Harijs Hanzens: strādāt basketbola klubā - tas ir dzīvesveids

"VEF Rīga", turpinot ilgtermiņa stratēģijas realizēšanu, uz trim gadiem pagarinājis sadarbību ar fizioterapeitu Hariju Hanzenu. Vefiņā Harijs ir nostrādājis četras sezonas, taču sava darba specifikas dēļ nav bijis pašā starmešu centrā. Tāpēc aicinājām viņu uz sarunu, lai tuvāk iepazīstinātu ar Harija darbu un pavērtu ieskatu "VEF Rīga" aizkulisēs.

Kā nonāci "VEF Rīga" organizācijā?
"VEF Rīga" sāku strādāt 2010.gadā, kad mani uzaicināja toreizējais komandas ārsts Viesturs Lāriņš, par ko viņam liels paldies. Pirms tam biju strādājis basketbola klubā "Ķeizarmežs", kur iekārtoties palīdzēja tieši Lāriņa kungs. Ieguvu pieredzi "Ķeizarmežā", kur, starp citu, pirmo reizi sastrādājos ar nākamajiem vefiešiem Artūru Bērziņu un Artūru Strēlnieku. Pēc darba "Ķeizarmežā" sekoja uzaicinājums pievienoties "VEF Rīga" sistēmai. Izturēju pārbaudes laiku un kopš tā laika šeit strādāju.

Vai ir saglabājušās kādas spilgtas pirmās atmiņas no darba VEF?
Spilgti atceros pirmo dienu VEF. Devos uz Olimpisko sporta centru, biju tērpies vienkāršā apģērbā ar šortiem, kuriem bija 10.numurs. Satiekot Valdi Valteru, viņa pirmā reakcija bija apmēram tāda: "O, numurs īstais - ļoti labi." Tas visam VEF darba sākumposmam deva pozitīvu impulsu. Atceros arī, ka iesākumā nedaudz jocīgi bija aprast ar to, ka jāstrādā ar tik slaveniem basketbolistiem. Pats esmu no Alūksnes, kur spēlēju basketbolu Jaunatnes līgas komandā, tāpēc šim sporta veidam cieši biju sekojis līdzi. VEF komandas spēlētājus iepriekš biju redzējis tikai televīzijā, tāpēc tobrīd likās nereāli, jo atnāc un redzi - vienā pusē Gatis Jahovičs, otrā - Sandis Valters, bet trešajā - Kristaps Janičenoks. Pamazām pie tā pieradu un iejutos komandā.

Kādi ir Tavi galvenie pienākumi?

Pamatā tie ir dažādi ar fizioterapiju saistīti darbi. Piemēram, treniņu dienās laicīgi esmu klāt, teipoju spēlētājus - pret traumām un vienkārši profilaksei. Tāpat ir arī dažādas masāžas, ja nepieciešams, arī ārstnieciskā vingrošana. Pienākumi ļoti atšķiras, tie mēdz būt universāli. Spēļu dienās viss mūsu personāls - ārsts, masieris un fizioterapeits - esam klāt divas stundas pirms mača, kad sāk ierasties pirmie spēlētāji. Tad veicam līdzīgu procesu kā pirms treniņiem - sagatavojam spēlētājus slodzēm ar nepieciešamajām procedūrām. Strādājam arī pēc spēles, bet to ietekmē tas, vai esam mājās vai izbraukumā. Pēc mājas spēlēm normālos apstākļos spēlētāji nepaliek uz kādām procedūrām, bet izbraukuma spēlēs darbs turpinās viesnīcās, kas dažreiz ieilgst līdz pat vieniem vai diviem naktī.

Kā turpini attīstīties paralēli darbam?

Ja godīgi, uzskatu, ka man vēl daudz jāaug un jāmācās. To arī cenšos darīt, turpinot mācīties un apmeklējot kādus kursus. Šobrīd mani ļoti ieinteresējusi lietišķā kinezioloģija, kas ir viena no metodēm, kuru saskatu arvien plašāk pielietojam nākotnē. Tā ir noderīga, turklāt palīdz jau tagad, bet ir vēl daudz zināšanu, ko vēlos iegūt.

No tiem vefiešiem, ar kuriem esi sastrādājis, kurš bijis pats profesionālākais?

Jāakcentē Īdžejs Roulends, kura attieksme, sevis pasniegšanas veids, trenēšanās bija kaut kas īpašs. Piemēram, jau nākamajā dienā pēc spēles viņš bija zālē, pildot savu vingrinājumu kompleksu, ko viņš veicis jau gadiem. Vai arī pēc treniņiem viņš regulāri palika ilgāk un piestrādāja. Viņš noteikti bijis vismērķtiecīgākais. Otru tādu profesionāli neesmu redzējis - iespaidīgi!

Interesanti bija darboties ar Zavas (Donātu Zavacku). Viņš universitātē bija ieguvis ar teipošanu saistītās zināšanas, tāpēc šajā ziņā bija īpaši jūtīgs. Teipošanā vispār ir tā, ka  sava pieeja ir katram - kādām nepieciešams nosiet kāju stiprāk, kādam augstāk utt. Ar Zavas bija tā, ka sākumā vispār teju katru reizi nācās pārtaisīt teipu. Tiklīdz aizsapņojies, sekoja Donāta atgādinājums: "Hari, nebūs, nebūs,", bet beigās jau piešāvos.

Kuri vefieši bijuši starp pašiem labākajiem fiziskajā sagatavotībā?
Noteikti, ka Īdžejs, arī Vils Danielss. No latviešiem jāpiemin Dairis Bertāns, kura ātruma īpašības ir fantastika. Tāds ātrums, kāds ir Dairim, šķiet, Latvijas basketbolā nav nevienam. Savukārt citā kategorijā - sāpju panesamībā - pirmajā vietā noteikti jāliek kapteinis Kristaps Janičenoks, kurš ir viens no tiem spēlētājiem, kas spēj spēlēt caur sāpēm.

Cik laikietilpīgs ir darbs profesionālā basketbola klubā?
Kā teica mūsu komandas ārsts - tas nav tikai darbs, bet arī dzīvesstils. Regulāri ir divi treniņi dienā - no rīta un vakarā. Protams, spēles un vēl ceļošana starp spēļu norises vietām, kas kopā aizņem 2-3 dienas vai pat vairāk. Svarīgi, lai apkārt būtu saprotoši līdzcilvēki, jo tad ir vienkāršāk. Tāpat nestrādājam pēc tipiskā darba dienu/brīvdienu kalendāra, jo to ietekmē spēļu grafiks un treniņu mikrocikli. Toties pēc sezonas ir brīvāks laiks, kad ir pāris mēneši atpūtai, lai gan var atrast iespējas darbam arī starpsezonā. Interesanti, ka personīgi es nenogurstu no sava darba, jo man ļoti patīk tas, ko daru. Basketbols man ir ļoti tuvs, tāpēc sanāk iespēja apvienot divas ļoti tuvas lietas.

Teju visās aktivitātes - ceļojumos, spēlēs, treniņos - esi kopā ar komandu. Kādi bijuši interesantākie piedzīvojumi ar Vefiņu?
Saistībā ar manu darbu atceros gadījumu, kad viens no mūsu amerikāņu spēlētājiem slikti jutās, tāpēc iedevām elektronisko termometru, lai viņš izmērītu temperatūru. Paralēli bijām aizņemti ar citiem darbiem, tāpēc tikai pēc brīža pamanījām, ka šis spēlētājs termometru bija ielicis mutē, nevis padusē... Droši vien, ka Amerikā pieņemts, ka termometru ievieto mutē, bet Eiropā ierasts darīt citādāk, kas ir interesanta atšķirība.

Atceros notikumu no 2012./2013.gada sezonas, kad aizvadījām spēli Kauņā pret "Žalgiri". Spēlētājiem patīk derības, kurās kāds tiek izaicināts, piemēram, iemest sarežģītu metienu vai ko tamlīdzīgu. Kad pirmsspēles metienu treniņš bija galā, Kristaps Janičenoks prasīja Antanam Kavaļauskam, kāda būtu likme, ja viņš iemestu metienu pāri visam laukumam no rezervistu soliņa. Antanas atbildēja, ka viņam piederošā auto vērtībā. Tam sekoja precīzs Kristapa metiens pari visam laukumam, kas pārsteidza visus un radīja smieklu vilni. Jāpaskaidro, ka Antanas savu auto burtiski mīl. Protams, Kristaps par iemesto metienu auto neņēma nost, bet vēl kādu laiku pēc tam zobojās, jautājot Antanam: "Where is my car?"

No tās sezonas ir vēl cits atgadījums, kad viesojāmies Maskavā. Ievērojamās sniega kārtas dēļ radās sastrēgumi, tāpēc meklējām ātrāko veidu kā paspēt uz lidmašīnas reisu. Veicām ļoti sarežģītu maršrutu, kas veda cauri Maskavas tirgus paviljoniem un mazajām ielām. Turklāt to darījām, vedot līdzi visas somas. Interesants atgadījums šajā pārbraucienā gadījās arī man. Skrējām uz vilcienu, kurā paspēju ielēkt pirmais, bet pārējie to nepaguva. Durvis aiztaisījās, neveiksmīgi mēģināju vēl attaisīt tās, kamēr pārējie bija pārsmējušies, jo mana sejas izteiksme droši vien izteica visu - "viens pats Maskavā..." Tagad šo atgadījumu atceros ar smaidu, bet tajā brīdī tas nelikās smieklīgi. Viss gan atrisinājās laimīgi un pievienojos komandai. Viss pārbrauciens atgādināja to, ko redzējām filmā "Sapņu komanda 1935", kur vienā no epizodēm komandai nācās kopīgiem spēkiem darboties, lai paspētu uz vilcienu uz Ženēvu. Arī mums bija diezgan līdzīgi, jo bija steidzīgi jāpaspēj uz reisu. Tas bija arī komandu vienojošs pasākums, ko noteikti atcerēšos visu dzīvi.

Atgriežoties tagadnē, šobrīd ir starpsezonas periods. Ko fizioterapeits dara tajā?
Ir iespēja nedaudz atpūsties, bet paralēli notiek darbs ar atsevišķiem spēlētājiem. Darbojos ar Rihardu Kuksiku, tāpat bija darbs ar Rodionu Kurucu, kuru cenšamies sagatavot slodzei tā, lai viņš ir gatavs spēlēšanai vasarā U16 izlasē un pēc tam visai sezonai. Ir arī atsevišķi privātie klienti, ar kuriem strādāju.

Kāda ir vefiešu situācija veselības frontē?
Domāju, ka uz sezonas sākumu visiem vajadzētu būt gataviem. Rehabilitāciju turpina iziet Jānis Bērziņš, kurš nesen bija aizbraucis atrādīties uz Spāniju vienam atzītam speciālistam. Viņš treniņprocesā tiks iesaistīts pakāpeniski, bet ar Jāni jābūt visam kārtībā. Atliek vien ar pozitīvām domām gaidīt nākamo sezonu.

Ko novēlētu līdzjutējiem vasarā?
Izskatās, ka vasara beidzot ir sākusies, tāpēc novēlu ikvienam to pavadīt lietderīgi un sportiski!

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem