāk jau gandrīz desmit gadu senā vēsturē. Pa vidu vienu gadu pabiju Latvijā. Tas bija starp vidusskolas beigšanu un universitātes sākšanu, kad vienu sezonu biju atgriezies Latvijā un veicu rehabilitāciju pēc pirmās ceļgala krustenisko saišu traumas. Tad sekoja vēl pieci studiju gadi Amerikā – ieguvu bakalaura grādu starptautiskajā biznesā, kā arī maģistra grādu biznesa administrācijā. Pēc universitātes pabeigšanas pienāca laiks spert nākamo soli. Kad atgriezos, uzreiz vēl nezināju, ka spēlēšu tieši VEF komandā. Atceros, ka tas bija vasaras vidus, ārā silts laiks, līdzi devās arī mana sieva, kura ir amerikāniete un kurai viss šeit bija jauns. Tā kā bija patīkamas emocijas. Tad jau nāca iespēja pievienoties VEF komandai un tā nu te esmu no augusta vidus jeb pirmās dienas, kad sākām gatavoties sezonai.  

Kas labākais, ko izbaudi no atgriešanās Latvijā?

Noteikti tā ir ģimenes un draugu klātbūtne. Tāpat vēl ar sievu esam sapratuši, ka Latvijas pārtikas produktu kvalitāte ir daudz labāka nekā Amerikā. Šeit ēdiens ir kvalitatīvāks, pieejami visādi veselīgi pašmāju produkti. To var labi noteikt pēc garšas izjūtām un pašsajūtas. Esmu jau sapratis, ka vasarā, kad jāatgriežas Amerikā, būs grūti atkal pierast pie turienes ēdiena.

Esot prom no mājām, kā Tev veicās ar latviešu valodas prasmju saglabāšanu?

Ceru, ka manā runā nav sajūtams nekāds akcents. Pēc astoņiem Amerikā pavadītiem gadiem sākumā, kad tikko biju atgriezies, bija vārdi, kas piemirsās. Tā kā mana sieva ir amerikāniete, bieži sanāk uzturēties vidē, kad jārunā angliski. Ir gadījies, ka esmu pieķēris sevi domājam angliski. Piemēram, reiz svaru zālē bija jāveic kāds uzdevums un automātiski pie sevis skaitīju atkārtojumu reizes angļu valodā. Savukārt tagad, kad esmu atpakaļ Latvijā jau astoņus mēnešus, esmu atgājis, tāpēc vairs nav problēmu sarunā atcerēties vajadzīgo vārdu.  

Atrodoties ASV, kas visvairāk Tev pietrūka no Latvijas?

Iespēja biežāk satikt ģimeni un tuvākos draugos. Tāpat arī gadalaiku maiņas. Latvijā ir foršs pavasaris, rudens un vasara. Floridā, piemēram, praktiski visa gada garumā ir viens gadalaiks – vasara. Tas gan nav slikti, jo ir silts, bet, esot tur, pietrūka sezonalitāte, jo biju uzaudzis pie Latvijas dažādajiem gadalaikiem un to radītājām emocijām.

Kuru vietu šobrīd sauc par mājām – Latviju vai ASV?

Manas īstās mājas vienmēr būs Latvijā, jo esmu te dzimis un pavadījis pirmos dzīves gadus, tas nekad nemainīsies. Tagad gan no sievas puses ir izveidojusies ģimene Amerikā. Tāpēc ir sajūta, ka ģimene ir gan šeit, gan tur un māju sajūtu varu iegūt abās vietās.

Pastāsti par to, kā veidojās Tavs ceļš uz ASV?

Sapnis braukt spēlēt basketbolu uz ASV bija sens, jau no agras bērnības. Konkrēti nekad nezināju, kur braukšu, bet vienmēr to biju vēlējies. Pati iespēja pavērās, kad 2007. gada vasarā devos uz "Five Star" nometni Serbijā, kur devās desmit spēlētāji no dažādām Latvijas pilsētām. Tur bija arī Mareks Mejeris un, šķiet, viens no nometnes finansētājiem bija arī "VEF Rīga" klubs. Tajā nometnē bija sapulcēti vairāki amerikāņu treneri, izdevās tur nodibināt kontaktus. Rezultātā gadu vēlāk man bija sarunāta vieta ASV vidusskolas komandā.

16 gadu vecumā nonākt vienam pašam ASV noteikti nebija pats vienkāršākais, ko izvēlēties darīt... Tas bija Tavs pirmais brauciens uz Ameriku?

Vienu gadu pirms došanās uz vidusskolu ar vecākiem bijām divu nedēļu ceļojumā pa ASV, bet 2008. gadā pārvācos pilnībā uz turieni. Jā, tobrīd bija 16 gadi un nācās ātri kļūt patsāvīgam. Uzreiz ielēcu katoļu internātskolā, dzīvoju kopmītnēs. Kopā skolā bija 50-60 džeki no visas pasaules, pārstāvētas dažādas kultūras. Bija arī stingra disciplīna, pat tāds kā armijas režīms, jo noteiktā laikā bija jāiet gulēt, jāceļas un jādara noteiktas lietas. Mana vidusskola saucās St.Benedict's Prep, kas ir katoļu skola, tāpēc tajā mācījās tikai puiši, kas arī bija mazliet neierasti. Atminos, ka skolā nebija tā labākā ēdināšana, bet savā istabiņā nedrīkstēja neko ienest, tāpēc reizēm gājām vienkārši ātrāk gulēt, lai ātrāk sagaidītu nākamo dienu un iespēju labi paēst. Ar to visu gan sadzīvoju, jo bija mērķis un uz to gāju.

Mana skola atradās Ņūarkā, kas ir Ņūdžersijas štata lielākā pilsēta, tā ir pazīstama arī ar savu lielo lidostu. Netālu atrodas Ņujorka, kuru no Ņūdžersijas nodala Hudzonas upe. Ņūarka ir īsteni urbāna pilsēta, tajā ir liels afroamerikāņu īpatsvars. Arī skolā biju viens no pieciem septiņiem baltādainajiem. Tas bija kas jauns, taču vienlaikus laba iespēja iepazīt jaunas kultūras.

Tā kā tā bija privātā internātskola, man tika piešķirta stipendija, kas sedza visas izmaksas. Basketbola komandā bez vietējiem amerikāņiem bija arī lietuvietis, kanādietis, kamerūnietis - šajā skolā bija prakse ņemt ārzemniekus.

Tagad, atskatoties atpakaļ, došanās 16 gados prom no mājām liekas ekstrēma. Brīnos, ka varēju ko tādu izdarīt, jo šodien redzu 16 gadus vecus puišus un meitenes un ar apbrīnu varu vien iedomāties, kā viņi spētu doties prom tik tālu vieni paši tik agrā vecumā.

Uzturēdamies ASV, vai turpināji sekot līdzi notikumiem mājās Latvijā?

Jā, turpināju sekot līdzi notikumiem Latvijā. Iesākumā pat rakstīju dienasgrāmatu draugiem.lv ar iknedēļas notikumu apkopojumu, bet tajā laikā (2008. gadā) dators un internets nebija tik ļoti pieejams kā tagad, tāpēc to laiku, kad bija pieeja internetam, vairāk sāku veltīt tam, lai sazinātos ar ģimeni.

Kāda bija sportiskā puse ASV vidusskolu basketbolā?

St.Benedict's Prep tajā laikā basketbolā bija TOP5 visā Amerikā. Turienes vidusskolu basketbola sistēma gan ir sarežģīta, bet braukājām pa visu Ameriku – bija arī spēles otrā valsts galā Losandželosā, gan arī ārpus ASV, jo bijām, piemēram, Puertoriko. No manas vidusskolas četri spēlētāji kādā brīdī jau spēlējuši NBA. Pats skaļākais vārds ir Tristans Tompsons, kurš pēc tam vienu gadu pavadīja slavenajā Teksasas universitātē, tad devās uz NBA, kur jau izcīnījis čempiontitulu. Ar viņu spēlēju, kad biju 10. klasē, bet viņš – 11. klasē. Pēc tās sezonas viņam radās nesaskaņas ar treneri un vidusskolu viņš pabeidza citur. Tajā vienā sezonā, ko nospēlējām kopā, varēju pārliecināties, ka viņš bija galvas un pat kakla tiesu pārāks par citiem. NBA vēlāk tika arī citi vidusskolas komandas biedri: Tailers Eniss, Lamārs Patersons un Zeivjērs Manfords. Solīdas karjeras bija arī citiem spēlētājiem, kuri tika labās NCAA I divīzijas universitātēs.

Latvijā biju pieradis, ka esmu viens no labākajiem spēlētājiem savā vecumā, bet, atbraucot uz ASV, sapratu, ka arī citur pasaulē ir spēlētāji, kas māk spēlēt un kuriem ir iespaidīgas fiziskās dotības. Man tās bija šokējošas emocijas, bet vienlaikus arī acis atveroša un laba pieredze ikdienā spēlēt ar tāda līmeņa basketbolistiem. Pirmajā gadā vidusskolā vispār tikpat kā netiku laukumā, bet no otrā vidusskolas gada jau bija labāka situācija ar vairāk minūtēm spēles laika. Vidusskolas trešā gada beigu daļā iedzīvojos traumā, pirmo reizi saplēšot krusteniskās saites.

Kā tas ietekmēja Tavu nākamo soli pēc vidusskolas – došanos koledžu basketbolu?

Kad vidusskolas beigās notraumējos, bija sarežģīti atrast universitāti, jo kam gan vajag traumētu spēlētāju? Nācās arī izlaist startu ar Latvijas U19 izlasi pasaules čempionātā Rīgā. Tādējādi 2011./2012. gada sezonu pavadīju Latvijā, veicot rehabilitāciju. Pateicoties draugam Andim Malahovskim, kurš tolaik spēlēja NCAA II divīzijas skolā Oklahomā, sazinājos ar viņa komandas treneriem un galu galā arī pievienojos tai. Pirmais gads šajā NCAA II divīzijas skolā bija ļoti solīds, it īpaši priekš pirmā gada spēlētāja. Jāatzīst, ka NCAA II divīzijā nav slikts līmenis, katram spēlētājam tur apakšā ir savs stāsts, kāpēc viņš nav I divīzijā. Oklahomā sevi labi parādīju, uzlabojot iespējas iekļūt I divīzijā. Nolēmu gan iet starpposmu jeb vienu sezonu uzspēlēt junioru koledžā (NJCAA) Teksasas štatā. Arī tur izdevās labi nospēlēt un pēc diviem šādiem gadiem beidzot parādījās varianti no NCAA I divīzijas skolām.

Nopietna interese bija no Jacksonville universitātes Floridā, arī no Iona universitātes, kas atrodas Ņujorkā un gandrīz katru gadu spēlē NCAA izslēgšanas turnīrā, bija arī variants no Ohaio esošās Youngstown State universitātes. Beigās priekšroku devu Jacksonville skolai, kurai par labu nospēlēja treneru izrādītā interese. Protams, arī atrašanās saulainajā Floridā. Pirms piekritu pievienoties šai skolai, devos turp vizītē, kur tiku viesmīlīgi uzņemts. Neiztrūka izguldīšana labākajā viesnīcā, maltītes labākajos restorānos. Beigās tas viss salikās kopā ar jau minēto treneru interesi un izvēlējos doties uz Floridu. Tas bija vēl viens ceļojums manā koledžu basketbola karjerā, bet tas bija uz vietu, kur tēmēju būt jeb NCAA I divīzijas skolu. Ja iepriekš Teksasas štatā biju praktiski nekurienes vidū, dzīvojot pilsētiņā ar desmit tūkstošiem iedzīvotāju, tad jaunā skola atradās Džeksonvillas pilsētā ar 800 tūkstošu iedzīvotājiem, kur atrodas viss, ko vari vien iedomāties un vēl ar atrašanās vietu okeāna krastā, tā kā bija diezgan forši.

Kā izvērtās Tavs laiks Džeksonvillā?

Pirmais gads Džeksonvillā bija labs, daudz spēlēju un biju produktīvs, bet pirms pēdējā, ceturtā studiju gada otrreiz iedzīvojos krustenisko saišu plīsumā. Nācās izlaist visu sezonu. Kamēr atgriezos laukumā, pa to laiku pabeidzu bakalaura grāda studijas, turpināju atlabt un ieguvu iespēju spēlēt koledžā vienu papildus gadu (red-shirt). To arī veiksmīgi izmantoju, jo skola piedāvāja augsta līmeņa 12 mēnešu paātrināto maģistru programmu un gada laikā pabeidzu arī to. Jāpiebilst, ka studijas tur ir ļoti dārgas, jo starptautiskajam studentam tās izmaksā ap 56 000 ASV dolāru gadā (tik liels cipars tādēļ, ka tā ir privātā skola, štata uzturētā universitātē par studijām jāmaksā mazāk).

Rezumējot laiku ASV basketbolā, neko nenožēloju. Protams, ceļš nebija viegls, bet sasniedzu to, ko gribēju – spēju iekļūt NCAA I divīzijā.

Ja nebūtu basketbolists, vai ar savu diplomu spētu konkurēt ASV darba tirgū?

Pavisam noteikti. Bija arī profesori, kuri runāja ar mani un virzīja uz kādu darbu, bet viņi īsti nezināja, cik nopietni uztveru basketbolu. Basketbols vienmēr bijusi mana sirdslieta, tāpēc citus variantus īsti neapsvēru. Cerams gan, ka būs tādas pašas iespējas atrast darbu arī tad, kad basketbols būs beidzies.

Vai Tava sieva arī mācījās tajā pašā universitātē?

Sieva mācījās Džeksonvillas pilsētā, bet citā, blakus esošajā Ziemeļforidas universitātē. Tādā ziņā trauma iekrita "veiksmīgā" laikā, jo viņa ir divus gadus jaunāka, bet studēja kursu zemāk, un beigās sanāca, ka savas universitātes pabeidzām vienā laikā. Pagājušā gada vasarā apprecējāmies.

Paralēli spēlēšanai dažādos līmeņos ASV vasarās brauci pārstāvēt Latvijas jauniešu izlases.

Jā, kamēr biju ASV basketbolā, divas vasaras spēlēju Latvijas U18 izlasēs Eiropas čempionātos, U19 pasaules čempionātu izlaidu, tad atgriezos uz U20 izlasi Eiropas čempionātā. Spēlēšana Latvijas izlasē jebkurā vecuma grupā vienmēr ir tas, ko esmu gribējis darīt.

Tolaik, braucot no ASV uz Latvijas jauniešu izlasēm, gribēju spēlēt, pierādīt un salīdzināt sevi ar citiem Eiropas vienaudžiem. Jauniešu izlases vienmēr bija svarīgs notikums manā basketbola dzīvē. Reizēm vajadzēja sarunāt ar komandu treneriem ASV, lai mani palaistu spēlēt uz izlasēm. Turklāt, ja veiksmīgi nospēlēju izlasē, tad tā kalpoja kā papildus pārliecība un svaigas emocijas pirms atgriešanās uz jauno sezonu ASV. No spēlēšanas jauniešu izlasēs īpaši nejutu nekādu fizisko bedri, piedevām tajās vecuma grupās esi jauns un grūti nogurt.

Biji arī tajā Latvijas U18 izlasē, kas 2010. gada Eiropas čempionātā izcīnīja bronzu.

Tā bija patīkama vasara, jo aizvadījām ļoti labu turnīru un stabili izcīnījām bronzas medaļas. Tobrīd tā bija tikai otrā godalga, ko kāda Latvijas jauniešu izlase bija izcīnījusi Eiropas čempionātos. Biju U18 izlases kapteinis, mums bija ļoti spēcīgs sastāvs ar Jāni Timmu, Dāvi Bertānu, Kasparu Vecvagaru ierindā. Komandā bija arī cits tagadējais komandas biedrs Arnolds Helmanis, kā arī Dāvis Čoders, kurš nu jau ir viens no treneriem. Daudzi no tās komandas joprojām spēlē labā līmenī, kas ir labs rādītājs.

Viens no šiem spēlētājiem ir Kaspars Vecvagars. Vai tiesa, ka viņam bija sava loma tajā, ka nonāci VEF komandā?

Jā, tā varētu teikt, par ko arī paldies viņam. Kaspars ir mans labs mans draugs, un viņš saveda ar VEF menedžmentu, aizliekot labus vārdus un palīdzot tikt pie iespējas pierādīt sevi šai komandai.

Lai arī šogad Tev aprit 26 gadi, šis ir Tavs pirmais gads profesionālajā basketbolā. Vai pats jūties kā debitants?

Tehniski varbūt tas ir pirmais gads profesionālajā basketbolā, bet basīti spēlēju jau no agras bērnības, tāpēc tādā ziņā negribu sev dot kādas atlaides. Arī īpaši nepatīk, ja kaut kas tiek attaisnots tāpēc vien, ka šis skaitās pirmais gads profesionālajā basketbolā, jo tas, manuprāt, nav objektīvs attaisnojums. Tā uz to neskatos. Protams, pašā sezonas sākumā bija atkal jāiejūtas Eiropas basketbola ritmā, prasībās un taktikās, bet tagad jau viss kārtībā.

Skatoties VEF komandas gaitas, sezonas otrajā pusē komandas sniegums ir būtiski uzlabojies. Vai piekrīti?

Komandas kontekstā noteikti esam spēruši soli uz priekšu. Bija vairākas izmaiņas sastāvā, kas palīdzējušas uzlabot sniegumu. Janvārī sākām atrast savu spēli un labāk izpildīt trenera vēlmes. Veiksmīgi salikās kopā pareizie puzzles gabaliņi un sākām rādīt to rezultātu, ko treneris prasa.

Kāda ir VEF komandas identitāte? Kādi trumpji ir izveidojušies sezonas laikā?

Mūsu jājamzirdziņš noteikti ir sekmīga cīņa par atlēkušajām bumbām gan pie sava groza, gan pretinieku. Vairākas reizes to esam pierādījuši spēlēs pret labām komandām. Tāpat arī daudzpusība uzbrukumā un spēja labi uzbrukt no tālās distances. Protams, to visu var vēl uzlabot. Svarīgākais ir darīt to katru dienu un katru spēli pierādīt, ka tās ir mūsu stiprās lietas – gan cīņa par atlēkušajām bumbām, gan daudzpusība uzbrukumā. Klāt tam visām nāk arī mazās lietas.  Jāatzīst, ka šis VEF kolektīvs ir ļoti pozitīvs. Lai arī ir dažādu vecumu spēlētāji ar dažādām izcelsmēm, esam saliedējušies un ir prieks būt daļai no šīs VEF komandas.

Kādi mērķi atlikušajā sezonas daļā?

Mums visiem VEF klubā ir mērķis uzvarēt Latvijas līgā. Par to domāju katru dienu, cik ļoti patīkami tas būtu. Noteikti arī atlikušajā regulārajā sezonā vēlamies parādīt labu spēli VTB Vienotajā līgā, lai kvalificētos playoff, kas ir svarīgi gan spēlētājiem, gan VEF kā organizācijai kopumā.

Vai Tev jau ir kādas zelta medaļas Latvijas mērogā?

Man ir bijušas sudraba medaļas Jaunatnes līgā, tāpēc Latvijas zelts un čempiontituls pirmajā gadā atpakaļ Eiropā – tas būtu ideāli. Par to arī domājam un uz to mēs arī visi ejam!

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem