Entuāns Robinsons: Rīga varētu būt Eirolīgas pilsēta

"VEF Rīga" uzbrucējs Entuāns Robinsons intervijā atklāj savus iespaidus par dzīvošanu un basketbola spēlēšanu Latvijā, dalās savā bagātīgajā pieredzē par Eiropas basketbolu, kā arī ielūkojas VEF sezonā.

Uzsākot sezonu "VEF Rīga" komandā, kādas cerības mita Tevī? Kā veicies ar to piepildīšanu?

Kad devos uz Latviju, nezināju īsti kurp dodos. Jā, biju apskatījies tās vietu kartē un aprunājies ar pāris spēlētājiem, kuri spēlējuši Latvijā, bet tāpat nezināju, ko īsti sagaidīt. Tādas sajūtas man ir, dodoties uz jebkuru valsti pirmo reizi. Kad ierados šeit, secināju, ka esmu nonācis labākos apstākļos, nekā atrados iepriekšējās sezonās. Pirms tam Eiropā galvenokārt biju spēlējis komandās, kas ir no Francijas, Itālijas un Turcijas mazpilsētām, bet šeit pēc ilgāka laika biju nonācis lielpilsētā.

Sezona vēl turpinās, bet esmu varējis lielu daļu sezonas aizvadīt ar labu veselību, par ko paldies Dievam. Ceru, ka laba veselība saglabāsies arī atlikušajā sezonas daļā. Tās cerības, kas nepiepildījās, ir vairāku kopējo komandas mērķu nesasniegšana. Tas man ir būtiski, jo komandas sasniegumi vienmēr ir galvenais. No pozitīvajām lietām - sezonas laikā izdevies satuvināties ar komandas biedriem, kurus tik ļoti nepazinu, kad tikko biju ieradies. Vēl viens no maniem mērķiem bija apgūt vairākas lietas par Latviju, ko esmu spējis paveikt. Turpinu to darīt, iemācoties arvien jaunas lietas par šejienes kultūru, vēsturi, cilvēkiem, paradumiem. Sezona vēl nav galā, jo palicis vēl viens liels uzdevums, kas ir cīņa par Latvijas čempionu titulu.

Latvijā dzīvo un spēlē basketbolu jau astoņus mēnešus. Kādi iespaidi šajā laikā izveidojušies par šo valsti?

Latviju raksturotu kā ļoti interesantu valsti. Daudzi par tādu nezina un nespēj iedomāties, kāda tā patiesībā ir. Šeit ir daudz draudzīgu cilvēku, patīkams pārsteigums bija arī tas, ka šeit ir daudz ko darīt un redzēt. Šī ir mana pirmā reize Latvijā un par šo valsti izveidojušies pozitīvi iespaidi.

Esi dzīvojis vairākās vietās Eiropā. Kā vērtē Rīgas sniegtās iespējas?

Sanācis būt vairākās vietās, tāpēc apzinos Rīgas plusus. Vispār esmu pateicīgs, ka savas  karjeras sākuma daļā man bija iespēja spēlēt komandās no mazākām pilsētām, tāpēc tagad man ir iespēja novērtēt esošo situāciju. Šeit ir iespēja gūt komfortu, ko citur nav iespējams. Piemēram, pērn Itālijā reti kurš prata angļu valodu, bet Turcijā vispār neviens to nezināja. Savukārt šeit  iespēja sazināties angļu valodā ir daudz lielāka. Ir dažādas brīvā laika pavadīšanas iespējas, piemēram, nesen bija lielisks komandas pasākums ar kartingiem. Rīga ir arī tūristu pilsēta, šosezon vien šeit esmu saticis daudzus cilvēkus no Amerikas. Patīk arī parki, kas šeit ir skaisti un labi sakopti.

Minēji Latvijas paradumu apgūšanu. Kuras lietas sagādājušas gandarījumu?

Man patīk cilvēku draudzīgums. Viens piemērs: braucot ar automašīnu, kad esi palaidis kādu citu braucēju, pēc tam tiks izrādīta pateicība, nomirkšķinot avārijas gaismu. Tas ir forši, Amerikā tā nenotiek. Tāpat vēl patīkama ir tradīcija ēšanas laikā, novēlot "labu apetīti". Tā ir arī citur, bet jauki, ka šeit tas tiek darīts. Ir arī daudzas citas lietas, kas man šeit ir patīk un veido kopējo iespaidu par valsti, cilvēkiem.

Cik daudz sanāk apskatīt citas Latvijas vietas?

Ir sanācis apmeklēt Daugavpili, Valmieru, Siguldu, Jūrmalu, Cēsis. Savukārt par Rīgas apkaimi vēlos teikt, ka tajā ir reta kombinācija - liela pilsēta, dažu desmitu minūšu brauciena attālumā pludmale un vēl ir auksts laiks. Cita līdzīga vieta, ko varu iedomāties, ir tikai Kalifornijā, kur no rīta vari slēpot, bet vakarā doties uz pludmali. Runājot par Rīgu, patīk arī vēsturiskās ēkas, baznīcas. Bieži vien tāpat pabraukājos pa pilsētu, lai redzētu pēc iespējas vairāk skatus.

Kuras ir galvenās lietas sezonas laikā, ar kurām nodarbojies ārpus basketbola?

Amerikā man ir dažādi biznesi, kuriem sekoju līdzi. Tas gan nav pārāk viegli, jo nespēju tos pārraudzīt katru dienu, bet tāpat saņemu ziņojumus. Esmu arī apguvis fiziera prasmes, tas ir kļuvis par vienu no maniem hobijiem. Brīvajā laikā skatos filmas, lasu grāmatas – tā ir iespēja vienmēr kaut ko jaunu uzzināt. Vienmēr cenšos palielināt no jauna apgūto lietu skaitu. Pats galvenais, ko esmu ieguvis, esot viens pats tālu prom no mājām, ir sevis iepazīšana. Salīdzinot sevi 17-18 vai 21-22 gadu vecumā, ļoti esmu attīstījies un manī joprojām ir vieta izaugsmei dažādās jomās.

Pieminēji friziera hobiju. Cik ilgs ir Tavs stāžs šajā arodā?

Par frizieri esmu piestrādājis kopš 2003.gada. Tas bija laiks, kad vēl mācījos koledžā. Reiz palūdzu tētim, lai nogriež man matus. Viņš atteica, tāpēc nolēmu pats to izdarīt, kas neizdevās īpaši veiksmīgi. Tētis gan paslavēja, jo pats biju izrādījis iniciatīvu apgūt kaut ko jaunu, tāpat arī pastāstīja, kā izlabot kļūdas. Ņēmu to vērā un frizēšanas iemaņas uzlabojās. Reiz koledžā kāds komandas biedrs manīja, ka griežu sev matus un palūdza, lai nofrizēju viņu, ko labprāt arī izdarīju. Tā arī šīs prasmes esmu attīstījis, un tagad tas ir kā hobijs. Šosezon no vefiešiem ik pa laikam jaunas frizūras sagādāju Derikam un Dī. No vietējiem spēlētājiem reiz uzrunāju Anžeju, interesi izrādījis arī Gatis, taču vēl nav sanācis šo ideju realizēt.

Daļu no šīs sezonas biji ar pagariem matiem un biezu bārdu. Kāpēc tā?

Šosezon bārdu un garos matus audzēju, kamēr ārā bija auksts, bet pēc tam nolēmu, ka vajag kaut ko pamainīt. To pamudināja arī mana mamma, kas datora ekrānā bija ieraudzījusi manu paskatu ar garajiem matiem un bārdu. Pēc frizūras atjaunošanas daudzi teikuši, ka labāk izskatos tā, kā tagad – ar īsākiem matiem un ne tik biezu bārdu. Tāpēc arī tagad pieturos pie šāda stila.

Kādi ir Tavi galvenie hobiji, dzīvojot un strādājot Rīgā?

Galvenais hobijs Rīgā ir izbaudīt dažādus restorānus un jaunus ēdienus. Tāpat neatsaku iespējai ar komandas biedriem ik pa laikam aiziet noskatīties kādu filmu. Vēl man patīk braukāties pa pilsētu. Ja spēju atrast kā nokļūt uz vajadzīgo vietu pa jaunu ceļu, cenšos to izmantot. Man patīk arī golfs, bet vēl nav sanācis sagaidīt piemērotu laiku tā spēlēšanai šeit Rīgā.

Vai kādus no saviem hobijiem plāno praktizēt dzīvē pēc basketbolista karjeras?

Esmu apsvēris iespēju pēc savas karjeras beigām pievienoties ASV vēstniecībai. Rīgā satiku ASV vēstniecības pārstāvi, kurš teica, ka būtu piemērots šādam darbam. Tam ir vairāki plusi, jo saglabā iespēju ceļot pa pasauli, iepazīt jaunas kultūras un ir iespēja palīdzēt cilvēkiem.

Vasarā kļūsi 30 gadu vecs. Uztver šo jubileju veselīgi vai arī gadās rūpīgāk pārdomāt dzīvē sasniegto?

Protams, līdz ar šādas jubilejas tuvošanos, arī dažādas domas nāk prātā, taču nesaskatu tajā kādas problēmas. Profesionālajā basketbolā esmu jau astoņus gadus, kas ir vērā ņemams sasniegums. Viens no maniem bijušajiem komandas biedriem, kurš profesionāļa kārtā pavadījis 13 sezonas un spēlē vēl joprojām, reiz teica, ka ikviena sezona ir kā svinības. Ja sanāk atgriezties uz nākamo sezonu, tad tās ir vēl lielākas svinības, jo ir cilvēki, kas būtu gatavi daudz ko darīt, lai būtu tādā pozīcijā. Līdz ar to varu būt gandarīts par savu profesionālo karjeru. Citi par tamlīdzīgu pieredzi lasa grāmatās vai redz filmās, bet man tā ir īstenība.

Esi no militāras ģimenes. Kā tas ietekmēja Tavu izaugsmi?

Tas deva iespēja ieraudzīt pasauli, bērnībā esmu padzīvojis Aļaskā, arī kādu brīdi Vācijā. No Aļaskas spilgti atmiņā nāk polārās naktis, kad visu diennakti ārā ir gaišs. Vai militārās saistības dēļ ģimenē bija stingra disciplīna? Jā un nē. Vecāki stāstīja, kā lietas būtu jādara pareizi, bet gala lēmumu atstāja vienmēr manā ziņā, ko ļoti novērtēju.

Vai Rīgā pie Tevis sezonas laikā ir arī ģimene?

Daļu no sezonas klāt bija sieva ar bērniem, tāpat paciemojās mamma un māsa. Atsauksmes ir pozitīvas, jo tas ir kas jauns, salīdzinot ar iepriekšējām vietām, kurās esmu bijis. Kā jau katru gadu, arī šogad man plānā ir pēc sezonas šeit uzkavēties un apskatīt dažādas vietas no apkārtējā reģiona.

Vai esi izpildījis savu Jaunā gada apņemšanos, kas ir iemācīties vismaz 20 vārdus latviešu valodā?

Šķiet, esmu šo mērķi sasniedzis un pat pārsniedzis. Jaunākais vārds, ko esmu iemācījies, ir "nopietni". Ar šo vārdu reiz pārsteidzu komandas biedrus, jo šo vārdu pateicu īstajā situācijā. Vārdi, kuru izruna izraisa smaidu? Tie man saistās ar ēdieniem. Piemēram, vārds "plovs", kas savas izrunas dēļ uzreiz asociējas ar vārdu "plowing" (aršana). Tad vēl piesaista tie vārdi, kuri amerikāņiem ir grūti izrunājami, piemēram, "spēle".

Ja Latvijā esi astoņus mēnešus, tad profesionālajā basketbolā tie ir astoņi gadi, no kuriem septiņas sezonas aizvadītas Eiropā. Cik ātri Tev rit laiks?

Gadi paiet ļoti ātri. Sezonas laikā varbūt liekas, ka tā velkas ļoti ilgi. Taču atskatoties uz savu karjeru, ļoti labi atceros savu pirmo sezonu Eiropā un izjūtas, kādas tajā piedzīvoju. Cenšos izbaudīt katru gadu un mirkli. To sev pateicu, kad pirmo reizi ierados Eiropā – izbaudīšu katru mirkli un izmantošu katru iespēju. Tā, lai karjeras noslēgumā varētu sev pateikt, ka izdarīju visu, ko varēju un paņemtu maksimumu no šīs pieredzes. Gribu izbaudīt dzīvi, jo kad viss būs galā, nebūs iespēja pagriezt atpakaļ laiku un teikt, ka gribu darīt kaut ko citādi. Daru visu, kamēr to darīt ir reāla iespēja. Turklāt katrs gads rada jaunu pieredzi, jaunus pārsteigumus un jaunus piedzīvojumus. Tāpēc gaidu šīs iespējas iepazīt un piedzīvot kaut ko jaunu. Tas ir skaistums, kas ir basketbola spēlēšanai citās valstīs.

Kā Tev sokas ar iejušanos svešās valstīs pēc tik daudziem gadiem ārzemēs? Vai uznāk ilgas pēc mājām?

Kļūst vieglāk, taču katru reizi, kad dodies uz nepazīstamu vietu, paiet laiks, kamēr pie tās pierodi. Domāju, ka līdzīgi būtu, ja kādam latvietim būtu jābrauc uz ASV, bet vēl pēc gada uz Austrāliju un tā turpināt gandrīz katru gadu. Tas pats arī man – paiet laiks, kamēr pierodi. Ik pa laikam uznāk ilgas pēc mājām, bet tas ir normāli. Manuprāt, visiem tā ir, jo domas par mājām piederas pie lietas. Vairāk gan šādas domas manu prātu nodarbināja laikā, kad tikko biju ieradies Eiropā, bet tagad tas nav tik izteikti.

Vai piekrīti, ka basketbola leģionāra gaitās ātrāk liek pieaugt?

Atkarīgs no katra cilvēka individuāli. Tikai tāpēc, ka esi ārpus savas komforta zonas, nenozīmē, ka uzreiz esi pieaudzis, nobriedis. Esmu redzējis cilvēkus, kas dodas spēlēt uz Eiropu un jau ir 35 gadu vecumā, bet uzvedas kā 20 gadus veci. Viss atkarīgs no cilvēka – vai viņš pats vēlas pieaugt. Tas, ko mēs darām kā basketbola spēlētāji ir maldīgi. Tas neparāda īsto pasauli. Tā parādās tikai tad, kad esi beidzis spēlēt, jo tad vairs nevienam neinteresē, kas esi bijis pirms tam. Vairs nav bezmaksas labumu, palīdzības no malas, sabiedrības uzmanības, intervijas. Tas viss ir galā. Tāpēc, lai arī esi prom no mājām un it kā komforta līmenis samazinās, tas tāpat dod gadus, kuros vari atlikt nobriešanu un pieaugšanu. To esmu ņēmis vērā, tāpēc, spēlējot ārzemēs, cenšos darboties pēc iespējas normālāk, tiekot galā pats ar saviem spēkiem.

Vai jūti, ka ikvienā no Eiropā pavadītajām sezonām esi spējis pilnveidot savu meistarību un virzījies pa karjeras kāpnēm uz augšu?

Domāju, ka esmu kļuvis labāks, pateicoties zināšanām, ko ieguvu. Taču spriest par to pēc statistikas nebūtu objektīvi. Visur, kur esmu spēlējis, būtu varējis mest pa 20 punktiem spēlē, bet tas nav veids, kā gūt komandas panākumus. Visās vietās, kur esmu spēlējis, pārstāvētais klubs ir sasniedzis galvenos mērķus. Vienīgā vieta, kur to nav izdevies sasniegt, ir šis gads Rīgā, kad nesasniedzām VTB Vienotās līgas izslēgšanas spēles un nepārvarējām Eiropas kausa pirmo kārtu. Tas sarūgtina, bet tā sportā gadās. Tomēr uz statistikas cipariem nevajadzētu ieciklēties. Kad kļuvu par Francijas čempionu, nevienam komandā neinteresēja statistika. Taču, atbildot uz jautājumu, vai katru gadu esmu kļuvis labāks, atbilde ir jā. Pretējā gadījumā kāds cits būtu manā vietā.

Kāda, Tavuprāt, ir panākumu atslēga Eiropas basketbolā?

Domāju, ka svarīgs aspekts ir komandas kodola saglabāšana. Visas komandas, kas bijušas veiksmīgas Eiropas līmenī – Eirolīgā, Eiropas kausā vai pat EuroChallenge turnīrā, to ir ņēmušas vērā. Turklāt ne tikai saglabājot vietējo spēlētāju kodolu, bet arī savus ārzemju spēlētājus uz vairāk par vienu sezonu. Ierodoties jaunam ārzemju spēlētājam, viņam vienmēr būs savs domu gājiens. Tāpēc, ja vietējie spēlētāji nespēj pietiekami ātri izveidot saikni ar ārzemniekiem, tas situāciju padara daudz sarežģītāku. Kad pierodi pie kaut kā un tas nes rezultātu, kāpēc gan mainīt kaut ko? Turklāt tā neuzskatu tikai es, bet arī daudzi citi, kas pārstāvējuši veiksmīgas komandas Eiropas basketbolā. Panākumu atslēga ir turpinājumā, nevis regulārā mainībā. Ja VEF to ievēros, klubam ir iespējas sasniegt labus panākumus. Rīgai ir visi priekšnoteikumi – pilsēta ir skaista, labvēlīga dzīvošanai ar ģimenēm, te ir daudz ko darīt, kas kopumā šo padara par pievilcīgu situāciju, tāpēc esmu pateicīgs par iespēju būt tādā. Rīga varētu būt Eirolīgas pilsēta, bet svarīgi pieņemt pareizos lēmumus kluba attīstībā.

Akcentēji komandas kodola noturēšanu. Bieži vien klubi labprāt to vēlas saglabāt, bet nespēj konkurēt ar finansiāli izdevīgākiem piedāvājumiem.

Jā, no vienas puses sportista karjera nav mūžīga, jo viens no mērķiem ir nodrošināt pēc iespējas lielāku labklājību. No otras puses – spēlētājam svarīgs ir arī komforts un drošība, ko var nodrošināt, piemēram, spēlēšana vienā vietā ilgāk par vienu sezonu. Kad jūties komfortabli, uzlabojas arī sniegums laukumā. Savukārt pretējā gadījumā noskaņojums nav tik labs. Esmu pārliecināts, ka daudzi spēlētāji izvēlēsies mazāku atalgojumu, lai paliktu zināmā vietā. Arī par sevi to varu pateikt, jo esmu to darījis iepriekš, zinot, ka būšu pārbaudītā vietā.

Francijā esi pavadījis četras sezonas, no tām trīs gadus vienā komandā. Vai velkamas paralēles ar vēlmi iegūt drošību un komfortu?

Neteiktu, ka speciāli uz to gāju, vienkārši situācija iznāca tāda, ka bieži vien palikšana bija labākais risinājums. Pēc pirmā gada koledžā bija iespēja spēlēt Spānijā, taču tobrīd vēl cerēju tikt NBA – kā jau to grib paveikt ikviens amerikānis. Sezonu pavadīju NBA D-Līgā, arī nākamo sezonu sāku turpat, bet tad sezonas vidū saņēmu labu piedāvājumu no Francijas kluba "Pau-Orthez", kuram nolēmu piekrist. Turklāt vēl vidusskolas laikā biju apguvis franču valodu, kas situāciju padarīju vēl pievilcīgāku. Pēc normālas debijas sezonas Eiropā arī nākamo gadu pavadīju Francijā, jo tur sevi biju pierādījis un saņēmu labus piedāvājumus. Pa vidu tam mēģināju arī tikt NBA. Izvēlējos pievienoties "Cholet Basket", kur nospēlēju trīs sezonas un ar ko 2010. gadā kļuvām par Francijas čempioniem, kas nozīmēja iespēju sekojošajā sezonā spēlēt Eirolīgā. Lai arī tajā vasarā bija piedāvājumi no labiem Spānijas un Itālijas klubiem, Eirolīgas dēļ izvēlējos palikt "Cholet Basket". Pēc ceturtā gada Francijā gan nolēmu, ka vajadzīgs kaut ko pamainīt un devos uz Turciju, kur bija ļoti labs tirgus, izdevīgāki nosacījumi un tobrīd notiekošā NBA lokauta dēļ pieaudzis sportiskais līmenis. Pēc Turcijas sekoja sezona Itālijā, pēc kuras mani atkal aicināja atgriezties Francijā, bija varianti Spānijā vai palikt Itālijā. Taču uzmanību piesaistīja VEF piedāvājums, jo šajā reģionā nebiju spēlējis un vēlējos izmēģināt spēkus tajā. Vilināja arī iespēja spēlēt pret Krievijas komandām, pret kurām iepriekš biju veiksmīgi spēlējis.

Neskaitot Franciju, esi spēlējis arī Turcijā un Itālijā. Kā atceries pavadītās sezonas šajās valstīs?

Turcijā ir labs līmenis, pati spēle ir ļoti fiziska. Turku fani – tas ir vēl viens īpašs stāsts. Viņu kaisle un dedzība, atbalstot savu komandu, ir neticama. Par to pārliecinājāmies šosezon ar VEF, kad viesojāmies pie "Banvit". Fanošana par savu komandu turkiem ir kā būšana daļai no spēles. Ir lieliski izbaudīt tādu atmosfēru. Runājot par Itāliju, arī tā bija laba pieredze. Laba līga, satiku tur daudzus jaukus un viesmīlīgus cilvēkus. Bija arī patīkami laikapstākļi visa gada garumā, jo dzīvoju Itālijas dienvidu daļā līdzās Adrijas jūrai.

Vai nostāsti par Itālijā esošo mafiju ir patiesi?

Jā, lai gan nav gluži tik brutāli, kā cilvēkiem varētu šķist. Mafija pārsvarā ir Itālijas dienvidu daļā, kurā atradās mana komanda. Atceros, ka reiz mans toreizējais komandas biedrs Džerajs Grants, kurš tagad spēlē Ventspilī, devās uz Neapoli. Viņam uz ielas tika piedāvāts izdevīgs darījums iegādāties planšetdatoru, taču beigās viņš iztērēja naudu, tiekot apkrāpts un paliekot bešā. Šķiet, mafijas ietekme Itālijā ir arī valdības līmenī. Manam klubam arī bija kāda saistība, kas izpaudās algu maksājumu regularitātē. Ja neuzvarējām kādu spēli, tad alga aizkavējās. Ja uzvarējām – viss bija laikā. Tā vienkārši bija, pieņēmām to. Savukārt klasisku gangsteru uzvalkos un šaujamieročos nav – viņi tur ir tādi paši kā ikviens.

Pēc sezonas Itālijā nonāci Latvijā. Cik lielas bija Tavas zināšanas par "VEF Rīga"?

Zināšanas par "VEF Rīga" komandu bija jau pirms došanās uz šejieni, taču pakāpeniski tās kļūst arvien lielākas. Starp citu, interesanti, ka lidojuma laikā no ASV uz Latviju sēdēju blakus kādam vīrietim, kurš labi pārzināja VEF vārda vēsturisko nozīmi. Man patīk iegūt šāsa veida informāciju par savu jauno komandu. Pirms līguma parakstīšanas piesaistīja arī tas, ka VEF vairākus gadus pēc kārtas bija kļuvuši par Latvijas čempioniem. Uzskatu, ja vēlreiz būtu iespēja izvēlēties, darītu to pašu un dotos uz VEF. Neskatoties uz kāpumiem un kritumiem, kas šosezon bijuši, šī bijusi laba un vērtīga pieredze.

Kuru uzskati par savu labāko sezonu Eiropā?

Teiktu, ka mana pirmā sezona Francijā bija pati labākā, jo tajā uzzināju daudz jauna. Protams, īpaša ir arī tā sezona, kurā kļuvu par Francijas čempionu, jo ir patīkamas sajūtas katru reizi, kad sasniedz kaut ko ievērības cienīgu. To pašu varu teikt arī par pagājušo sezonu, kad tiku iekļauts Itālijas A sērijas Zvaigžņu spēlē vai kad pirms tam ar komandu sasniedzu EuroChallenge finālu.

Vienu sezonu pavadīji Eirolīgā. Kā atceries šo pieredzi?

Eirolīgas spēles ir neticamas. Labākais veids, kā paskaidrot, ir salīdzināt ar Eirolīgas kvalifikācijas turnīru Viļņā, kurā ar VEF piedalījāmies sezonas sākumā. Eirolīgā katra spēle ir vismaz tāda mēroga. Kad dodies Eirolīgas spēlē, ir pavisam citas sajūtas. Arī Eiropas kausa spēles ir īpašas, bet Eirolīga – tas ir pats augstākais līmenis, kāds šajā reģionā vien iespējams.

Zinot Tavu produktīvo karjeru Eiropā, kāda ir bijusi panākumu recepte?

Galvenais ir atcerēties, ka neatrodies savā valstī, bet gan kādā citā zemē, tāpēc jārespektē tā un tās kultūra. Ne tāpat vien cenšos iemācīties tās valsts valodu, kurā esmu nodarbināts. Otrā lieta ir vienmēr būt profesionālim, neskatoties uz apkārtējiem apstākļiem. Treškārt, jāatrod veidi, kā panākt, lai būtu laimīgs un spētu pildīt savus pienākumus.

Runājām par Tavu veikumu Eiropā. Vai esi apmierināts ar savu veikumu dzimtenē?

Esmu vairāk apmierināts ar padarīto Eiropā, jo augstā līmenī šeit esmu pavadījis ilgāku laiku. Protams, būtu patīkami, ja būtu iespēja darīt savu darbu dzimtenē, taču ir lietas, kuras nespēju kontrolēt. Ar patīkamām atmiņām atceros spēlēšanu "Oak Hill Academy" vidusskolā, kurā spēlēju kopā ar daudziem lieliskiem spēlētājiem, ieskaitot Karmelo Entoniju. Spēlējot "Oak Hill Academy" sastāvā, pirmo reizi satiku Maiklu Džordanu, kas paliks atmiņā uz mūžu. Pēc tam sekoja koledžas laiks Templas universitātē, kas arī bija noderīga pieredze. Lai gan bija iespēja doties spēlēt uz citām labām skolām, ieskaitot Stenfordu, Hārvardu, Prinstonu, kas slavenas ar akadēmisko kvalitāti. Interesants bija Kalifornijā esošās Stenfordas universitātes variants, jo tai ir arī spēcīga basketbola komanda. Beigās gan izlēmu palikt austrumu krastā un pārstāvēt Templas universitāti, esot tuvāk mājām. Zīmīgi, ka uz Kaliforniju nedevos, taču saistību ar to ieguvu, jo mana sieva ir no turienes.

Savas karjeras laikā esi mēģinājis iekļūt NBA, piedaloties gan vasaras līgās, gan komandu treniņnometnēs.

Biju tuvu NBA, jo divas reizes tiku atskaitīts vien dažas dienas pirms regulārās sezonas sākuma... Pirmo reizi ar Atlantas "Hawks", otro reizi – ar Filadelfijas "76ers". Sāpīgi, bet šo pieredzi arī nenožēloju. Ja nemēģinātu, nezinātu kā tas ir. Tas pats sakāms par teicienu, ka neiemet visus metienus, kurus neizdari. Esot NBA klubu treniņnometnēs, bija iespēja sacensties un būt vismaz dažas nedēļas kopā ar tādiem spēlētājiem kā Andrē Iguodala, Eltons Brends, Džo Džonsons, Džošs Smits, Mārvins Viljamss. Visu pirmssezonas periodu biju tāds pats kā viņi. Pēdējo reizi kāda saistība ar NBA bija 2010. gadā, kad startēju vasaras līgā Maiami "Heat" sastāvā. Tā bija tā pati slavenā vasara, kad "Heat" klubam bija pievienojies Lebrons Džeimss. "Heat" man piedāvāja doties uz treniņnometni ar negarantētu līgumu, taču tā vietā atgriezos Francijā, lai spēlētu Eirolīgā. Vai NBA sapnis tagad ir galā? Nekad nesaki nekad. Var gadīties, ka man nav līgums līdz oktobrim vai novembrim un dodos uz kāda NBA kluba treniņnometni, beigās tiekot sastāvā.

Kā raksturotu Latvijas basketbolu, ņemot talkā savu pieredzi no citām valstīm?

Teiktu, ka Latvijas basketbols netiek pienācīgi novērtēts. Šeit ir daudz labu spēlētāju, kurus cilvēki nezina līdz brīdim, kad viņi tos redz klātienē spēlējam. Ja Latvijai būtu lielāka iespēja sacensties Eiropā, tad šejienes basketbols būtu vēl labāks. Latvijas Basketbola līga ir laba līga, taču daudzi par tādu vienkārši neko daudz nezina. Latvijas basketbolā izceļami snaiperi un spēlētāji, kas spēlē gudri un zina, kā jāspēlē komandas spēle. Ja runājam par manu iejušanos Latvijas basketbolā, tad svarīgākais ir būt inteliģentam laukumā, lai spētu pielāgoties.

Kādas ir mūsu basketbola labākās īpašības?

Labās lietas par Latvijas basketbolu ir negaidītie pārsteigumi attiecībā uz jaunajiem spēlētājiem, kas nāk un parāda kaut ko jaunu, nebijušu. Tāpat jau manis minētais uzskats, ka Latvijas komandas būtu vēl labākas, ja tām biežāk būtu iespēja sacensties ārpus savas valsts robežām ar komandām no citām Eiropas valstīm. Manuprāt, Latvijā ir atrodamas vairākas komandas, kas spētu veiksmīgi sacensties ar komandām no tās pašas Francijas vai Itālijas. Galvenais ir veikt šo soli un sacensties ar citu valstu komandām.

Tu akcentē starptautisko sacensību nepieciešamību. Vai piekrīti, ka Eirolīga būtu tas turnīrs, uz kuru nākotnē jātiecas "VEF Rīga" klubam un Latvijas basketbolam?

Jā, noteikti! Turklāt iespēja iekļūt Eirolīgā bija viena no motivācijām, kāpēc vēlējos pievienoties "VEF Rīga" komandai. Nebijām tālu no tā jau šosezon... Uzskatu, ja mums būtu bijis par vienu papildspēku zem groziem vairāk, iespējams, jau šosezon spēlētu tur. Šoreiz neizdevās, tāpēc jācenšas to paveikt kaut kad nākotnē.

Vai jūti, ka esi starp pieredzes bagātākajiem spēlētājiem "VEF Rīga" komandā?

Jūtos kā komandas biedrs – ja kādam ir jautājumi, labprāt varu uz tiem atbildēt. Tiesa gan, nevaru dot padomu, kuru man neviens nejautā. Pats cenšos neuzbāzties ar savu padomu, lai gan uzskatu, ka jaunajiem nevajadzētu kautrēties izmantot iespēju papildināt savas zināšanas. Viens vispārīgais padoms būtu neuztraukties par sīkumiem, kas daudziem jaunajiem spēlētājiem ir raksturīgi. Ir gan arī viens pretējs pozitīvais piemērs. Tas ir "Mazais" (Kristaps Pļavnieks). Viņš ir viņš pats, neizliekas par to, kas viņš nav. Tas man viņā ļoti patīk.

Vai gribētu palikt VEF arī nākamajā sezonā?

Ja būtu iespēja, labprāt paliktu. Palikusi nepadarīta darba sajūta, jo nenokļuvām tajā punktā, kurā mums vajadzēja būt. Ja būtu darījuši pareizās lietas, Eiropas kausa nākamajā kārtā būtu iekļuvuši bez problēmām. Tas pats arī attiecināms uz VTB Vienoto līgu. Gribētu padarīt tās lietas, kuras nesanāca izdarīt, bet palikšanas jautājums nav tikai manā pārziņā.

Kā skaidro savas produktivitātes paaugstināšanos sezonas otrajā daļā?

Minūtes. Ja spēlēju divreiz mazāk, grūti ir dot tādu pašu ieguldījumu, ja vien nemetu pie katras iespējas. Tas ir diezgan loģisks skaidrojums. Tāpēc arī mans ieguldījums sezonas pirmajā daļā Eiropas kausa spēlēs nebija tik liels, kā vēlāk VTB Vienotajā līgā vai tagad Latvijas līgā. Minūtes jeb spēles laiks ietekmē rezultātus – tas arī viss.

Kādā noskaņā komanda ir sezonas noslēguma fāzē?

Šosezon nav gājis gludi, jo esam bijuši pakļauti dažādām grūtībām. Komandas veidošana ir pielīdzināma "lego" klucīšiem. Ja izņem kādu sākumā iekļautu posmu, rodas problēmas un nākas pārbūvēties. Pēdējā laikā situācija mūsu nometnē gan ir nostabilizējusies un ir manāmi uzlabojumi. Tagad ir mazāk spēļu un vairāk treniņu – līdzīgi kā pirmssezonā, kas arī ir noderīgi, zinot apstākļus. Tam vajadzētu ļaut labāk sagatavoties spēlēm sezonas izskaņā. Runājot par gaidāmajām izslēgšanas spēlēm, ikreiz, kad notiek cīņa par čempionu titulu, nav svarīgi pret ko tiek spēlēts – tas būs pēdējais solis, tāpēc komandas atdos visu, kas tām ir, lai cīnītos par to. Latvijas čempionu tituls ir svarīgs arī no tā aspekta, lai nākamgad "VEF Rīga" klubam būtu iespēja atgriezties Eiropas kausā.

#6 Entuāns Robinsons

Dzimis: 1984. gada 12. jūlijā, Šarlotē, ASV

Augums: 203 cm

Svars: 100 kg

Pozīcija: Uzbrucējs

Pārstāvētās komandas:

2002-2006 Temple University (NCAA)

2006-2007 Sioux Falls Skyforce (NBA D-Līga)

2007-2008 Pau-Orthez (Francija)

2008-2011 Cholet Basket (Francija)

2011-2012 Erdemirspor (Turcija)

2012-2013 Enel Brindisi (Itālija)

2013-pašreiz VEF Rīga

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem