Gilje Rubio: Ar katru sezonu pārsteigt mani ir arvien grūtāk

Intervijā "VEF Rīga" pieredzes bagātākais spēlētājs Gilje Rubio par iespaidiem, kas gūti pēc pirmajiem mēnešiem Latvijas čempionvienībā un citiem tematiem.

Iesākumā pastāsti par to, kā vispār nonāci "VEF Rīga" klubā?

Viens no iemesliem bija tāds, ka treneris Karloss (Frade) piezvanīja un teica, ka vēlas mani VEF komandā. Viņš vēlējās vienu pieredzējušo spēlētāju, kas, vēlams, būtu arī spānis un ar savu pieredzi varētu palīdzēt komandai. Otra lieta – pats ļoti gribēju izmēģināt spēkus VTB Vienotajā līgā, kurā ir daudzas patiešām spēcīgas komandas, arī no Eirolīgas. Tāpat "VEF Rīga" ir klubs ar salīdzinoši labu vēsturi. Sasummējot to visu kopā, tas lika pieņemt šo piedāvājumu.

Kādas bija Tavas priekšzināšanas par Vefiņu?

Lielākoties VEF zināju no tā startiem pēdējos gados Eiropas kausa izcīņā. Pirms pieņēmu piedāvājumu, zvanīju arī saviem bijušajiem komandas biedriem, kuri bija viesojušies Rīgā un spēlējuši pret VEF. Vairāki no tiem bija Spānijas klubu spēlētāji, piemēram, Rafa Martiness. Pamatā atsauksmes bija pozitīvas un tas lika nosvērties par labu tam, lai dotos spēlēt uz Latviju.

Vai pirms pievienošanās VEF sastāvam kādreiz biji viesojies Latvijā?

Pirms došanās uz šejieni nekad nebiju bijis Latvijā, tāpēc bija vien nojausma, kā šeit varētu būt. Godīgi sakot, kad parakstīju līgumu, biju gaidījis, ka pilsēta nebūs tik laba, kāda tā ir patiesībā. Tāpēc, ierodoties šeit, bija patīkams pārsteigums, cik labi Rīgā ir. Iespējams, manas priekšnojautas ietekmēja tas, ka mana iepriekšējā sezona ārzemēs, ko pavadīju Grieķijā, nebija ar tik labiem apstākļiem.  

Kā Tava ģimene ir iejutusies šeit?

Mums šeit patīk. Sieva un meitiņa ar mani kopā Rīgā ir no oktobra. Pa šo laiku esam jau nedaudz paspējuši iepazīt Rīgu. Mēdzam doties uz pilsētas centru, uz tirdzniecības centriem. Noteikti aktivitātēs iekļaujam kaut ko saistītu ar meitu, kurai ir divarpus gadi. Ejam ar viņu uz spēļu laukumu, kur viņai patīk pavadīt laiku.

Rīgā ir viss, kas vajadzīgs. Iepirkšanās vietas, dažādas izklaides vietas ģimenēm kā kinoteātris, tāpat ir muzeji, kurus var apmeklēt ar bērniem. Plānā ir doties arī uz operu. Esam izpētījuši, ka svētdienās ir operā pasākumi tieši bērniem. Ģimene manā dzīvā spēlē ļoti lielu lomu, tas ir kā mans pīlārs.

33 gadu vecumā šosezon "VEF Rīga" sastāvā esi gados vecākais spēlētājs. Vai esi apradis ar šādu statusu?

Manās iepriekšējās komandās vienmēr bijuši pāris spēlētāji, kas ir vecāki par mani, bet šosezon ir sagadījies tā, ka esmu vecākais. Tā kā esmu uzkrājis lielāku pieredzi, tad neliedzu padomu saviem komandas biedriem. Pamatā cenšos būt kā labs piemērs citiem.

Vai vari izcelt kādus vefiešus, kas ir īpaši naski uz zināšanām?

Šajā ziņā varu minēt Ričmondu (Vildi). Pirmkārt, viņš spēlē manā pozīcijā un kopumā izrāda lielu interesi uzklausīt kādus padomus, kā darīt labāk konkrētas lietas. Man patīk dalīties ar zināšanām, bet nevēlos arī to visu uzspiest. Lai gan nevar noliegt – ir patīkami pēc tam redzēt, ka teiktais ir ņemts vērā.

Esi arī kapteiņa asistents – kā izpaužas šie pienākumi?

Tas izpaužas, piemēram, situācijās, kad tiek formulēts komandas viedoklis. Kopā ar kapteini Artūru (Strēlnieku) un visu komandu ģērbtuvē rodam risinājumu kādai lietai, ko vēlāk komandas vārdā kā informāciju nododam tālāk trenerim.

Ko, Tavuprāt, vajadzētu uzlabot VEF komandā šajā sezonas stadijā?

Mums jāspēj pielāgoties un izpildīt iecerēto. Ienākot trenerim Karlosam, viņš gribēja radīt jaunu stilu, kāds šeit nav bijis. Tas ir citādāks, tāpēc mums kā komandai vēl jāsaprot, kas tiek prasīts. Līdz ar to sākumā un arī šajā sezonas daļā ir sarežģītāk, bet beigās, kad jau būs nostiprinājusies sapratne par sistēmu, domāju, ka būs jau daudz labāk.

Vai esošais VEF spēles stils uzskatāms par tādu, kas atbilst spāņu izpratnei par basketbolu?

Jā, tā var teikt. Izmantojam ko līdzīgu tam, ko savulaik tieši Spānijā aizsāka tagadējais "Gran Canaria" galvenais treneris Aito Garsija Renesess. Daudzi treneri pēc tam šādu spēles sistēmu atvasinājuši pēc saviem ieskatiem, bet būtība ir līdzīga. Piemēram, līdzīgs domu gājiens ir arī esošajam Bilbao kluba trenerim Sito Alonso, kurš ir skolojies pie trenera Aito. Tas pats sakāms par citiem treneriem, domāju, ka to var attiecināt arī uz VEF pašreizējo modeli. Viena no niansēm ir arī līdzīgāka minūšu sadale. Tas ir noderīgi, jo īpaši pie tādas aizsardzības kā mūsu komandā, kur nepieciešams būt svaigam, lai spētu saglabāt intensitāti.

Runājot par Tavu karjeru, tad lielu tās daļu pavadīji jau minētajā Spānijā. Iepazīstini ar savu karjeras gājumu!

Uzaugot Barselonas apkaimē, savu sporta karjeru vispār sāku ar futbola spēlēšanu. Tajā biju uzbrucējs – līdzīga veida kā Zlatans Ibrahimovičs (smaida). Būdams mazs, protams, kā jau ikviens, sapņoju par spēlēšanu kādā no lielajiem futbola klubiem, bet tad pusaudža gados ievērojami pastiepos augumā. Tas 15 gadu vecumā mudināja izmēģināt roku basketbolā. Pamēģinu, iepatikās un tā arī paliku basketbolā. Drīz vien pārcēlos uz Manresu, kur iesaistījos šīs pilsētas basketbola kluba sistēmā. Zīmīgi, ka ap to laiku Manresas klubs bija nesen kā kļuvis par Spānijas ACB līgas čempionvienību.

Spilgti atceros savu debiju ACB līgā, kas notika datumā ar vairākiem devītniekiem – 1999.gada 9.septembrī. Iemetu piecus punktus, bija patiešām forši. Pēc vairākiem gadiem Manresas klubā sekoja pievienošanās Malagas "Unicaja", kur nospēlēju divus gadus. Tā bija laba pieredze, jo abas sezonas bija iespēja būt Eirolīgas līmenī. Arī ar to pusi, kas ir ārpus basketbola, viss bija kārtībā, jo "Unicaja" ir stabils klubs ar nodrošinātu finansiālo bāzi. Pati Malagas pilsēta ir ļoti jauka – lieliska vieta, laikapstākļi, ēdiens, pludmale, cilvēki. Arī mana sieva ir no Malagas, tāpēc ne velti manas mājas Spānija tagad ir tieši tur.

Pēc Malagas sekoja spēlēšana citos Spānijas klubos – Seviljā un Sansebastjanā, katrā no šīm vietām man bija arī kāda saistība ar latviešu spēlētājiem. Pēc tam sekoja Madrides "Estudiantes" un tad jau pagājušais gads Grieķijā, kas bija mans pirmais, spēlējot ārpus Spānijas.

Ieminējies par latviešu spēlētājiem Spānijā. Ar kuriem tieši Tev bija saistība?

Sansebastjanā kādu brīdi biju vienā komandā ar Rihardu Kuksiku, bet pirms tam, spēlējot Seviljas klubā, dažreiz ar mūsu komandu trenējās Kristaps Porziņģis, kuram tolaik bija 16-17 gadi. Toreiz viņš bija patiešām jauns un tajā sezonā kopā ar lielo komandu tika iesaistīts ik pa laikam. Mums gan vienam pret otru daudz nesanāca uzspēlēt, jo tobrīd viņš tika izmantots trešā numura pozīcijā. Neapšaubāmi, ka viņa talants bija redzams, lai gan Porziņģis tolaik vēl bija patiešām ļoti jauns, nebija tik nobriedis fiziski. Līdz ar to viņam bija fiziski grūti spēlēt pret pieaugušajiem.  

Runājot par Spānijas basketbolu, tad Tu pats nedaudz esi uzspēlējis arī tās valstsvienībā.

Jā, 2009.gadā tiku iekļauts kandidātu sarakstā. Tā bija mana pirmā un vienīgā reize Spānijas valstsvienībā, bet atceros to kā ļoti labu pieredzi. Biju tuvu iekļūšanai galīgajā sastāvā, jo neilgi pirms Eiropas čempionāta tiku atskaitīts kā pēdējais.

Spānijas basketbolā viens no šobrīd slavenākajiem spēlētājiem ir Rikijs Rubio. Cik bieži Tev tiek vaicāts par iespējamo saistību ar Rikiju vienādā uzvārda dēļ?

Spānijā par to neviens īpaši nejautā, bet citur gan interesējas, vai mums ir kāda īpaša saistība. Lai gan esam pazīstami, mums ir vienāds uzvārds un abi esam no Barselonas apkaimes, nekāda radniecīga saikne mūsu abu starpā nepastāv.

Ņemot vērā daudzos gados, ko esi pavadījis, spēlējot basketbolu profesionāli, cik ilgi vēl domā spēlēt?

Noteikti, ka gribu vēl spēlēt! Šobrīd gan vairāk koncentrējos uz tekošo sezonu ar "VEF Rīga" vienību un to, lai baudītu basketbolu. Skaidrs, ka ar vecums atstāj pēdas, jo, teiksim, sanāk zaudēt savu ātrumu, bet tas jāspēj kompensēt citādi, piemēram, liekot lietā dažādus knifiņus.

Vai ir kas tāds, kas Tevi vēl var pārsteigt profesionālā basketbola virtuvē?

Jāatzīst, ka ar katru sezonu to izdarīt ir arvien grūtāk. Šo gadu laikā redzēts patiešām daudz kas – gan labais, gan sliktais. Tāpēc pārsteigt ar kaut ko ir sarežģīti, taču nekad nesaki nekad. Neatteiktos no tā, ja šī sezona ar VEF pārsteigtu ar kaut ko labu un patīkamu.

Ko vēlies sasniegt no sezonas ar "VEF Rīga" klubu?

Skatoties komandas mērķos, tad Latvijas Basketbola līgā tas noteikti ir čempiontituls. Savukārt VTB Vienotā līga ir ļoti sarežģīts turnīrs, jo tur ir daudzi bagāti klubi, kas tērē milzu naudu, bet mēģināsim sasniegt pēc iespējas vairāk arī tur.

Kopumā gribētos redzēt, lai mēs kopīgi spertu soļus uz priekšu savā attīstībā. Tā, lai ikviens mūsu komandas spēlētājs virzītos uz augšu savā karjerā. Man personīgi tā būtu tādas sajūtas sasniegšana sezonas beigās, ka savu laiku Rīgā esmu pavadījis vērtīgi un ieguldītais darbs ir atmaksājies.

Foto: Mikus Kļaviņš, VEF Rīga

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem