Džeralds Robinsons - uzmanība dzīvē jākoncentrē uz svarīgām lietām

Par sevi pārliecināts un meistarīgs basketbolists, kā arī patīkams sarunas biedrs - tā īsumā varētu raksturot 25 gadus veco "VEF Rīga" spēlētāju Džeraldu Robinsonu. Nolēmām iepazīstināt tuvāk ar šo vefieti, viņa līdzšinējo pieredzi ASV un Eiropā, iespaidiem par VEF un Rīgu, ģimeni un savu dzīves redzējumu.

Rīgā esi teju divus mēnešus. Kādi kopējie iespaidi līdz šīm?

Viss bijis jauki, atskaitot laikapstākļus, jo neesmu pieradis, ka tik ātri kļūst auksts. Kopumā gan viss ir kārtībā. Pašu pilsētu īpaši daudz vēl neesmu apskatījis, jo tam nav bijis pietiekami laika. Kad ierados, jau ritēja pirmssezonas treniņi, tad bija izbraukumi uz pārbaudes spēlēm Lietuvā, tad Eirolīgas kvalifikācijas turnīrs Beļģijā, tad nesen kā gandrīz nedēļu bijām izbraukumā Krievijā. Bijis saspringts grafiks, lai gan tajā paša laikā sanācis pabūt daudzās citās vietas. Rīgā galvenokārt veicu savus tiešos darba pienākumus - pamatā dodos tikai uz treniņiem un pēc tiem uz mājām. Vienu reizi ar komandu bijām vakariņās vecpilsētā, kad nedaudz pastaigāju apkārt. Parasti lielāku savas dzīvesvietas izpēti veicu tad, kad ciemos ierodas draugi un ģimene. Kad pienāks tas laiks, būs jāiepazīst Rīgas vēsture.

 

Rīgā labi esi iejuties arī basketbola laukumā. Kas to sekmējis?

Liels nopelns tajā ir treneriem un komandas biedriem, ka esmu tik labi uzņemts un savā lomā varu justies tik ērti. Vienkārši daru visu, lai palīdzētu uzvarēt. Piemēram, šobrīd mēģinu kļūt par labāku spēlētāju aizsardzībā un dotu lielāku pienesumu cīņā par atlēkušajām bumbām. Mums visiem ir daudzpusīgas lomas, kurās varam darīt vairāk par vienu lietu.

 

Arī VEF spēles stils, kurā tiek izmantotas ātro uzbrukumu iespējas, šķiet, Tev ir ļoti parocīgs.

Noteikti. Tas palīdz arī mums visiem kopā, jo vieglie punkti ļauj iegūt labāku ritmu. Tā kā neapšaubāmi ātrā spēle sader labi ar manu stilu, taču jūtu, ka vajadzības gadījumā esmu spējīgs pielāgoties lēnākam, pozicionālam spēles stilam. Tas viss ir atkarīgs arī no spēlētāju sastāva. Mūsu gadījumā labi der ātrais stils, jo visās pozīcijās ir spēlētāji, kas spēj skriet – aizsargi, malējie spēlētāji, arī garie. Tas ir vēl viens iemesls, kas sekmējis manu iejušanos komandas modelī – tas, ka mēs viens otru papildinām.

 

Par trenera uzticību arī nevari sūdzēties. Cik tas ir svarīgi?

Tas ļauj spēlēt brīvāk. Protams, neizpaliek reizes, kad treneris kaut ko aizrāda, bet tas piederas pie lietas. Manuprāt, tas ir pozitīvi, ka ir labas attiecības un tas ļauj šo sapratni pārnest arī laukumā. Arī kā spēlētājam tev jābūt pārliecībai iekšēji pašam par sevi.

 

Vai pēc veiksmīgā sezona sākuma jūti pieaugošo uzmanību no pretinieku komandas aizsardzībām?

Šajā līmenī tas ir tikai dabiski. Turklāt, ja tiek pievērsta uzmanība kādam spēlētājam, brīvākas rokas paveras pārējiem. Domāju, ka mums nav tāda komanda, kur noņemot vienu spēlētāju, vairs neatradīsies citi, kas spēs vilkt vezumu. To pierādīja arī iepriekšējās spēles, kad vairāki spēlētāji punktos bija divciparu skaitļos. Ja no katra būs arvien lielāks pienesums un turpināsim augt kā komanda, uzvarēsim patiešām daudzas spēles.

 

Esi ārējās līnijas spēlētājs, bet kurā no aizsargu pozīcijām jūties ērtāk – saspēles vadītāja vai uzbrūkošā aizsarga pozīcijā?

Iepriekš karjerā dažreiz nevarēju saprast, kurai no abām pozīcijām vairāk atbilstu, taču tagad nepievēršu tam tik lielu uzmanību. Gribu būt labākais basketbolists, kāds varu būt. Uz mani varētu attiecināt lietoto terminu combo guard, kas ir abās aizsarga pozīcijās spēlējošs basketbolists. Tas, ka šobrīd vairāk skaitos kā uzbrūkošais aizsargs, nenozīmē, ka nevaru veikt daļu no saspēles vadītāja funkcijām, piemēram, iesaistīt komandas biedrus un radīt viņiem situācijas. Tas pats attiecināms arī uz saspēles vadītāja pozīciju. Mūsdienu basketbolā tas ir aktuāli, jo netrūkst saspēles vadītāju, kuri, pirmāmkārtām, ir tendēti uz punktiem, vai uzbrūkošie aizsargi, kuri veido epizodes citiem. Man galvenais ir tikt pie iespējas būt laukumā un iederēties komandas spēles shēmā.

 

Šosezon "VEF Rīga" ir gados jauna komanda. Vai starp jaunajiem spēlētājiem izveidojušies līderi?

Mums ir līderi, bet kopumā neesam ļoti supervokāla komanda. Galvenokārt katrs cenšas rādīt piemēru ar savu ieguldīto darbu. Ja runājam par mani, tad man kā ārzemju spēlētājam tas ir sarežģītāk – ienākt komandā, kurā ir tik daudz vietējo spēlētāju un izvirzīties komandas balss pozīcijās. Vispirms parūpējos, lai no manas puses viss tiku kārtīgi padarīts. Ar to arī viss sākas – ja tādi spēlētāji kā Timma, Dilards, es rādīsim piemēru, tas mums visiem ļaus spert soli uz priekšu. Tā kā nav viens izteikts līderis, bet mēs viens otru dzenam uz priekšu.

 

Līdz ar to, ka esam jauna komanda, tai ir arī liels potenciāls. Kā raugies uz komandas attīstības procesu?

Sezona ir gara. Tas ir maratons, nevis sprints. Taču noteikti vēlos uzvarēt jau no paša sākuma un, protams, labāk ir mācīties no kļūdām, kas pieļautas uzvarās, nevis zaudējumos. Šobrīd ir tā, ka mēs turpinām mācīties, taču nav tā, ka mūs apmierinātu tikai iespēja līdzīgi pacīnīties ar stiprām komandām. Gribam mūsu enerģiju un pūliņus likt lietā tā, lai mēs attīstītos visas sezonas garumā.

 

Kas ir atslēga, lai VEF šosezon labi spēlētu?

Mūsu svarīgākā lieta ir pievērst uzmanību šķietamiem sīkumiem un niansēm. Šajā spēlē ir tik daudz mazo lietu, kas paslīd garām nepamanītas un var ietekmēt gala rezultātu. Mūsu vienībai esot tik jaunai, varam bieži būt situācijās, kad spēles beigās ir līdzīgs rezultāts. Tāpēc dažreiz tādos brīžos pieredzes bagātākām komandām ir priekšrocības, jo tās zina, kā uzvarēt. Tas ir smags darbs, ar to var daudz sasniegt.

 

Grūti brīži arī nav izbēgami...

Noteikti. Tāds ir sports, tāda ir dzīve. Viss slēpjas tajā, kā tiec ar to galā. Basketbols ir izrāvienu spēle – svarīgi ir tas, kā spēj atgūties no tiem.

 

Ko, Tavuprāt, līdzjutēji gribētu sagaidīt no VEF?

Domāju, ka cilvēki vēlas redzēt vienkārši labu basketbolu mūsu izpildījumā. Lai arī mūsu mērķis nemainīgi ir cīnīties par uzvaru katrā spēlē, domāju, ka ar cīņassparu un pareizo attieksmi spēsim piesaistīt arvien vairāk līdzjutēju.

 

Tev šis ir tešais gads Eiropā. Cik komfortabli jūties šeit?

Mans komforta līmenis? Dotu tam 10 balles! Tas gan saistīts ar manu personību, jo kopumā dzīvoju bez īpaša stresa. Tik ilgi, kamēr man ir nepieciešamās lietas, piemēram, wifi internets un iespēja sazināties ar savu ģimeni, ar to ir pietiekami. Sezonas laikā brīvo laiku pārsvarā pavadu vienkārši relaksējoties un skatoties televīzijas raidījumus, filmas. Vasarā, kad esmu mājas, to nedaru, jo tad visu laiku daru kaut ko citu, atgūstot sezonas laikā iekavēto. Taču esot šeit, Eiropā, daudz skatos filmas, ko man patīk darīt.

Parasti savā jaunajā dzīvesvietā jūtos komfortabli tad, kad aprodu ar pārtikas veikalu piedāvājumu un sāku orientēties ēdienu piedāvājumā. Šeit tas paņēma savas 2-3 nedēļas. Šobrīd jau viss kārtībā, esmu atradis sev nepieciešamo. Regulāri pagatavoju sev kādu maltīti, lai nav jāēd visu laiku ārpus mājām. Šis ir trešais gads Eiropā, gaiss ir apostīts un varu darīt savus pienākumus nekavējoties, bez ilga adaptācijas perioda. Laiks skrien ātri, tāpēc negribi to izniekot.

 

Eiropā esi dzīvojis trijās valstīs – pirmajā gadā Beļģija, otrajā – Izraēlā, bet šogad esi Latvijā. Kas patīk vislabāk no šā kontinenta?

Šeit ir forša arhitektūra – vecās celtnes. Kā jau teicu, Rīgu vēl neesmu tik dziļi izpētījis, bet no iepriekšējās pieredzes izeļams tas, ka dažādas valstis Eiropā ir salīdzinoši tuvā attālumā. Piemēram, ASV dažreiz vari braukt uz otru pilsētu viena štata ietvaros desmit stundas. Kad biju Beļģijā, stundas brauciena attālumā man bija Francija, tuvu bija arī citas valstis. Arī Latvijai tuvu ir, piemēram, Lietuva. Salīdzinoši tuvā attālumā ir liela daudzpusība.

 

Kā atceries savu pirmo gadu profesionālajā basketbolā, ko aizvadīji Beļģijas pilsētā Lēvenē?

Biju pabeidzis koledžu, no sākuma piedalījos NBA pirmsdrafta nometnēs un treniņos. Drīz vien pēc drafta nāca piedāvājums no Beļģijas. Tā bija laba iespēja, jo vairāki spēlētāji izauguši tieši no Beļģijas līgas. No NBA nebija garantiju, tāpēc negribēju pazaudēt citas labas iespējas, turklāt vienošanās paredzēja opciju, ka esmu brīvs NBA piedāvājuma gadījumā. Atceros, ka uz Beļgiju devos 12.augustā, ierados jau nākamajā dienā. Tobrīd nezināju, ko sagaidīt, bet neapšaubāmi bija interesanti. Tas bija kā jauns piedzīvojums un jauna nodaļa mana dzīvē.

Dzīvojām Lēvenē, studentu pilsētiņā, pusstundas brauciena attālumā no Briseles. Daudzi tajā apkaimē runāja angļu valodā, kas palīdzēja. Izbaudīju to laiku, ieguvu jaunus draugus, ar kuriem joprojām uzturu kontaktus. Paveicās arī ar komandu un komandas bieriem, kuri palīdzēja veikt gludāku pāreju uz Eiropu. Visciešāk kopā turējāmies pieci viesspēlētāji, no kuriem bijām trīs pirmgadnieki, viens bija otro gadu, bet vēl viens ar lielu pieredzi. Kā amerikānis vienmēr esi dzirdējis dažāds stāstus par Eiropas baketbolu, bet kā mēdzu teikt - pieredze ir vislabākais skolotājs.

 

Pēc 2012./2013.gada sezonas Beļģijā piedalījies NBA Vasaras līgā.

Pabeidzu sezonu un jau drīz vien devos uz dažādām NBA klubu mini-nometnēm. Kad tuvojās NBA Vasaras līga, vislabākā no iespējām bija tieši Memfisas "Grizzlies" komandā (tur spēlēja arī Jānis Timma). NBA Vasaras līga vispār ir tāda lieta, kur var gan trāpīt, gan netrāpīt ar savu izvēli, jo tur uz iespēju pierādīt sevi pretendē liels skaits spēlētaju. "Grizzlies" vienība man bija spēles laiks un izvērtās produktīvs turnīrs. Bija dažas labas spēles, kas ļāva izpelnīties uzaicinājumus uz pāris NBA klubu pirmssezonas treniņnometnēm, bet bez nekādām garantijām. Vienai labai spēlei, kurā man bija 14 punkti un astoņas rezultatīvas piespēles, sekoja spēle ar deviņiem punktiem un septiņām kļūdam. Tajā līmenī nevari to atļauties, jo jāspēj spēlēt augstā līmenī visu laiku. Tā ir lieta, pie kuras cenšos strādāt un tā ir viena no īpašībām, kas raksturo nobriedušu basketbola spēlētāju. Zināju tos aspektus, kurus vajadzēja pilnveidot, tāpēc nolēmu atgriezties Eiropā un devos spēlēt uz Izraēlu.

 

Kāpēc nolēmi piekrist tieši piedāvājumam no Izraēlas kluba "Gilboa Galil"?

NBA Vasaras līgas laikā Lasvegasā klātienē satiku Izraēlas kluba ģenerālmenedžeri – tas bija solis priekšā citām komandām, jo tas parādīja viņu plānu nopietnību. Zināju komandas plānus, man iecerēto lomu. Biju tuvu līguma slēgšanai ar citu komandu Francijā, bet pēdējā brīdī pārdomāju. Francijas klubs startēja tikai nacionālajā čempionātā, bet Izraēlas klubs kopā ar vietējo līgu sacentās vēl vienā reģionālajā turnīrā (Balkānu līgā). Kā spēlētājs vienmēr gribu vairāk iespēju spēlēt, jo spēlēšana ļauj kļūt labākam.

 

Kāda bija pieredze, uzturoties Izraēlā?

Izraēlā dzīvoju teju nekurienes vidū. Tehniski nedzīvoju pilsētā, bet ciemā ar apmēram 5oo iedzīvotājiem. Netālu bija arī viena maza pilsētiņa. Manā ciemā nebija neviena īsta pārtikas veikala, atskaitot vien mazu stūra veikaliņu. Normāls pārtikas veikals kā Latvijā būtu, piemēram, Rimi bija 10 minūšu brauciena attālumā.

Izraēlā pavadītajā sezonā izdevas iepazīt ebreju kultūru, kas ir ļoti daudz orientēta uz ģimenēm. Vietējie cilvēki aicināja uz vakariņām pie sevis mājās, kas tev kā ārzemniekam bija patīkami, ka tiec tā uzņemts. Kad pie manis ciemos ieradās vecāki, nedaudz paceļojām, apskatījām Jeruzalemi un tās Rietumu sienu. Vienīgā lieta, ko neizdarīju, bija Nāves jūras apmeklējums. Dienā, kad biju ieplānojis to darīt, pamatīgi lija. Kopumā arī Izraēla bija laba pieredze.

 

Patlaban rit Tava trešā sezona Eiropā, kuru pavadi Latvijā. Sportiskajā ziņā pirmo reizi ir iespēja spēlēt Eirokausos. Droši vien sekoji tiem arī iepriekš, bet tagad ir reāla iespēja ne tikai skatīties tos televīzijā, bet arī pašam piedalīties.

Tas noteikti ir solis augšup. Brīžos, kad skaties tās spēles, tev kā spēlētājam ir pārliecība, ka arī pats vari spēlēt tajā līmenī. Tajā pašā laikā, iegūstot pirmo pieredzi Eirokausos, esmu novērojis, ka tas ir cits līmenis. Spēles ātrums ir lielāks, pieļaujamā kļūdas robeža ir mazāka, visu laiku jāsaglabā koncentrēšanās. Tas man patīk un dod iespēju izspiest no sevis maksimumu.

 

Runājot par basketbola skatīšanos, spēlētājiem raksturīga ir sekošana līdzi sev pazīstamajaiem spēlētājiem. Cik ļoti seko līdzi apkārtējām sacensībām?

Basketbola pasaule ir maza – ne tikai ASV, bet arī Eiropā. Ik pa laikam laukumā sanāk tikties ar spēlētājiem, pret kuriem esmu spēlējis koledžā vai kādā no iepriekšējām sezonām Eiropā. Šosezon vien divreiz jau krustojušies ceļi ar Himku amerikāņiem Raisu un Hanijkatu, pret kuriem spēlēju pērn Izraēlā. Tagad ir plašas tehnoloģiskās iespējas skatīties spēles visdažādākos līmeņus, ieskaitot Eirolīgu un Eiropas kausu, tāpēc noteikti izmantoju šo iespēju. It īpašī, ja komandā spēlē kāds no maniem draugiem. Turklāt var ne tikai sekot līdzi spēlēm, bet arī mācīties un iegūt jaunas zināšanas.

 

Pagājušās sezonas beigās labi nospēlēji Izraēlas līgas playoff sērijā pret Telavivas "Maccabi". Vai tas bija brīdis, kad pierādīji, ka esi gatavs nākamajam solim savā karjerā?

Jā, uz sezonas beigām jutos daudz ērtāk. Neteikšu, ka arī sākumā nejutos labi, bet vienkārši pagāja laiks, kamēr iejutos. Bija arī trauma, kuras dēļ nācās izlaist kādu laiku un pagāja brīdis, kamēr atguvu ritmu. Laikā, kad savainojuma dēļ nespēlēju, bija iespēja uz spēli paskatīties no cita skatpunkta un iegūt atziņas, kā papildināt savu spēli laukumā. Kad nespēlē, tad novērtē iespēju spēlēt vēl vairāk. Kad atgriezos, biju vēl vairāk motivēts, jo gribēju atgūt iekavēto un tāpēc izdevās labi nospēlēt sezonas beigās. Nekad negribi izniekot sezonu, vienkārši skraidot turp šurpu un tukši paņemot naudu. Ir jauki, ka par to maksā, bet vislabākais tajā ir tas, ka vari darīt to, kas patiešam patīk.

 

Viens no Taviem lielākajiem ieročiem ir ātrums. Vai tas nāk no dabas?

Jā, domāju, ka tas nāk no dabas. Mans tētis bija ātrs, koledžā viņš bija dažādu distanču sprinteris, tāpēc ātrums ir no gēniem. Esmu arī pietiekami strādājis, lai spējas izkoptu un tās palielinātu, bet daudz kas tiešām ir nācis dabīgi. Tiesa, ātrums var būt gan priekšrocība, gan traucēklis, ja nemāki to pareizi pielietot. Vēl joprojām esmu procesā, mācoties kā labāk to pielietot. Traucoties visu laiku ar ātrumu 100 jūdzes stundā vari iekulties nepatišanās un nonākt sliktās pozīcijās, pieļaut kļūdas. Šobrīd koncentrējos uz to, lai spēlētu dažādos ātrumos. Veiklība notiekti ir viena no manām priekšrocībām laukumā gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, par ko esmu pateicīgs.

 

Kad apzinājies, ka esi ātrs un vari to izmantot kā priekšrocību?

Nekad to tik izteikti nejutu. Cilvēki no malas to teica, bet man tas bija dabiskais ātrums. Nebija tā, ka īpaši pie tā piedomāju. Vienkārši zināju vietas, uz kurām laukumā vēlos nokļūt un darīju to nepieciešamajā ātrumā. Nebija tā, ka pie sevis nodomāju – wow, nu gan esmu ātrs. Galvenais bija iemācīties pareizi to pielietot.

 

Vai esi kādreiz mēģinājis izmērīt savu ātrumu, teiksim, 100 metru sprintā?

Nē, vēl neesmu to darījis.

 

Vai zini kāds ir pasaules rekords šājā distancē? Cik ātri varētu noskriet šādu distanci?

Varētu būt, ka rekordists Useins Bolts to izdarīja apmēram 9.7 sekundēs (precīzs rekords ir 9.58 sekundes). Teiktu, ka noskrietu šādu distanci kādās 10 sekundēs (smaida).

 

Par savu pieredzi Eiropā pastāstīji, bet kā atceries laiku pirms tās, ko pavadīji ASV studentu basketbolā (NCAA)?

Mana koledža karjera bija vienreizēja – gan laukumā, gan ārpus tā. Sagadījās tā, ka koledžas gadus pavadīju divās universitātēs, tāpēc bija iespēja iepazīt divas dažādas kultūras. Uzreiz pēc vidusskolas devos uz Tenesijas Štata universitāti, kas atrodas tuvu manām mājām, bet ir mazāka skola. Pēc diviem gadiem tur nolēmu pārcelties uz lielāku skolu - Džordžijas universitāti, kas spēlē spēcīgajā SEC konferencē un kur katru spēli pretī nāk spēcīga komanda. Katram ir savs stāsts, tāpēc, ja vēlreiz būtu iespēja to visu atkārtot, darītu to pašu. Tas tiešām ir izcils laiks – cilvēki, ko satiec, draudzības, kuras izveido, utt. Lieliska pieredze.

 

Zīmīgi, ka vairāki spēlētāji no Tavas koledžas basketbola komandas šosezon atrodas salīdzinošī netālu no Latvijas.

Jā,no koledžas komandas ir vairāki draugi, ar kuriem kopīgi pavadām laiku vasarā un turpinām sazināties. Tas ir patīkami, ka draugi salīdzinoši netālu. Piemēram, Viļņā spēlē Treviss Leslijs, Ņižņijnovgorodā - Trejs Tompkinss. Trevisa komanda "Lietuvos Rytas" arī spēlē Eiropas kausā, tāpēc pirms izlozes cerējām, ka būsim vienā grupā, bet neizdevās. Varbūt mūsu ceļi krustosies nākamajā raundā – abi par to visu laiku runājam. Neesam pārāk tālu, vien kādu četru stundu braiciena attālumā, tā kā gan jau satiksimies. Kā jau minēju – basketbols ir maza pasaule. Dīvaini un vienlaicīgi interesanti būs spēlēt pret Treju, kad viņš šeit viesosies ar savu komandu VTB Vienotās līgas ietvaros. Noteikti pēc tam uzvarētājam būs, par ko atgādināt.

 

NCAA vienā no interesantām lietām ir komandu komplektēšāna jeb rekrutēšana. Ņemot vērā koledžas maiņu, izbaudīji to divreiz. Kā raksturotu šo procesu?

Ir jautri. To var pielīdzināt tā, it kā daudzas meitenes aicinātu tevi uz randiņu. Saņem tik lielu uzmanību, ka pats vari izvēlēties. Manā gadījumā bija daudz vēstuļu, zvanu no universitātēm. NCAA noteikumi visu laiku mainās, bet tolaik treneri varēja zvanīt noteiktu reižu skaitu nedēļā, kamēr vēstuļu skaits bija neierobežots. Bija sakrājušās piecas, sešas kastes pilnas ar vēstulēm, no kurām daudzas nemaz netika izlasītas, jo daudz svarīgāks bija personīgais kontakts – zvani, tikšanās klātienē.

Rekrutēšanā neizpaliek arī vizītes uz universitātēm, kur to komandu spēlētāji tev izrāda skolas teritoriju, kas notiek atkal citā atmosfērā. Kad tevi rekrutē, tu kontrolē notikumus, jo izvēlies skolu pēc saviem ieskatiem. Kad nonāc tur, situācija kļūst pretēja, jo tev ir jāiekļaujas tajā sistēmā. Kopumā rekrutēšanas process ir interesanta padarīšana. Ir patīkami justies gribētam.

 

Cik svarīgs faktors bija augstākā izglītība, ko ieguvi paralēli spēlēšanai?

Izglītība – tā ir viena no vērtībām, kuru man ieaudzināja jau no bērnības. Svarīgi izaugt par izglītotu vīrieti, jo nekad nevari zināt, pasarg Dievs, kad basketbola karjera var beigties. Ieguvu bakalaura grādu komunikācijās (studiju programmas nosaukums – runas komunikācija jeb speech communication), jo esmu ieinteresēts daudzās lietās – raidījumu veidošana, mediji, sabiedriskās attiecības, mārketings. Tolaik negribēju ieslēgt sevi vienā jomā, tāpēc apguvu dažādas lietas. Studējot mans pamatvirziens bija komunikācijas, bet paralēli tam bija arī citi virzieni, daļēji arī tādēļ, ka pie sava grāda iegūšanas darbojos divās universitātēs. Paspēju arī iesākt maģistra studijas sporta menedžmentā. Nebija laika to pabeigt, jo galā bija mana koledžu basketbola karjera. Iespējams, maģistra grādu pabeigšu vēlāk – durvis tam ir pavērtas vaļā.

 

Cik lielu atbalstu Tavā izaugsmē sniedz vecāki?

Man ir ļoti atbalstoši vecāki. Kad spēlēju koledžā, viņi nebija klātienē tikai uz kādām trīs spēlēm. Pat, kad spēlēju Džordžijā, kas atrodas citā štatā, viņi brauca uz katru mājas un izbraukuma spēli. Arī tagad viņi ik sezonu devušies pāri okeānam un klātienē bijuši uz kādam 2-3 spēlēm ik gadu. Viņi parasti ierodas martā, tāpēc ceru, ka šosezon ap to laiku būs vairākas mājas spēles pēc kārtas. Mamma un tētis man ir kā draugi – varu ar viņiem runāt par jebko. Ļoti novērtēju to.

 

Vai Tev ģimenē kādam bija saistība ar basketbolu?

Tas vispār ir interesanti, jo neviens ģimenē nespēlēja basketbolu. Tētis bija spēlējis amerikāņu futbolu un bija sprinteris. Savukārt mans tēvocis spēlēja beisbolu, īsu brīdi esot pat MLB kluba Čikāgas "Cubs" sastāvā. Tētis un tēvocis bija atlēti, kuri mani iepazīstināja ar sportu, bet interesanti, ka beigās nonācu tieši basketbolā.

 

Ņemot vērā viņu ietekmi, kādas bija galvenās mācības, ko ieguvi?

Viņi bija stingri skolotāji, neļāva iežēlināties, jo arī īstajā pasaulē nevienam nebūs tevis žēl. Būs gan kāpumi, gan kritumi. Kad būs grūti, nevienam tas neinteresēs. Vajag biezu ādu citādi pasaulē tevi ātri vien apēdīs. To man iemācīja agrā vecumā, t.sk. arī to, ka nevajag padoties.

 

Vai tiesa, ka savu krekla numuru izvēlējies par godu tētim?

Jā, 22. numurs vienmēr ir mana pirmā izvēle, jo mans tētis ir dzimis 22. februārī.

 

Tev esot bijuši arī stingri noteikumi, kad vēlējies iegūt tetovējumu.

Bija jāgaida līdz 18 gadu vecumam. Mamma ir mierā ar tiem, bet tētim tie ne pārāk iet pie sirds. Viņam patiešām svarīgi ir tas, lai būtu darbs, tāpēc kopā ar to jābūt profesionālam un jāmāk sevi labi pārstāvēt. Noteikti negribu izcelties ar notetovētu seju vai kaklu, jo cilvēki vispirms tevi vērtē pēc izskata, ja vien jau nezina tevi kā personību. Tāpēc, piemēram, mani tetovējumi nesniedzas tālāk par elkoni un nav redzami, ja tiek vilkts krekls ar īsajām piedurknēm. Tie ir, bet nav tik uzkrītoši.

 

Tenesijas Štata komandā īsu brīdi esi spēlējis arī tenisu NCAA līmenī.

Jā, tā bija viena no pēdējā brīža idejām. Trūka spēlētāju, kuri nevarēja spēlēt atzīmju dēļ vai bija traumēti. Turklāt tā bija iespēja izpalīdzēt manam tētim, kurš ir tās tenisa komandas treneris. Vienā no vienspēļu mačiem pat uzvarēju un tīri uz tā rēķina, ka manī mīt sacensības gars. Biju spēlējis tenisu, kad biju jaunāks, bet nebiju tik labā līmenī. Šad tad to uzspēlēju un mana priekšrocība bija ātrums. Taktika bija vienkārši atsist pretinieku sitienus un nogaidīt līdz viņi tiek nokaitināti un iesit bumbiņu tīklā. Īpaši tajā mačā, ko uzvarēju, pretinieks pieveica pats sevi. Viņš sita tik stipri, ka bieži pieļāva nepiespiestās kļūdas. Izmantoju iespēju un uzvarēju. Vispār, manuprāt, teniss, basketbols un arī volejbols ir to trīs spēļu skaitā, kuras ir savstarpēji līdzīgas kāju darbības kustību dēļ un tās ir spēles, kuras ietekmē leņķi.

 

Vai vēl kādreiz uzspēlē tenisu?

Man patīk paskatīties tenisu, jo tas ir interesants sports – daudz izšķir mentālais spēks. Ja par spēlēšānu, tad tētis nevēlas, lai spēlēju, jo zina manu pamatnodarbošanos un to, ka var iedzīvoties tenisista elkonī. Ik pa laikam nedaudz paniekojos, bet ļoti reti. Cita lieta, ko mēģinu attīstīt, ir golfs. Manam koledžas trenerim Markam Foksam mājā ir trīs bedrīšu golfa laukums. Ikreizi, kad dodos tur, cenšos uzspēlēt to.

 

Tev patīkot arī galda teniss.

Jā, galda teniss jeb pingpongs man patīk. To gan vienmēr spēlēšu. Koledžas ģērbtuvē mums bija biljards galds un galda teniss. To tad ar vienu no komandas treneriem regulāri spēlēju. Rīgā vēl nav sanācis uzspēlēt, bet dzirdēju no Jāņa Timmas, ka viņš ir labs tajā. Vienā no izbraukumiem redzējām galdu, bet nesanāca uzspēlēt. Timma teica, ka viņš ir labs tajā – vajadzēs to pārbaudīt un izaicināt viņu!

 

Savo sociālo mediju profilos pie apraksta esi minējis tekstu "on a pitstop to the top" (pieturvietā uz virsotni). Ar to acīmredzot domā NBA. Vai tas sapnis saglabājas?

Protams. Tas vienmēr ir mērķis. Jebkurā profesijā vienmēr jāgrib sasniegt virsotni. NBA ir pasaules spēcīgākā līga, uz kuru jātiecas. Šis gads ir labs solis uz priekšu, jo ar VEF spēlējam labā līmenī. Tagad 2014.gadā, basketbols ir ļoti globāls. Bez NBA ir daudzas citas labas līgas, bet tā tomēr ir vieta, par kuru tiek sapņots. Ja arī neizdosies tur tikt, tas nenozīmē, ka mana karjera būs neveiksmīga. Vienkārši nebūšu sasniedzis vienu mērķi. Manuprāt, šobrīd esmu daudzsološas karjeras sākumā. Gribu atstāt aiz sevis labu mantojumu – gan kā basketbolists, gan kā pilsonis.

 

Runājot par sociālajiem tīkliem, septembra beigās tviterī izdarīju šādu ierakstu: "A change of mindset does wonders..." (domāšanas veida izmainīšana paveic brīnumus). Izklausās ar savu domu apakšā.

Viena no lietām, ko iemācījos jau koledžā, ir par to, ka nevari tvītot vienārši jebko. Jāuzmanās, ko tvīto. Dažreiz tvītoju kādas dziesmas tekstu, bet tajā reizē tas bija saistīts ar dvēseles meklējumiem. Tik precīzi vairs neatceros, bet, iespējams, tajā brīdī uztraucos par nevajadzīgām lietām, tāpēc nonācu pie secinājuma, ka pamainot domāšanu, viss nostājas savās vietās. Kad apzinies lietas, kuras patiešām ir svarīgas, saproti, uz ko jākoncentrējas un jāvērš uzmanība, tad arī viss nokārtojas pats no sevis.

 

Foto: Mikus Kļaviņš; Rihards Streiķis; Dina Zolan

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem