Glens Kouzijs: "Man patīk izdarīt lietas līdz galam"

Sezonas vidū "VEF Rīga" ieguva ļoti nozīmīgu pastiprinājumu sastāvā – komandas rindām pievienojās meistarīgais amerikāņu saspēles vadītājs Glens Kouzijs, kurš īsā laikā kļuva par vienu no spilgtākajiem vefiešiem, ienesot pozitīvas vēsmas. Intervijā Džī, kā viņu mēdz saukt komandā, stāsta par savu karjeru, tās sākuma posmu un pieredzi dažādās valstīs. Kā atzīst basketbolists, viņa gaumē ir pabeigt iesākto līdz galam – gan laukumā, gan ārpus tā un tas ir viens no viņa mērķiem, dodoties sezonas izšķirošajā posmā.

Iesākumā par Taviem pirmajiem soļiem basketbolā. Vai taisnība, ka organizētā līmenī sāki spēlēt samērā vēlu?

Basketbolu vienmēr biju spēlējis, bet organizētā līmenī to sāku darīt vien 13-14 gadu vecumā. Līdz tam, protams, bumbojos apkārt, biju tipisks bērns, kas dara blēņas un vienkārši bauda dzīvi. Mičiganas štatā, no kurienes nāku, basketbols ir tipisks vasaras sporta veids, bet to ir iespēja spēlēt arī pa ziemu visdažādākajās vietās. Sākot nopietnāk pievērsties basketbolam, iesākumā man nācās gaidīt savu iespēju, jo mācījos vidusskolā, kurā bija daudzi talantīgi ārējās līnijas spēlētāji un kuri vēlāk tika NCAA I divīzijā. Kad savu iespēju sagaidīju, pamazām veidojos par vienu no vadošajiem spēlētājiem savā vidusskolā.

Vai skolas laikā nodarbojies arī ar citiem sporta veidiem?

Mazliet pamēģināju arī amerikāņu futbolu, bet šis sporta veids nebija īsti man. Vēl skolas laikā nodarbojos ar skriešanu – dažādām krosa disciplīnām. Basketbols gan bija pārliecinoši iecienītākais sporta veids.

Kurā brīdī saprati, ka vēlies un vari kļūt par profesionālu basketbolistu?

To sapratu vidusskolā, apmēram 11. klasē. Ap to laiku vasarās bija iespēja trenēties ar vecākiem spēlētājiem, kuri izveidojās par maniem draugiem un ar kuriem uzturu saikni vēl šodien. Apkārt bija tādi spēlētāji kā Viljams Hečers (šosezon spēlē Grieķijā, PAOK komandā), Korijs Santī (savulaik īsu brīdi spēlējis arī Latvijā) u.c. profesionāļi, kuri vasarās pulcējās pēc sezonām Eiropā. Trenējos, mācījos un sapratu, pie kā jāprogresē. Papildus motivācija kļūt par profesionāli bija arī, redzot, ar kādām automašīnām šie spēlētāji brauca tolaik (smaida).

Pēc vidusskolas uzreiz gan nedevies uz kādu no NCAA I divīzijas universitātēm, bet gan iesāki savu koledžas karjeru junioru koledžā (NJCAA). Kāpēc tāds ceļš?

Lai arī ap vidusskolas laiku interesi sāka izrādīt dažādas koledžas, uz NCAA I divīziju uzreiz pa taisno nevarēju tikt, jo diemžēl man nebija pietiekami labas atzīmes un rezultāts ACT testā, kas ir jāveic pirms došanās uz koledžu. Tāpēc vispirms bija jādodas uz divgadīgo junioru koledžu. Kad vienreiz sabojā sev situāciju, nevēlies to atkārtot, un tieši to arī biju ņēmis vērā. Uzlaboju akadēmisko pusi un arī NJCAA līmenī labi spēlēju – otrajā sezonā biju savas junioru koledžas konferences gada labākais spēlētājs. Pēc diviem gadiem tur bija laiks doties tālāk un piepildīt sapni, spēlējot NCAA I divīzijā. Iesākumā sliecos uz pievienošanos "Tennessee Tech" universitātei, taču viņi novilcinājās ar atsevišķu priekšmetu kredītpunktu pārskaitīšanu no junioru koledžas, tāpēc izlēmu doties uz "Eastern Kentucky" universitāti, kas bija tajā pašā konferencē. Šāds lēmums attaisnojās, jo viss izvērtās perfekti – pavadīju tur divus labus gadus, ar skolu izdevās labi nostartēt, vienu reizi iekļuvām NCAA izslēgšanas spēlēs jeb Marta trakumā, kas pie vidusslāņa (Mid-Major) pieskaitāmai koledžai ir liels sasniegums.

NCAA I divīzijā savā koledžas komandā izcēlies arī individuāli – vienā no spēlēm iemeti desmit trīspunktniekus, tāpat bija pāris ievērības cienīgi momenti, kuru liecības joprojām atrodamas interneta video krātuvēs.

Jā, iepriekš biju iemetis varbūt 6-8 trīspunktniekus vienā spēlē, bet desmit trīspunktnieki vienā spēlē bija kas jauns. Taču bija gan mazliet vīlies, jo uzzināju, ka pirms tam rekords bija 11 trīspunktnieki un būtu vēlējies to labot. Attiecībā uz momentiem – pāris reizes izdevās tikt ESPN SportsCenter Top10 dienas labākajās epizodēs, kas ir patīkams novērtējums, īpaši ņemot vērā, ka ne tās lielākās koledžas tur neapgrozās pārāk bieži. Vienreiz biju iemetis tālu trīspunktnieku pēdējā sekundē, otrā reizē momentos bija tikusi sadarbība ar komandas biedru, kur viņš manu piespēli noslēdza ar slam-dunk.  

Esot koledžā, ieguvi arī augstāko izglītību. Kādā specialitātē studēji?

Ieguvu grādu sporta menedžmentā ar papildus novirzienu sporta medicīnā. Tieši sporta medicīnas papildvirzienā, kas nav no tiem vieglākajiem, studēju visdažādākās lietas, ieskaitot cilvēka anatomiju. Starp citu, apguvu arī teipošanu – reiz puspajokam jau ieminējos mūsu fizioterapeitam Harijam (Hanzenam), ka varu izdarīt dažus no darbiem, kurus veic viņš, jo to apguvu koledžā. Neteiktu gan, ka esmu izteikti akadēmisks cilvēks, bet skolas pabeigšana man bija ļoti svarīga – tas bija kā apliecinājums sev pašam un darba ētikai. Man patīk izdarīt lietas līdz galam un pabeigt iesākto, patīk kārtība un organizēti procesi.

Pēc koledžas 2014. gadā sāki profesionāļa karjeru. Pirmā vieta – Francija, kur pievienojies valsts otrās līgas klubam.

Francijā bija mans pirmais gads Eiropā un vienlaikus uzreiz arī kultūršoks. Atminos, ka pirmās trīs nedēļas vispār dzīvoju bez WiFi bezvadu interneta. Tik ilgs laiks bez tāda elementāra saziņas līdzekļa – un tās bija pašas pirmās nedēļas pirmajā gadā svešā valstī. Tas bija traki, bet no otras puses tas bija arī labs pārbaudījums, ko izturēju. Francijā dzīvoju netālu no Parīzes, kas bija liels pluss. Tajā pašā laikā tāpat palika sajūta, ka visu tur tāpat nepaspēju apskatīt un izbaudīt.

Otrajā sezonā jau kāpi līmeni augstāk un Tavs ceļš profesionālajā basketbola, šķiet, varēja ieskrieties.

Pēc pirmās sezonas Francijā, kur sanāca sevi solīdi parādīt, sekoja iespēja pārcelties uz Horvātiju – "Zadar" klubu no Adrijas līgas. Sportiski – augsts līmenis, ļoti strukturizēts basketbols, īpaši atminos principiālos Horvātijas un Serbijas klubu dueļus valstu vēsturisko attiecību dēļ, tāpēc šajās spēlēs bija traka atmosfēra. Vien Zadara, lai arī pilsēta atrodas nesliktā vietā pašā Adrijas jūras krastā, pa ziemu tā kļūst kā spoku pilsēta, jo tur nav tik daudz cilvēku un nekas īpašs nenotiek, tāpēc ārpus basketbola bija mazliet garlaicīgi. Zadarā nospēlēju līdz martam, jo man bija līgums līdz Adrijas līgas sezonas beigām, kas ap to laiku arī noslēdzās. Turklāt klubs bija parādā algu, tāpēc uz atlikušajiem pāris mēnešiem sezonas noslēgumā devos uz Turcijas otro līgu, pievienojoties klubam, kas bija Eirolīgas komandas Stambulas "Anadolu Efes" otrā komanda. Turcijā bija patīkami, tiku izmitināts labā viesnīcas numuriņā Stambulā. Kā pilsēta Stambula asociējas ar plašumu un lielajiem sastrēgumiem, taču dzīvošana tur bija laba.

Sekojošajā sezonā devies uz Itāliju, kur atkal spēlēji arī otrajā līgā.

Jāatzīst, ka daudzās lielo valstu otrajās līgās bieži vien komandām priekšrocība ir patiešām izdevīgi līgumi un punktuāla nosacījumu izpilde jeb maksāšana laikā. Tāpēc bieži vien sevi pierādījuši spēlētāji dodas uz šādām līgām.

Runājot tieši par Itālijas gadu, tas man ļoti patika. Sportiskajā ziņā demonstrējām labu sniegumu, bijām tandēmā divi amerikāņu aizsargi ar Filu Grīnu. Tā nav bieža parādība, ka Itālijas otrajā līgā vienā komandā ir divi amerikāņu aizsargi, jo šajā turnīrā sastāvā var pieteikt divus viesspēlētājus un parasti kā otru ārzemnieku ņem garo. Mums bija labi itāliešu garie spēlētāji un kopumā ļoti solīda komanda. Labas atmiņas no tā gada.

Itālijā liels pluss ir tas, ka tur bija saulains visa gada garumā – patīkami laikapstākļi. Dzīvoju stundas brauciena attālumā no Milānā, mēdzu turp doties, un var vilkt zināmas paralēles no pirmā gada Eiropā, kad dzīvoju netālu no Parīzes – citas lielpilsētas. No ēdieniem Itālijā patika pastas. Picas? Man vairāk patīk amerikanizētās picas. Atminos, ka toreiz arī mūsu Itālijas komandai sponsors bija vīna darītava, tāpēc mūs regulāri cienāja ar tās produkciju.

Pēc Itālijas gada nākamā pieturvieta bija Polijas vadošā līga ar Torunas komandu, kur spēlēji 2017./2018. gada sezonā.

Ar Polijas klubu līgumu parakstīju samērā vēlu, neilgi pirms sezonas sākuma septembra beigās, bet tas izrādījās viens no labākajiem lēmumiem, jo pacietība komandas meklējumos izrādījās pareiza un kopumā bija ļoti labs gads. Ar komandu izcīnījām Polijas kausu, bet līgas čempiontitulu gan neizdevās izcīnīt, apstājāmies pusfinālā. Polijā ir vairākās līdzvērtīgas komandas, turklāt tur īpaši lielu lomu playoff spēlēs ir mājas laukuma priekšrocībām. Taču izbaudīju spēlēšanu tur, palikušas daudzas labas atmiņas.

Nonākam pie šīs sezonas, kas līdz šim sanākusi viena no raibākajām – esi uzspēlējis trijās dažādās valstīs.

Esmu patiesi starptautisks (smejas). Ja nopietni, man svarīgi ir būt laimīgam un sezonas pirmajā daļā tāds nevarēju būt. Stāsts sākas pagājušajā vasarā, kad veidojās sarunas ar citu VTB Vienotās līgas komandu "Tsmoki Minsk". Atceros, ka tajā brīdī biju tieši Lasvegasā un jau vedām pārrunas ar "Tsmoki Minsk", taču tad saņēmu ļoti labu piedāvājumu no Dienvidkorejas. Aģents ieteica nelaist garām šādu iespēju, nolēmām to pieņemt.

Dienvidkoreja pievilināja ar naudu un tā bija jauna pieredze, jo Āzijā nebiju bijis – ar komandu paviesojāmies arī Ķīnā, Japānā. Tomēr tur viss bija pretēji tam, pie kā biju pieradies profesionāli Eiropas basketbolā. Dienvidkorejas komandā nebiju laimīgs, tā vienkārši nebija labvēlīga situācija. Viens no iemesliem – Korejas basketbola līgas viesspēlētāju noteikumu īpatnību dēļ pārsvarā nevarēju spēlēt ceturtajās ceturtdaļās, lai arī tieši izšķirošajos momentos man patīk atrasties laukumā un palīdzēt komandai. Tā atkal atgriezos Eiropā, decembra sākumā pievienojoties jau Čehijas komandai "CEZ Nymburk". Tajā atsevišķās spēlēs sevi labi parādīju, taču īsti netiku pie cerētās iespējas. Savu labāko sniegumu demonstrēju, kad esmu brīvs, taču tur nebija iespēja to darīt.

Februāri jau sagaidīji Rīgā ar savu pašreizējo komandu – VEF.

Ierodoties Rīgā, biju noraizējies, jo normālos apstākļos tā nav norma sezonas laikā mainīt komandas. Labi, gadās nomainīt sezonas laikā vienu komandu, bet manā gadījumā VEF kļuva par jau trešo komandu. Vienā brīdī šosezon jau likās, ka gandrīz vai jānoraksta šī sezona un vajag ātrāk pāršķirt lappusi, gaidot nākamo sezonu. Tomēr ierašanās Rīgā pamainīja domas, jo spēlēšana VEF komandā bijusi patiešām patīkama pieredze.

Tātad var teikt, ka esi labi iejuties Vefiņā?

Jā, daudz ko atvieglo tas, ka mums ir laba komanda ar labiem puišiem. Protams, ir pāris lietas, pie kurām jāierod. Piemēram, pirmo reizi karjerā spēlē iesaistos no rezervistu soliņa, tā man ir jauna loma. Pie tā ir mazliet jāpierod. Tomēr pats svarīgākais, ka tāda loma palīdz komandai un esmu gatavs darīt visu, lai tikai no tā iegūtu komanda. Galvenais ir būt laimīgam un to var labi panākt ar uzvarām.

Esi bijis vairākās Eiropas valstīs. Vai var Tevi saukt par lietpratēju Eiropas kultūrā un kā uz visa fona izcēlušies latvieši?

Sava veida pieredze un zināšanas par Eiropu noteikti šo gadu gaitā ir uzkrājušās, kas noder. Kā jau katrs cilvēks ir individuāls, tā arī katra valsts, kurā esmu bijis, ir bijusi citādāka ar sev raksturīgām lietām. Runājot par latviešiem, pieskaitu jūs pie eiropiešiem, vienīgā atšķirība no pārējām Eiropas valstīm, kurās esmu spēlējis, ir tāda, ka šeit vairāk cilvēku runā angļu valodā, kas ir liela priekšrocība.

Kā Rīgā esi iedzīvojies sadzīviski?

Man šeit patīk, Rīgā ir daudz ko darīt, tā ir pietiekami liela pilsēta. Kamēr esmu bijis šeit, sanācis pabūt arī pilsētas centrā un vecpilsētā, pa kādai reizei aizdoties uz kino vai boulingu. Vispār uzskatu, ka Rīgai, esot lielai pilsētai ar samērā solīdu iedzīvotāju skaitu, basketbola ziņā ir liels potenciāls un lauks izaugsmei. Mums ir laba komanda, kurai prasītos vairāk fanu. Lielāka līdzjutēju bāze noteikti dotu komandu lielāku enerģiju, kas noteikti transformētos papildus uzvarās. Esmu par to ieminējies Kristapam (Janičenokam), ka varbūt viņam vērts (pēc basketbolista karjeras beigām) ņemt iniciatīvu savās rokās un palīdzēt klubam attīstībā.

Tev šī ir pirmā sezona VTB Vienotajā līgā. Kā vērtē šo turnīru?

Tas noteikti ir starp spēcīgākajiem, kuros līdz šim esmu startējis. Pielīdzinātu VTB Vienoto līgu Adrijas līgai, jo šie turnīri ir ļoti līdzīgi pēc būtības un līmeņa. Priekšroku gan dotu VTB Vienotajai līgai tā iemesla dēļ, ka tajā ir vairāk komandu, kuras startē Eiropas turnīros.

Sezonas noslēgumā arī cīņa par Latvijas čempiontitulu.

Basketbols ir gan mentāls, gan fizisks un svarīgi ir izveidot līdzsvaru starp abiem šiem aspektiem, dodoties Latvijas līgas playoff cīņās. Šosezon esam parādījuši, ka varam spēlēt patiesi labi. Vienkārši kārtīgi jāstrādā un tad jau manīsim, kā veiksies. Aiziet, Vefiņ!

 

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem