Džastins Hamiltons: Maiami „Heat” atbalsta manu spēlēšanu Rīgā

Intervija ar „VEF Rīga” amerikāņu centru Džastinu Hamiltonu, kurš atklāj savus iespaidus par spēlēšanu Latvijā, kā arī stāsta par līdzšinējo karjeru un saistību ar NBA čempioniem Maiami „Heat”.

Kādi iespaidi izveidojušies par Rīgu pēc pāris šeit pavadītajiem mēnešiem?

Līdz šim viss bijis lieliski un izbaudu laiku, ko šeit pavadu. Uzskatu, ka esmu labi iejuties komandā un arī pārējie spēlētāji mani ir pieņēmuši. Pati Rīga ir skaista pilsēta, turklāt esmu dzirdējis, ka tā kļūst vēl skaistāka, parādoties saulei un patīkamākiem laikapstākļiem. Ar kluba sarūpētajiem apstākļiem arī esmu apmierināts – sadzīvisko pusi, treniņu iespējām, kopējo nodrošinājumu.

Kāpēc sezonas vidū pameti Horvātiju un pārcēlies uz Latviju?

Galvenais motīvs bija finansiālā puse, jo manam iepriekšējam Horvātijas klubam radās problēmas ar saistību izpildi. Kad izlēmu mainīt komandas, aprunājos ar savu aģentu, kuram viens no klientiem ir arī Vils Danielss. Par „VEF Rīgu” saņēmu labākās atsauksmes, uzzināju to, ka tā ir lieliska vieta, kurā spēlēt. Ļoti laba organizācija un spēcīga komanda, kas spēlē tādos atzītos turnīros kā Eiropas kauss un VTB līga – tas uzreiz piesaistīja manu uzmanību.

Ko zināji par Latviju pirms došanās uz šejieni?

Nezināju neko daudz. Kad uzzināju par VEF, ievācu informāciju internetā. Kad devos uz šejieni, nāca asociācijas no Sanktpēterburgas, kur biju spēlējis šīs sezonas sākumā. Nezinu kāpēc, bet šķita, ka šeit būs līdzīgi – tikpat auksti! (smejas).

Pirms devies uz Rīgu par savu pirmo profesionālo darbavietu izvēlējies Zagrebas „Cibona”. Kas motivēja šādu izvēli?

Izvēlējos pievienoties „Cibona” komandai, jo mana ģimene ir no Zagrebas. Tas man bija viegls lēmums – doties uz Horvātiju un būt kopā ar ģimeni, kā arī vienlaicīgi spēlēt augstā līmenī. Bija arī vairāki citi varianti, no kuriem izvēlēties, bet beigās tos noīsināju līdz diviem – „Cibona” un Madrides „Estudiantes” no Spānijas. Beigās lielāko lomu nospēlēja būšana tuvāk ģimenei, tāpēc devos uz Horvātiju.

Kā vērtē pavadīto laiku Horvātijā?

Kopējā pieredze Horvātijā bija laba. Man patīk Horvātija, jo pats esmu arī pa pusei horvāts (Džastina māte ir horvātiete – aut.). Bija patīkami pavadīt tur laiku un atrasties tuvumā manai ģimenei. Arī komanda, kurā spēlēju bija laba, vienīgi nespējām uzvarēt tik daudz spēļu, cik bija cerēts.

„Cibona” sastāvā startēji Adrijas līgā. Vai priekšstats par Adrijas līgu kā ļoti sīkstu un sarežģītu turnīru ir pareizs?

Jā, aptuveni tā arī ir. Adrijas līga man deva ļoti labu rūdījumu, jo tur tiek spēlēts ļoti fizisks basketbols. Nebija viegli, jo pretī nāca tiešām spēcīgas komandas.

Pagājušajā vasarā tiki izvēlēts arī NBA draftā. Vai pats gaidīji ko tādu?

Man personīgi tas nebija pārsteigums, bet viss process bija ļoti grūts. Vajadzēja pamatīgi pierādīt sevi, lai tiktu izvēlēts NBA draftā. Tas bija mans mērķis, tāpēc darīju visu, lai to sasniegtu.

Tiesības uz Tevi pieder NBA čempioniem Maiami „Heat”. Vai bija iespēja pievienoties Maiami jau uz šo sezonu?

Bija iespēja parakstīt līgumu ar viņiem, taču tas nebūtu garantētais. Vienojāmies, ka labāk būtu uz kādu sezonu doties uzspēlēt citur, iegūt pieredzi un vēl vairāk progresēt. Pēc šīs sezonas atkal došos uz Maiami, kuras sastāvā piedalīšos NBA Vasaras līgā un tad redzēsim, kas notiks tālāk.

Vai konsultējies ar Maiami pirms došanās uz Rīgu?

Informēju, ka dodos spēlēt uz Rīgu. Viņiem bija tikai labākais sakāms par Rīgu, tāpēc droši sakāms, ka Maiami „Heat” atbalsta manu spēlēšanu „VEF Rīga” sastāvā.

Vai sezonas laikā sazinies ar „Heat” pārstāvjiem?

Jā, sazināmies ar elektroniskā pasta starpniecību. Pārsvarā viņi man dod kādus padomus vai ieteikumus, pie kā vajadzētu piestrādāt. Tāpat viņi aptaujājas par to, kā man veicies spēlēs – kāpēc esmu nospēlējis tik labi vai slikti, u.tml.

Laukumā izcelies ar labiem pamatiem un kustībām, bet basketbolu sāki spēlēt samērā vēlu. Kā nonāci līdz basketbolam?

Sāku spēlēt 16 gadu vecumā, kad tēvs mani pierunāja pamēģināt iekļūt vidusskolas basketbola komandā. No sākuma nevēlējos to darīt, bet tiku pierunāts un beigās iekļuvu komandā kā pēdējais spēlētājs. Pamazām iemīlēju basketbolu un sāku spēlēt to arvien labāk.

Pēc vidusskolas sekoja nākamais lielais solis – koledžu basketbols. Kā atceries šo laiku?

Tā kā spēlēt basketbolu biju sācis samērā vēlu, no lielajām koledžām nebija tik liela interese. Kad biju noīsinājis iespējamās izvēles līdz pēdējām piecām koledžām, nebija viegli izvēlēties. Beigās izvēlējos „Iowa State” universitāti, kurā pavadīju pirmos divus gadus. Pēc tam nolēmu nomainīt koledžu, jo nejutu, ka „Iowa State” komandā tikšu pie cerētās lomas. Izvēlējos pārcelties uz „Louisiana State” universitāti (LSU), kas izrādījās viens no labākajiem lēmumiem, kādu jebkad esmu pieņēmis.

Pirms debijas LSU sastāvā bija jāizlaiž viens gads, ko pieprasa NCAA noteikumi. Kā pavadīji šo gadu, kas bija bez spēlēm?

Lai arī oficiālu spēļu nebija, tas man izvērtās kā noderīgs gads. Trenējos gandrīz katru dienu, ļoti daudz palīdzēja komandas treneri, kas ar mani strādāja, palīdzot sasniegt to, ko vēlējos.

Pēc vienas sezonas nolēmi pamest LSU. Kāpēc?

Lai gan bija iespēja spēlēt koledžu basketbolā vēl vienu gadu, savu grādu (socioloģijā) biju jau ieguvis. Tāpat nolēmu, ka esmu gatavs virzīties uz priekšu savā dzīvē un kļūt par profesionālu basketbolistu. Tas noteikti nebija viegli, jo man patika skola un mana komanda, bet vienkārši redzēju vairāk ieguvumus, sākot profesionāļa karjeru.

No LSU savulaik nācis viens no visu laiku labākajiem centriem basketbolā –Šakils O’Nīls. Vai ir izdevies kādreiz satikt viņu?

Jā, turklāt uzreiz viņš izteica savas ekspektācijas attiecībā uz mani, sakot, ka šī skola ir pazīstama ar saviem garajiem spēlētājiem, tāpēc man vajagot sevi pierādīt no labākās puses. Viņš ir lielisks cilvēks, kā arī ļoti harizmātisks un jautrs. Sanāca satikt viņu, šķiet, trīs reizes, kad viņš viesojās LSU uz kādiem pasākumiem un ikvienā no šīm reizēm pārliecinājos, ka apsveicinos ar viņu (smaida).

Pieminējām slavenu basketbolistu. Kādi ir Tavi basketbola elki?

Man patīk skatīties vairākus spēlētājus un no katra paņemt labākās lietas. Viens no piemēriem ir Kobe Braients, kuru apbrīnoju par viņa darba ētiku. Tad arī Dirks Novickis, jo visi teica, ka līdzinos viņam. Nav viena specifiska spēlētāja, bet ņemu kaut ko no katra, lai kļūtu par pēc iespējas labāku spēlētāju.

Lielu daļu karjeras esi spēlējis ar 41. numuru, izņemot Rīgu, kur to jau bija aizņēmis Donāts Zavacks. Vai šis numurs ir īpašs?

Viss sākās ar vidusskolu, kad bija jāizvēlas numurs. Iegāju trenera istabā, kur bija izlikti krekli ar dažādiem numuriem. Mēģināju izvēlēties kādu no zemākiem numuriem, bet tāda iespēja nebija un sava numura izvēlē gāju tik augstu līdz beidzot bija iespēja izvēlēties 41. numuru. Izrādās, ka numurs sakrīt ar manu dzimšanas datumu – 4. mēneša 1. datumu jeb 1. aprīli. Vēlāk arī uzzināju, ka ar to numuru spēlē Dirks Novickis, tāpēc daudz kas saistās ar to. Rīgā gan šis numurs ir aizņemts, tāpēc spēlēju ar 33. numuru.

Šī ir Tava pirmā sezona ārpus ASV. Vai esi pielāgojies eiropiešu basketbolam?

Noteikti, ka pagāja kāds laiks, kamēr apradu ar Eiropas basketbolu, jo tas tomēr atšķiras no Amerikā spēlētā. Patlaban jūtos daudz labāk pielāgojies eiropiešu basketbolam. Galvenās atšķirības starp Eiropas un Amerikas basketbolu? Es to izjutu ar viena papildus soļa veikšanu pirms dribla, kas ir atļauts ASV, bet ko nedrīkst darīt Eiropā. Tāpat ASV tiek spēlēts atlētiskāks basketbols, notiek lielāka skriešana, bet šeit lielāks uzsvars tiek likts uz spēles stratēģiju.

Sezona profesionāļos ir krietni garāka par to, kāda ir koledžu basketbolā. Vai esi izjutis t.s. „rookie wall” (debitantu sienu), kas bieži vien piemeklē profesionālā basketbola pirmgadniekus?

Ne pa īstam. Sezonas laikā dažas reizes guvu savainojumus un, ārstējoties no tiem, bija iespēja piespiedu kārtā  atpūsties. Varbūt kaut kas tamlīdzīgs bija sezonas pirmajā daļā, kad vēl biju „Cibona” sastāvā, bet šeit nejūtu nekādas problēmas.

Kā izjūti to, ka esi jaunākais no 11 spēlētāju VEF pamatkodola?

Man nav problēmu ar to, ka esmu jaunākais komandā. Labprāt pēc kāda padoma griežos pie komandas pieredzējušajiem spēlētājiem, mēģinot noskaidrot sev interesējošos jautājumus.

Kurš no komandas biedriem visvairāk palīdzējis ar padomiem?

Īsts profesionālis ir Īdžejs, kurš ieguvis lielu pieredzi, spēlējot daudzās komandās. Līdz ar to viņš man ir daudz palīdzējis un mācījis, kādam jābūt kā profesionālam sportistam. Labu ietekmi uz mani atstājis arī Antans – kā nekā viņš ir manas pozīcijas spēlētājs.

Kādos aspektos uzskati, ka dod Vefiņam vislielāko pienesumu?

Lielākais, ko dodu komandai, šķiet, ir enerģija. Vienkārši cenšos darīt visu pēc labākās sirdsapziņas. Runājot par to, ko vēl spētu dot komandai, tad viss ir atkarīgs no tā, ko vēlas treneris. Spēju diezgan labi mest arī no distances, taču šajā komandā to īsti nav vajadzīgs darīt, jo mums jau ir pietiekami daudz labu snaiperu.

Vai uzstādi kādus mērķus, ko vēlies sasniegt? Kādi tie ir „VEF Rīga” komandā?

Uzstādu mērķus katrai spēlei, bet kopējais mērķis ir iegūt čempionu titulus. Runājot par šo sezonu, tad gribētos veiksmīgi nospēlēt atlikušajās izslēgšanas spēlēs – gan VTB līgā, gan LBL.

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem