Atgriezies vietā, kur tiek novērtēts

Mareks Mejeris "VEF Rīga" krāsas jau ir pārstāvējis divas pilnas sezonas, kuru spilgtākie sasniegumi bija Latvijas čempiontitula un finālspēļu labākā spēlētāja (MVP) balvas izcīnīšana. Pēc diviem gadiem Rīgā Mareks devās uz spēlēt uz Franciju, taču šīs sezonas vidū nolēma atgriezties vietā, kur viņam veicies itin labi un ar kuru saistās panākumi – Vefiņā.

INTERVIJA NO VEF ŽURNĀLA #14

Sezonu nesāki "VEF Rīga" komandā, bet decembrī atgriezies šeit. Kādas ir izjūtas būt atkal Rīgā?

Spēlēt Rīgā ir ļoti patīkami. Basketbols, ko piedāvā VEF, ir man parocīgs, un te jūtos labi. Te ir ļoti foršs sastāvs ar daudziem latviešiem, ir viegli komunicēt, ir gan pieredzējušie, gan jaunie spēlētāji, tā kā ir labs līdzsvars. Tāpat tā ir iespēja būt mājās – ir arī dzīve ārpus basketbola.

Salīdzinot ar iepriekšējo sezonu, šogad ir pavisam cita komanda un nomainījušies daudzi spēlētāji, tāpēc tas ir daļējs turpinājums iepriekš iesāktajam.

Sezonu sāki Francijas klubā "Elan Chalon". Kā tas ietekmēja Tavu vēlāko iejušanos VEF?

Tur bija citādāks treniņprocess, nekā ierasts. Pirmie divi mēneši kopš atgriešanās bija diezgan pasmagi, jo Francijā bija citādāka pieeja treniņiem, nekā tā ir šeit. Tagad, kad VEF komandā atkal esmu jau vairākus mēnešus, viss ir kārtībā.

Minēji atšķirības treniņprocesā. Kā tās raksturotu?

Francijā bija tā, ka pārsvarā pamatpiecinieks spēlēja 30-35 minūtes mačā, tāpēc treniņi nebija no tiem smagākajiem ar domu, lai pamata spēlētāji būtu pēc iespējas svaigāki tieši uz spēlēm un varētu izturēt slodzi visas sezonas garumā. Francijā netrenējas tā, kā šeit un līdz ar to viņi neiegūst to, ko ar treniņiem ir iespējams iegūt šeit. Tur vienkārši cenšas noturēt meistarības līmeni, bet šeit ir arī spēlētāji, kuri sezonas laikā mēģina augt savā attīstībā un prasmēs.

Arī pirmssezonā Francijā bija savādāks treniņdarbs. Viņi ir pieraduši, ka spēlētāji ir atlētiski jau no dabas un atbrauc labā formā. Ja arī kāds nav uzreiz labā formā, tad, kā zināms, tās rases pārstāvjiem, kas ir vairumā Francijā, ir jātrenējas mazāk, jo viņi ir atlētiskāki, lai sasniegtu to pašu, ko mēs te, VEF komandā. Varēju pārliecināties arī par citām interesantām niansēm. Piemēram, organizētu treniņu svaru zālē Francijā nebija. Tikai, ja ir tāda vēlme brīvprātīgi to darīt, pamatā bija tikai basketbols un varbūt pa kādam treniņam ar aerobo darbu un skriešanas elementiem. Kā jau minēju, viņi visi ir atlētiski, tāpēc caur basketbolu tiek uzturēta sportiskā forma. Mēs savukārt tādi neesam, mums jāizmanto spēks un jānostumj malā pretinieks, jo nevaram tā vienkārši pārlēkt pāri. Tur ir tā starpība.

Kopumā VEF klubā esi jau trešo sezonu. Vai ir kādas atšķirības veidā, kā laukumā tiec izmantots šosezon un kā tiki izmantots iepriekš?

Šosezon, it sevišķi uz beigām, kad komandā ir sakrājušās traumas, nācies aizlāpīt caurumus, tādēļ nespēlēju tajās pozīcijā, kur esmu pieradis. Lielākoties esmu bijis ceturtā numura pozīcijas spēlētājs, bet pēdējā laikā spēlēju gan trešā, gan piektā numura pozīcijās. Ar to bija jāaprod, bet viss ir kārtībā. Pagājušosezon vairāk biju ceturtās pozīcijas spēlētājs. Tomēr, ja varu palīdzēt komandai ar pozīcijas maiņu un spēlēšanu vairākās lomās, tad tas mani apmierina. Varbūt pats nejūtos tik ērti, bet būtiski, ka tas palīdz komandai.

Dažādās pozīcijas nozīmē arī atrašanos dažādās vietās laukumā. Vai dod priekšroku kādām zonām laukumā, piemēram, spēlēšanai tuvāk vai tālāk no groza?

Tam nav īpaši lielas nozīmes. Tas atkarīgs no tā, kas mani sedz. Arī no tā, kāda man konkrētajā spēles brīdī ir pašsajūta, taču galvenokārt tam nav izšķirošas nozīmes.

Atgriežoties pie sezonas sākuma Francijā - vai to, ka nācās mainīt komandu sezonas laikā, uzskati par negatīvu pieredzi?

Neteiktu, ka tā bija negatīva pieredze. Pieredze nevar būt negatīva, pieredze manā skatījumā ir tikai pozitīva. Pat ja esi piedzīvojis ko sliktu, tā uzskatāma par pozitīvu pieredzi, jo esi kļuvis gudrāks, mācījies un sapratis kaut ko.

Kas ir tas, ko saprati pēc pieturvietas franču "Elan Chalon" klubā?

Sapratu, ka šajā karjeras posmā negribu vienkārši būt ārzemēs ķeksīša pēc un spēlēt 10-15 minūtes, ja negūstu baudu no basketbola. Tas nav iemesls, kāpēc spēlēju basketbolu. Varbūt vēl 20 gadu vecumā, kad aizbraucu pirmo reizi spēlēt uz ārzemēm Spānijā, sapratu mazāku spēles laiku, jo tur pirmajā sezonā iesākumā primārais bija treniņi un individuālais progress.

Francijā neredzēju tam turpinājumu. Runāju ar turienes treneri un neredzēju sev pozitīvu atrisinājumu, lai būtu iemesls palikt tur līdz sezonas galam. Tajā pašā laikā ir vietas, kur mani gaida – tā tas ir VEF klubā. Šeit zināja, ka varu spēlēt labāk, nekā to darīju iepriekšējā komandā. Arī pats biju nonācis līdz secinājumam, ka gribu mainīt kaut ko uz labu, tāpēc tas viss arī pamudināja lēmumu atgriezties Rīgā.

Kā viesspēlētājs trīs gadus esi pavadījis arī Spānijā. Kur patika labāk un kāda bijusi Tava leģionāra pieredze sadzīviskajā ziņā?

Spānijā man patika daudz labāk. Pirmkārt, tur ir garšīgāks ēdiens. Arī valoda likās daudz vieglāka. Franču valoda ir ļoti sarežģīta, bet sapratu, ka tas ir tāpat kā no nulles mācīties japāņu vai ķīniešu valodu, kas ir diezgan neizrunājami un nesaprotami.

Francijā dzīvoju Šalonas pilsētā, kas izmēra ziņā ir līdzīga manai dzimtajai pilsētai Liepājai. Tur neizpalika arī sastrēgumi, tā bija itin blīvi apdzīvota pilsēta, tā kā nebija galīgi lauki. Uz spēlēm zālē allaž bija pilna, ap 5000 cilvēku – basketbols tur ir sports #1.

Spānijā un Francijā atšķīrās tas, cik ciešas, saliedētas ir komandas. Francijā katram bija savas lietas un nebija tik daudz kopīgu pasākumu. Spānijā, kur kopumā pabiju trijās dažādās komandās, tādā ziņā bija vairāk aktivitāšu, tur gājām kopīgās vakariņās pat divas trīs reizes nedēļā. Līdz ar to varu teikt, ka Spānijā bija daudz ģimeniskāk, bet Francijā – individuālāk.

Kā šajā ziņā raksturotu situāciju VEF komandā?

Jāatzīst, ka Spānijā pati kultūra ir tāda, ka viņi paši visu dienu sēž ārā, dzer kafiju un teju neko nedara. VEF vienībā ārpus treniņiem sezonas laikā nav tik daudz brīvā laika. Brīvdienas ir tik daudz, cik tās ir, tāpēc katrs tās cenšas pavadīt ar ģimeni un sev tuvajiem. Jāpiebilst, ka no Spānijā pavadītajiem trim gadiem divarpus sezonas nospēlēju otrajā līgā, kur bija mazāk treniņu un sestdienas, kā arī svētdienas bieži vien bija pilnībā brīvas. Tāpēc tur bija iespējas regulāri ar komandu doties kopīgās maltītēs. Tiklīdz palika siltāks, bija vēl vairāk tādu pasākumu kā barbekjū un gaļas cepšana svaigā gaisā.

Lai arī tad, kad esi ārzemēs viesspēlētāja gaitās, galvenais ir basketbols, vai brīvajā laikā centies apskatīt arī kādus tūrisma objektus un izzināt vietējo kultūru?

Teikšu atklāti – ceļošana nav mana sirdslieta. Kad spēlēju ārzemēs, muzeju apmeklējumi vai vēsturisko būvju apskatīšana man nav tik būtiska. Daudz svarīgāk ir tas, kādi cilvēki konkrētajā brīdī man ir apkārt.

Kāda vispār ir basketbola leģionāra dzīve?

Esot ārzemēs, ir šaurāks redzesloks, jo nav iespēju redzēt un uzzināt tik daudz, cik mājās.  Tas ir arī no basketbola viedokļa, jo nezini, kas tajā komandā īsti notiek, ko par to komandu runā, kādas ir atsauksmes, kādas ir domas par tevi un tamlīdzīgi. Viss, ko dari, ir pildi savus pienākumus, cerot, ka viss ir kārtībā. Dzīvo no treniņa uz treniņu. Protams, ir iespēja mācīties vietējo valodu, iet uz teātriem un vēl kaut ko, bet tas nav pārāk izplatīti.

Ārzemēs viens pats dzīvoju daļu no laika un nenoliegšu, ka tajās reizēs būtu interesantāk, ja kāds cilvēks vēl būtu līdzās un sastādītu kompāniju ikdienā. Tā bija Francijā, kad biju viens. Tad saziņa ar savējiem iespējama tikai virtuāli, nav iespēja redzēt vaigā. Dzīvot vienam pašam ārzemēs – tas reizēm var kļūt diezgan nomācoši.

Tagad, kad spēlē Rīgā, vai novērtē vairāk tās lietas, ko sniedz mājas?

Kad esmu prom, uzskatu to par savu darbu un tā ir norma, ka viss tuvais nav pa rokai. Pieņemu to kā faktu, attiecīgi noskaņojos jau pirms prom braukšanas un ar to samierinos. Tāpēc nav tā, ka tad, kad esmu Latvijā, nemitīgi priecājos par to, ka nav jāizmanto tik daudz telefona pakalpojumi. Ja nākotnē būs iespējas braukt spēlēt augstā līmenī, tad kāpēc gan neizmantot šādu iespēju.

Komandas biedrs Mārtiņš Meiers sezonas sākumā, kad biji Francijā, minēja, ka ir mazliet skumīgi bez Tevis. Vai arī Tev bija līdzīgas sajūtas?

Tā varētu būt pēc vienas sezonas, kuru pavadījām gandrīz vai koju variantā. :) Lai izskaidrotu – pagājušajā sezonā Vefiņā vienā trepju telpā dzīvojām trīs komandas biedri – es, Mārtiņš Meiers un Jānis Bērziņš, katrs savā stāvā. Bijām kopā daudzās situācijas – ceļā uz un no treniņiem, arī brīvajā laikā, tāpēc ikdiena bija raibāka.

Bet par skumīgumu man ir mazliet savādāk – neskumstu, jo, esot ārzemēs, tam noskaņojos. Manā situācijā šīs sezonas sākumā prieku nesagādāja esošie apstākļi basketbola karjerā. Ja viesspēlētāja gaitās no sadzīviskajām lietām īpaši lielu prieku nevaru gūtu, gandarījumu var sniegt basketbols. Ja basketbols nedod pietiekami daudz prieka, sāc domāt, kāpēc tur esi un tas arī izskaidro, kāpēc esmu atgriezies VEF.

Esi 25 gadus vecs. Vai jūties jau kā nobriedis basketbolists?

Noteikti vēl nejūtos nobriedis pilnībā, jo tikai tagad sāku saprast, ap ko viss grozās. Vēl vidusskolas pēdējā gadā nedomāju spēlēt profesionāli. Tobrīd viss nebija tik nopietni, jo biju pilnībā pārliecināts, ka pēc vidusskolas turpināšu mācīties. Vienlaikus pavērās iespēja doties uz Ameriku, kur spēlētu basketbolu un studētu. Šādu ieceri iztraucēja viens medicīnisks pārpratums, kura dēļ nenonācu Amerikā.

Citādi bija plānā doties pāri okeānam, kur vispirms pavadītu 12.klasi un pabeigtu vidusskolu, bet pēc tam dotos uz kādu universitāti. Biju jau saņēmis interesi no trim labām un prestižām ASV koledžu basketbola vienībām, kas vēlējās mani redzēt savā sastāvā. Taču bija minētais pārpratums, tāpat arvien nopietnāk sāku spēlēt Liepājas komandā un tā šī iecere aprāvās. Kopējā basketbola brieduma ziņā noteikti jūtos tā, ka vēl varu kļūt labāks.

Ieminējies par iespēju apvienot studijas ar basketbola spēlēšanu. Vai tas nozīmē, ka Tavā interešu sfērā ietilpst akadēmiskā vide?

Rīgā biju iestājies studēt tālmācībā caur e-studijām. Tomēr pašmācības ceļā to ir pagrūti apvienot ar profesionālu basketbolu. Tas gan neliedz interesēties par dažādām lietām, jo esmu zinātkārs un cenšos kļūt gudrāks, lai pilnveidotos ārpus basketbola.

Kādas ir Tavas intereses?

Interešu ir ļoti daudz... Ja būtu viena konkrēta, būtu vienkāršāk. Lai visu pagūtu, pēdējā laikā gandrīz vai sanāk ekonomēt uz miega rēķina. :) Patīk politika, fizika, visuma zinātne, automehānika, arī finanses. Tieši grāmatvedību centos apgūt attālināti e-studijās.

Regulāri lasu žurnālu "Ilustrētā Zinātne". Tāpat laikam lasu grāmatas, bet galvenokārt tādas, kuas palīdz atraisīt domāšanu pareizajā virzienā.

Noslēgumā vēl par sezonu VEF. Biji komandā pērn, kad līdz čempiontitulam pietrūka pavisam mazliet. Vai tas kādā veidā dzen uz priekšu šosezon?

Runājot par pagājušo sezonu, tā noteikti bija krāšņa tādā ziņā, ka bija ļoti daudzas izmaiņas un dažādi notikumu pavērsieni. Jau minēju, ka jebkura pieredze ir pozitīva. Iepriekšējā sezonā līdz galam kaut kas nenoklikšķēja, lai arī bijām ļoti tuvu lielajam mērķim. Tajā pašā laikā nevajag ļaut sliktajām atmiņām ietekmēt šo sezonu un esošos mērķus.

Arī šosezon mums bijuši kāpumi un kritumi, bet tāds ir sports. Domāju, ka uz playoff spēlēm būsim gatavi un kaujas ierindā. Motivācijas trūkumiem un tādām lietām nevajadzētu būt. Ja mums ir viss kārtībā ar motivāciju, pieeju un attieksmi, tad Latvijas līgā mums nav pretinieku, ko nevaram vinnēt.

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem