Cezars Ozers: "Basketbols ir visa mana dzīve"

Intervija ar leģendārās VEF meistarkomandas spēlētāju Cezaru Ozeru.

Kādi bija VEF basketbola komandas pirmsākumi?

Neilgi pirms VEF meistarkomandas izveidošanas bija tāda komanda kā Spartaks, kas tika likvidēta. Toreizējie Spartaka spēlētāji palika bez komandas, bet par laimi VEF pieņēma mūs savā paspārnē. Kā komandas veidošana notika aizkulisēs, to vairs neatceros, taču atceros, ka pievienojāmies VEF sporta klubam, aizsākot komandas vēsturi. Pirmajā spēlē tikāmies ar Čehoslovākijas komandu no Brno. Spēli aizvadījām Daugavas stadionā – vietā, kur šobrīd atrodas hokeja laukums. Ņemot vērā, ka spēle notika vairāk nekā pirms pusgadsimta, atmiņas par to vairs nav tik spilgtas. Man gan ir saglabājušās bildes no šīs spēles, kādreiz paskatoties tās, uzrodas epizodiskas atmiņas.

Kāds bija toreizējās VEF meistarkomandas līmenis?

Mums bija spēcīga komanda, pat Eiropas līmenī. Tolaik Eiropas čempionvienību kausā spēlēja Rīgas ASK, ar kuru pretiniekiem, kas bija atbraukuši uz šejieni, pie reizes draudzības spēles uzspēlējām arī mēs. Tās bija savu valstu čempionvienības un vairākumā reižu pārspējām tās komandas. Tā kā mūsu līmenis bija diezgan augsts.

Kādas ir galvenās atmiņas par pavadīto laiku VEF komandā?

Par desmit gadiem, ko pavadīju VEF klubā, man palikušas vislabākās atmiņas. Mums bija ļoti draudzīgs kolektīvs. Spējām sīksti cīnīties ar ASK, ar ko mums bija ļoti principiāli mači. Kad 1960.gadā izcīnījām pirmo lielo panākumu – bronzas medaļas PSRS čempionātā, tad tieši mums izdevās uzvarēt ASK. Galvenokārt labākās jaunības atmiņas ir tieši no laika, ko pavadīju VEF rindās.

Kādas bija basketbola pozīcijas 50. un 60.gados?

Rīga bija Eiropas basketbola galvaspilsēta. ASK izcīnīja Eiropas čempionvienību kausu vīriešiem ASK, bet TTT to paveica sieviešu konkurencē. Līdz ar to basketbols tajā laikā bija neapšaubāms sporta veids numur viens. Lai gan hokejs tolaik arī bija labs, basketbols bija pārliecinošā pirmajā vietā. Tā tas bija iegājies, sākot no laika, kad Latvija uzvarēja Eiropas čempionātā. Labākais sportists bija basketbolists, labākā sportiste bija basketboliste, sporta veids ar lielākajiem panākumiem – arī basketbols. Tajā laikā bija prieks atrasties basketbolistu vidū.

Mūsdienu VEF spēlē visas Eiropas mērogā. Kādas iespējas bija tolaik?

Toreiz bija ierobežotas iespējas startēt Eiropas klubu turnīros, jo bija tikai viens turnīrs - Eiropas čempionvienību kauss. Tajā turnīrā no PSRS startēja tikai viena komanda. Tajos gados, kad Eiropas čempionvienību kausā uzvarēja ASK, tad no visas lielās PSRS startēja arī otra komanda. Tāpēc kopumā iespējas spēlēt Eiropā bija ierobežotas. Tiesa, austrumos par VEF zināja, jo veiksmīgi startējām PSRS čempionātā, kā arī izplatīts bija VEF ražotais radiouztvērējs Spīdola. Retu reizi mūsu komandai sanāca izbraukt arī kaut kur citur. Vienu reizi aizbraucām uzspēlēt uz Poliju, kas bija liels notikums. Citu reizi tika apsolīts brauciens uz Kubu. Atceros, ka puiši jau šuva sev baltus uzvalkus, bet beigās tomēr brauciens tika atcelts, bet mūsu vietā uz Kubu aizbrauca azerbaidžāni.

Kādā statusā bija VEF komandas spēlētāji?

Bijām profesionāli sportisti, pārsvarā trenējāmies divas reizes dienā. Atšķirībā no, piemēram, ASK, kur visi tikai spēlēja basketbolu, mums visi paralēli arī studēja, iegūstot augstāko izglītību. Runājot par atalgojumu, trīs stipendijas tika piešķirtas no Maskavas. Savukārt pārējiem spēlētājiem, kas nesaņēma stipendiju, atalgojums tika piešķirts par darbu VEF cehā. Bijām kā slēpti profesionālie sportisti.

Kā izdevās savienot sportošanu augstā līmenī ar mācībām?

Mācības ar sportu bija grūti apvienot. Bija reizes, kad sanāca nokavēt rīta treniņu. Vai kādreiz spēlētājiem nācās paņemt akadēmisko pārtraukumu, vienu mācību gadu pabeidzot ilgākā laikā. Taču izcēlāmies ar to, ka visi ieguva izglītību.

Cik lielu lomu tolaik ieņēma basketbols?

Basketbols bija viena no mūsu galvenajām nodarbēm. Dažreiz vasarās spēlējām no rīta līdz vakaram, vienīgi ziemās bija sarežģītāk, jo tolaik bija ļoti maz sporta zāļu. Toreiz nebija tādu izklaides iespēju kā tagad, pat televizora nebija. Savācoties kopā cilvēkiem, kam pirmajā vietā ir basketbols, viss brīvais laiks tika veltīts tam.

Kā ieguvāt savas lieliskās snaipera īpašības?

Kad ienācu VEFā, komandā tika veidoti aizsargu pāri. Paveicās, ka tiku spēlēt vienā pārī ar Raimondu Karnīti, kurš bija lielisks piespēļu meistars. Tad basketbolā vēl nebija ierobežots uzbrukuma laiks (30 sekundes), kas ļāva veidot uzbrukumus ilgi un dikti. Tāpēc vienreiz bija iespējams, ka ar ASK piedalīšanos spēles pirmais puslaiks noslēdzās ar rezultātu 2:0... Taču, kad treniņos bija jāmet metieni, tajos man veicās ļoti labi. Problēma bija tajā, ka, lai metienu pielietotu spēlēs, vajag zināmu uzņemšanos, sportisko nekaunību, drosmi. Ar to man neveicās tik labi, taču tad basketbola noteikumos tika ieviests 30 sekunžu uzbrukuma laiks. Kad spēlēs pienāca uzbrukuma laika beigas un bumba nonāca pie mans, tad bija vienkārši jāmet un izdevās to darīt itin veiksmīgi.

Bijāt pazīstams ar to, ka spējāt ietriekt bumbu grozā no augšas. Cik īpaši toreiz skaitījās izpildīt tādu spēles elementu?

Pirms Romas Olimpiskajām spēlēm bija treniņnometne PSRS dienvidos, kur saņēmām itāļu bumbas. Toreiz bumbas bija citādākas, salīdzinot ar mūsdienām. Itāļu atsūtītās bumbas bija ērti satvert, kas ļāva ietriekt bumbu grozā no augšas. Toreiz ko tādu reti kāds spēja paveikt. Atceros, ka bija atbraukuši cilvēki no Maskavas, kuru priekšā PSRS izlases treneris lika man nodemonstrēt, kā to daru.

Pieminējāt 1960.gada Romas Olimpiskās spēles. Kāds bija ceļš līdz tām?

Tas bija pamatīgs pārdzīvojums, liela nervu slodze. Olimpiskais turnīrs bija rudenī, bet gatavošanās sākās jau pavasarī. Sākumā tika uzaicināti 24 spēlētāji, kas pakāpeniski tika atsijāti. Uz pēdējo gatavošanās cikla posmu tika atstāti 14 spēlētāji. Tā kā tuvojās Olimpiskās spēles, tad ap to laiku jau delegācijai sāka gatavot uzvalkus Olimpiskajām spēlēm, tāpēc pielaikošanā piedalījās visi 14 spēlētāji, bet beigās ne visiem spēlētājiem izdotos aizbraukt uz Romu, jo sastāvā ir 12 vietas. Tā arī bija reize, kad PSRS izlases sastāvā ceturtdaļa komandas bija latvieši – es, Maigonis Valdmanis, Valdis Muižnieks un Jānis Krūmiņš. Viņi bija drošāki braucēji, bet man vieta sastāvā bija jāizcīna, jo uz to pretendēja vēl divi spēlētāji. Tā bija cīņa uz dzīvību un nāvi. Brīžiem domāju, ka man nekādu olimpiādi nevajag un vēlos doties atpakaļ uz mājām. Bija grūti, jo otrais treneris bija no Maskavas CSKA, kurš gribēja iefīrēt savu spēlētāju. Uz Olimpiskajām spēlēm palīdzēja tikt arī bronzas medaļas ar VEF un veiksmīgais sniegums PSRS junioru izlases sastāvā turnejā pa Ķīnu. Paralēli sevis pierādīšanai basketbola laukumā nācās iestāties arī komjaunatnē, ja gribēju kandidēt uz Olimpiskajām spēlēm. Komjaunatnē parasti stājās pusaudža gados, bet man bija jau 22-23 gadi, tāpēc nācās izdomāt iemeslus, kāpēc pēkšņi vēlos iestāties šajā organizācijā. Paldies Dievam, beigās viss izdevās veiksmīgi un iekļuvu komandā uz Olimpiskajām spēlēm.

Kādas ir spilgtākās atmiņas no dalības Olimpiskajās spēlēs?

Tagad ir citādāk, jo delegācijas Olimpiskajās spēlēs ir krietni lielākas, bet toreiz bijām tikai seši Latvijas sportisti – četri basketbolisti, kā arī paukotājs Bruno Habārovs un riteņbraucējs Imants Bodnieks. Basketbola turnīrs bija samērā izstiepts, tāpēc Romā atradāmies no olimpiādes sākuma līdz beigām. No Olimpiskajām spēlēm ir ko atcerēties visam mūžam. Atmiņā nāk lieliskie ēdieni, kas tur bija, jo tādu ēdienu nekad savā mūžā nebiju ēdis. Olimpiskajā ciematā dzīvojām kopā ar bokseriem, tāpēc tur bija arī svari. Vienu dienu arī mums lika nosvērties un tika secināts, ka esam pārāk daudz pieņēmušies svarā – tāds, lūk, interesants atgadījums.

Olimpiskajās spēlēs ieguvāt sudraba medaļas, kas ir izcils panākums. Kas bija lielākais sasniegums ar VEF?

Saldākā bija pirmā bronza PSRS čempionātā 1960.gadā, kur izdevās apspēlēt ASK. Gājis ir visādi, tāpēc atmiņas ir visdažādākās. Runājot par konkrētām spēlēm, bijušas gan saldas uzvaras, gan rūgti zaudējumi. Viens no tādiem bija Daugavas sporta namā notikušajā spēlē pret CSKA, kur vēl četras sekundes līdz spēles beigām bijām priekšā ar vienu punktu, taču beigās zaudējām. Turklāt, kad bija palikušas četras sekundes, mums bija jāizmet auts, un pēc tā laika noteikumiem laiks netika apturēts, tāpēc uzvarai būtu pieticis, ja auts netiktu izmests. Beigās pieļāvām kļūdu, neprecīzi ievadot bumbu spēlē, ko CSKA izmantoja, gūstot uzvaru. Tas bija rūgts zaudējums, jo bijām apvienojušies vienā spēcīgā dūrē, lai cīnītos par PSRS čempiontitulu un CSKA bija mūsu galvenie konkurenti. Savukārt no uzvarām nāk prātā spēle Tbilisi, kur arī spēlējām pret CSKA. Visa zāle bija par mums, beigās uzvarējām. Pārspēt CSKA bija ļoti īpaši, jo viņi vienmēr bija savākuši visu PSRS krējumu.

Vai piekrītat, ka basketbols ir Latvijas nacionālais sporta veids?

Uzskatu, ka tā ir. Manai paaudzei basketbols noteikti ir pirmajā vietā. Basketbols ir mūsu nacionālais sporta veids. Turklāt, manuprāt, basketbols ir ļoti piemērota un demokrātiska spēle, kas gādā par lielisku vispārīgo fizisko sagatavotību.

Ko Jums nozīmē basketbols?

Basketbols ir visa mana dzīve. Vēl tagad cenšos neizlaist nevienu spēli. Iespēju robežās cenšos apmeklēt spēles Arēnā. Viss, ko esmu dzīvē sasniedzis, tas panākts ar basketbolu. Ja nebūtu basketbola – tad es nebūtu es. Pateicoties basketbolam esmu attīstījies arī kā cilvēks, iegūstot precizitāti, kārtību. Visas manas rakstura īpašības ir formējis basketbols.

Cik ļoti sekojat līdzi mūsdienu VEF?

Pārdzīvoju par šodienas VEF komandu – tas tomēr ir mans VEFiņš. Man patika pērnās sezonas komanda, jo tik labi amerikāņu leģionāri kā Roulends un Daniels mums vēl nebija bijuši.

Ko novēlat sasniegt VEF jauno laiku ērā?

Panākumus. Man patiktu, ja komanda spēlētu pēc iespējas augstākā līmenī. Ja komanda tiktu Eirolīgā, tad es būtu klāt katrā mājas spēlē. Tāpēc to arī novēlu – tikt Eirolīgā.

Cezars Ozers

Dzimis: 11.02.1937.

VEF pārstāvējis: 1958-1968

Lielākie sasniegumi:

Olimpisko spēļu sudrabs (1960),

PSRS čempionāta bronzas medaļas (1960, 1966)

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi (1998.g.).

Pirmā VEF spēle

1958. gada 22. augusts.

VEF - Brno Spartak ZJS 80:69

VEF punktu guvēji: J. Kalniņš 23, J. Ostrouhs 19, C. Ozers 14, R. Karnītis 13, B. Drāke 11, B. Oja - 0.

Treneris: Alfrēds Krauklis

Daugavas stadions, 4000 skatītāju

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem