Edgars Jaunups: lai spēlētu Eirolīgā, basketbolam jākļūst par prioritāti valsts līmenī

Basketbola kluba “VEF Rīga” prezidents Edgars Jaunups par kluba sasniegumiem pirmajā desmitgadē un izaicinājumiem nākamajām. Par VEF skolas nozīmi kluba turpmākajos panākumos un valsts atbalsta trūkumu starptautisku panākumu sasniegšanā. Par spilgtākajām uzvarām, sāpīgākajiem zaudējumiem un vērtīgākajiem spēlētājiem pirmajā Vefiņa desmitgadē.

Kluba desmito sezonu tāpat kā pirmo sāc valdes priekšsēdētāja amatā. Kluba mērķi jau ir publiski prezentēti, kādi ir Tavi personīgie?

E.J.: Mans mērķis šogad ir izdarīt visu nepieciešamo, lai basketbola klubs “VEF Rīga” nostabilizētos no finansiālo atbalstītāju viedokļa. Kā zināms, mums ir mainījies ģenerālsponsors, līdz ar to ir milzīgi izaicinājumi šo finansiālo pusi nostabilizēt, šajos ekonomiski grūtajos laikos izdarīt visu iespējamo, lai arī ilgtermiņā kluba pastāvīga un stabila dalība tajos turnīros, kur spēlējam, būtu tikai pašsaprotama un nebūtu pirms vienas vai otras sezonas jautājumi, izdosies vai neizdosies izveidot konkurētspējīgas komandas modeli. Nauda, nauda un vēlreiz nauda.

Otrs, protams, ir izcīnīt čempiontitulu un desmito sezonu pabeigt kā Latvijas čempioniem, ar to pierādot VEF vietu un lomu Latvijas basketbola šobrīd.

Treškārt, es domāju, ka starpsezonā mums ir izdevies padarīt labu darbu, lai izveidotu ļoti simpātisku šīs sezonas komandas modeli. Man tiešām ir ticība, ka tas var būt sportiski ļoti veiksmīgs un mēs varam pārsteigt gan mūsu pretiniekus, gan Latvijas basketbola sabiedrību kopumā un, kas zina, varbūt izcīnīt arī daudz augstākus starptautiskus mērķus nekā varbūt pirmssezonā domājām.

Jāturpina arī ļoti cieša mijiedarbība ar VEF basketbola skolu, lai tik tiešām katras sezonas VEF modelī ienāktu viens vai divi spēlētāji no mūsu jaunatnes sistēmas, jo tikai tad mēs varēsim runāt par īstiem vefiešiem, kas būs izauguši mūsu jaunatnes sistēmā. Šobrīd ir ļoti laba sadarbība ar VEF skolu un konkrēti ar tās direktoru Gati Jahoviču. Tas ir jāzina, jāsaprot un jārespektē arī treneriem, un man ir pārliecība, ka šis treneru sastāvs to gan saprot, gan darīs visu iespējamo, lai tāds labs piemērs jau šosezon būtu un turpmāk iespējamība un perspektīva nokļūt lielajā komandā jaunajiem spēlētājiem būtu gan reāla, gan savā ziņā garantēta pie nosacījuma, ka viņi strādās ļoti pašaizliedzīgi.

Desmit sezonas basketbola klubam Latvijā ir daudz vai maz?

Tas ir daudz. Nav nemaz tik daudz klubu, kas, nepiedzīvojot kaut kādas pārdzimšanas, desmit sezonas būtu aizvadījuši. Turklāt četrreiz triumfējot Latvijas Basketbola līgā (LBL). Turklāt mēs esam viens no retajiem klubiem LBL, ko var saukt par privātu iniciatīvu, jo lielākā daļa basketbola klubu tomēr ir ar nopietnu pašvaldību līdzdalību, un tas ir pavisam kas cits. Mēs esam pilnīgi privāts klubs, kas ir no vienas puses daudz grūtāk, jo aiz tevis nestāv tāda publiska vienība kā pašvaldība, kas labāk vai sliktāk, bet vienmēr nodrošinās kaut kādu bāzi. Aiz mums stāv patiesi basketbola entuziasti un īsti līdzjutēji, kas ar savu naudu un darbu to darbu dara.

Es domāju, ka tas ir daudz, bet tie noteikti nav mūsu ambīciju griesti. Lai mēs runātu par basketbola klubu, kas balstās tiešām īstās tradīcijās un bauda līdzjutēju atbalstu, manuprāt, ir jārunā par to, ka tā darbība ir jāmēra tikai desmitgadēs. Mēs to pirmo desmitgades soli tūlīt būsim spēruši, tas ir labs pamats uzskatīt, ka mums būs pa spēkam nostrādāt vēl desmit, divdesmit un trīsdesmit.

Kā pa šiem desmit gadiem ir mainījies Tavs skatījums uz basketbolu Latvijā?

Es domāju, ka pirms desmit gadiem mēs ticējām, ka Latvijas valstsvienība pēc kāda laika reāli varēs pretendēt uz augstākiem mērķiem, šobrīd tā ir realitāte – valstsvienība ir ar ļoti augstu potenciālu, tajā skaitā tas ir nopelns arī mūsu darbam šajos gados.

Otrkārt, es domāju, desmit gados Latvijas basketbola sistēma ir nostiprinājusies un stabili organizatoriski ieņēmusi vadošo lomu Latvijas komandu sporta veidu vidū. Mēs redzam strīdus un konfliktus citos sporta veidos, bet basketbols ir vienots, ar ļoti skaidriem mērķiem. Jā, savstarpēji konkurējošs, bet ļoti sistēmisks un uz attīstību vērsts. Pirms desmit gadiem tā nebija. Tas ir sasniegums.

Trešais, kas ir izdevies Latvijas basketbolam kopumā, ir tas, ka ļoti stabilu lomu daudzu klubu darbībā ir ieņēmušas pašvaldības un klubu sistēma tādējādi ir nostabilizējusies, kas ir svarīgi un labi.

Dokumentālajā filmā “VEF 54.sezona” Tu saki, ka “būsi gandarīts, ja tuvākajās desmitgadēs Latvijas izlase nevis svinēs iekļūšanu astotniekā kā neiedomājamu panākumu, bet būs stabila astotnieka komanda Eiropā, stabils pasaules kausa un olimpiādes dalībnieks. Ja no VEF skolas tuvākajos gados kāds spēlētājs tiks nodraftēts NBA un ja kā klubs mēs pārvarēsim Eirolīgas slieksni. Tad jau basketbols būs iekļuvis daudz varenākos ūdeņos, un no viena vai otra cilvēka maz kas būs atkarīgs. Tad mēs varam sasniegt arī to, ka varbūt stāvēs kāds klubs no Latvijas ar Eirolīgas kausu virs galvas.” Vai mēs esam ceļā uz to?

Es domāju, ka mēs esam vairāk nekā ceļā uz to. Ja runājam par izlasi, tad es domāju, ka ir viss pamats uzskatīt, ka tuvākajos desmit gados tā būs stabils EČ astotnieka dalībnieks. Jau pagājušajā iekļuvām, tas jau šobrīd ir mūsu līmenis. Kā nākamais solis tam ir pasaules kauss un olimpiāde, un es ticu, ka arī šo latiņu mēs pārkāpsim tuvākajā desmitgadē.

Par VEF skolas spēlētājiem augstākajā līmenī varbūt mēs nevaram runāt tādā ziņā, ka tieši no skolas šobrīd kāds spēlētu, piemēram, Eirolīgā, bet tā paaudze, kas ir izaugusi kopā ar VEF, spēlē tajā līmenī – pagājušajā gadā Dāvis Bertāns Eirolīgas Final4, bet šogad jau NBA. Esmu drošs, ka kāds no VEF skolas spēlētājiem tuvākajos gados tajā līmenī uzspēlēs.

Savukārt par iespēju basketbola klubam “VEF Rīga” pietuvoties Eirolīgas līmenim - diemžēl jāatzīst, ka mēs neesam tikuši tuvāk tādā ziņā, ka mēs varētu reāli pretendēt uz iekļūšanu Eirolīgā. Ne tikai tāpēc, ka varbūt budžets to neatļauj, bet arī tāpēc, ka konflikti  starp FIBA un Eirolīgas veidotājiem paliek zem lielas jautājuma zīmes vispār šā turnīra attīstību. Bet priecē tas, ka mēs regulāri varam spēkoties ar Eirolīgas līmeņa klubiem un “Himkus” - klubu, kas pagājušajā gadā turpat vai bija TOP8 Eirolīgā, mēs šogad, uzsākot sezonu, esam uzvarējuši. Pagājušā gada Final4 dalībnieku “Lokomotiv-Kuban” mēs pēdējos gados esam uzvarējuši vairākkārt. Tā ka to latiņu mēs piemērām, un es uzskatu, ka, ja būtu normāla sportiska iespēja iekļūt Eirolīgā vai cīnīties par iekļūšanu, mēs psiholoģiski būtu tam līmenim gatavi.

Bet skaidrs, ka viens būtisks priekšnoteikums uz šo brīdi galīgi nav izpildījies – tas ir basketbolam pieejamie finanšu līdzekļi. Diemžēl dēļ tā, ka sportā nav noteiktas prioritātes, es domāju, ka izveidot starptautiski konkurētspējīgu komandu ir neiespējami. Lietuvieši ir labs piemērs tieši caur to, ka viņi sakoncentrējuši visu atbalstu vienam sporta veidam, tieši tāpēc arī “Žalgiris” spēj šogad izveidot budžetu, kas ir vairāk nekā astoņi miljoni eiro.

VEF ir raksturīgi audzināt savus kadrus - ne tikai spēlētājus, bet arī trenerus. Galvenais treneris Jānis Gailītis – vefietis no atjaunotā kluba pirmās dienas. Kā Tu vērtē viņu šajā amatā un kādu karjeru viņam prognozē?

Laiks rādīs, bet tas, ka Jānis ir bijis ar mums no pirmās dienas un ka šobrīd ir komandas galvenais treneris, parāda to iespēju, ko mēs dodam jauniem, ļoti motivētiem cilvēkiem, kas pie mums sāk strādāt. Ja viņi strādā no sirds, mērķtiecīgi un ieguldot savas zināšanas un cenšoties apgūt jaunas, mācoties no treneriem, ar kuriem viņiem bijusi iespēja strādāt kā otrajiem treneriem, tad mēs noteikti dodam arī iespēju kļūt par galveno treneri. Tāda iespēja bija Nikolajam Mazuram, kurš ar mums kļuva par, iespējams, vienu no jaunākajiem treneriem, kurš ir izcīnījis Latvijas čempiona titulu. Tāda iespēja ir dota arī Jānim Gailītim.

Treneriem VEF klubā ir faktiski izšķiroša loma komandas komplektācijā. Vai ir attaisnojies modelis strādāt bez ģenerālmenedžera?

Es vienmēr esmu teicis, ka mūsu klubā struktūra ir kā Anglijas premjerlīgā futbolā. Kluba galvenais treneris ir kluba ģenerālmenedžeris. Tāda pati sistēma ir vairākos NBA klubos. Es neizslēdzu, ka kādreiz basketbola klubā “VEF Rīga” varētu būt ģenerālmenedžeris, bet tas ir arī stāsts par to, lai būtu arī piemērots cilvēks, kurš šo vietu ieņemtu, jo vienkārši to aizpildīt nav pašmērķis. Tas drīzāk var radīt negatīvas sekas.

Es domāju, ka mūsu izvēlētais modelis ir attaisnojies, bet es arī neizslēdzu, ka kādreiz mums tāds var arī būt. Piemēram, kāds no spēlētājiem, kurš ilgu laiku ir aizvadījis mūsu kubā, beigtu karjeru un kluba vadība gribētu turpināt sadarbību, bet nevis trenera ampluā. Tad, iespējams, šis bijušais spēlētājs varētu izveidoties par labu ģenerālmenedžeri, bet par to šobrīd ir pāragri runāt.

Šogad VEF spēlē tādas Latvijas basketbola zvaigznes kā Jānis Blūms un Armands Šķēle. Kādi šovasar bija komandas komplektēšanas pamatprincipi?

Princips bija ļot līdzīgs. Ja pirms pāris gadiem mēs pilnībā tikai gaidījām no treneriem priekšlikumus, tad šoreiz mēs, kluba vadība, daudz vairāk iesaistījāmies komplektēšanas principu formulēšanā. Līdzīgi kā tas bija pirmajos gados. Tas, manuprāt, ir pareizi. Varētu teikt, ka tā bija kļūda, ka pāris gadus atpakaļ mēs pilnībā nodevām šo tikai un vienīgi treneru ziņā. Es domāju, ka kluba vadībai šajā procesā ir jāiesaistās, bet ar vadlīniju noteikšanu, nevis uzvārdu saukšanu. Tad kopdarbība ir efektīva.

Tu jau sākumā minēji, ka viens no galvenajiem uzdevumiem klubā šobrīd ir finansējuma piesaiste, kas arī ir viens no Taviem pamatdarbiem.

Jā, mums ir mainījies ģenerālsponsors. Milzīgs paldies Mārim Martinsonam un kompānijai “Moduls-Rīga”, kas deviņus gadus bija kopā ar mums. Šovasar mums ir izdevies labi pastrādāt ne tikai komplektējot komandu, bet arī atjauninot atbalstītāju sastāvu. Ļoti liels prieks, ka mūsu atbalstītāju komandai pievienojusies “Rietumu Banka” , kas ir liels no nozīmīgs Latvijas finanšu sistēmas balsts un sporta draugs. Prieks, ka viņi atkal atgriežas basketbolā. Pirms vairāk nekā desmit gadiem viņi bija “Skonto” ģenerālsponsors.

Vai, Tavuprāt, valstij un pašvaldībām būtu vairāk jāiesaistās profesionālā sporta finansiālā atbalstīšanā? Piemēram, Kauņā no vairāk nekā astoņus miljonus vērtā “Žalgiris” budžeta divus dod pašvaldība.

Tur mēs arī redzam, ka ir noteiktas prioritātes, kā arī definēta vēlme sasniegt rezultātu, nevis tikai, kā tas diemžēl Latvijā notiek, ka valsts tikai tēlo, ka sportu atbalsta. To, protams, var mainīt. Jārunā par lietuviešu piemēru, kad viena pilsēta ar 300 000 iedzīvotāju to uzskata par savu goda lietu. Ne jau tāpēc, ka Kauņai ir mazāk problēmu ar budžetu, bet viņi saprot, ka šī prioritāte ļoti daudz ko dod kā pilsētai, tā arī valstij kopumā. Diemžēl Latvijā ne tikai Rīgā, bet arī valstī kopumā nav nopietnas politikas profesionālā sporta atbalstam, valsts nesaprot to, ka tikai un vienīgi augstu sasniegumu sports vairo bērnu sporta popularitāti. Rezultātā mēs iedzīvotāju aptaukošanās rādītāja ziņā esam otrajā vietā Eiropas Savienībā.   

Runājot par sportu no sabiedrības veselības viedokļa, esi publiski izteicies par atbalstu trešajai sporta stundai. Vai tas ko mainītu sabiedrības dzīvesveidā? Jo, jā, pētījumi rāda, ka Latvijā tas ir ļoti mazkustīgs un visnotaļ neveselīgs.

Skaidrs, ka mainītu! Trešā sporta stunda, atbalsts profesionālajam sportam, līdzi jušana sportam – tas viss veicinātu bērnu pieplūdumu sportā, jo vecāki ved bērnus tur, kur ir sasniegumi. Tas ir kompleksi risināms jautājums, bet mēs diemžēl nedarām neko. Labākajā gadījumā par to runājam vai izliekamies, ka kaut ko darām. Piemēram, profesionālā sporta komandām no valsts piešķirot maznozīmīgu finansējumu, mēs tēlojam, ka atbalstām sportu, bet efekta jau nav. Atšķirībā no tiem pašiem lietuviešiem, kuri tiešām saprot, ka, lai kaut ko sasniegtu, ir arī jāinvestē.

Tavs novēlējums komandai un kluba līdzjutējiem nākamajā desmitgadē.

Kā minimums sasniegt to pašu, ko esam šajā desmitgadē sasnieguši. Es ceru, ka šo desmitgadi noslēgsim kā pieckārtēji Latvijas čempioni. Tas būtu minimums. Mums ir ļoti daudz jāizdara, lai mēs starptautiski kā vienība nostabilizētos tieši rezultātu aspektā. Lai par Rīgu un Latviju nedomātu kā par vidēju un vāju komandu, bet lai tiešām no mums baidītos un ar mums rēķinātos, lai kurā turnīrā komandas no Latvijas arī piedalītos.

 

VEF pirmās desmitgades TOP 5:

  • spilgtākās uzvaras:
  1. 2011.gada LBL finālsērijas septītajā spēlē pret “Ventspili”;
  2. 2012.gada izbraukumā Eiropas kausā uzvara pār Lemānu;
  3. 2013.gadā Eiropas kausā uzvara pār Bilbao Rīgā;
  4. 2011.gadā uzvara pār “Lietuvos Rytas” BBL Final4 un iekļūšana finālā;
  5. Uzvara pār Himkiem šosezon.

 

  • sāpīgākie zaudējumi:
  1. 2010.gadā zaudējums “Baronam” LBL septītajā finālsērijas spēlē;
  2. 2016.gadā zaudējums “Valmiera/Ordo” LBL septītajā finālsērijas spēlē;
  3. 2013.gadā zaudējums “Bilbao” izbraukumā par iekļūšanu Eiropas kausa playoff;
  4. 2013.gada Eiropas kausā zaudējums “Valencia” Rīgā pagarinājumā;
  5. 2010.gadā zaudējums “Ventspilij” par iekļūšanu BBL Final4.

 

  • vērtigākie spēlētāji:
  1. E.J.Rowland;
  2. Kristaps Janičenoks;
  3. Jānis Blūms;
  4. Dairis Bertāns;
  5. Antanas Kavailauskas.

 

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem