Jevgēnijs Kosuškins: galvenais, lai komandas intereses ir prioritāte

"VEF Rīga" treneru štābā asistenta pozīcijā otro sezonu aizvada Jevgēnijs Kosuškins. Savulaik ieguvis lielu rūdījumu basketbola laukumos un izcīnījis piecus Latvijas čempiontitulus, tagad viņš savu pieredzi nodod tālāk kā treneris.

Tuvojas sezonas izšķirošie notikumi. Vai ir jūtams, ka basketbola laukumā paliek arvien karstāk?

Īstenībā mūsu komandai tā tas jau ir kādu laiku gan Latvijas Basketbola līgā (LBL), gan VTB Vienotajā līgā. Nav tādu spēļu, kuras var izvēlēties - kad spēlēsim, kad nespēlēsim. Katrai spēlei ir liela nozīme.

Vai šādā spriedzē necieš trenera miegs?

Mans miegs? Ik pa laikam tas tāpat pazūd. :)

Kas, Tavuprāt, nepieciešams lai "VEF Rīga" labi nostartētu atlikušajā sezonas daļā?

Domāju, ka galvenais ir panākt to, lai komandas intereses būt prioritārās. Tā, lai komandas interesēs katrs atdod daļiņu no sevis. Komandā ir izveidojusies laba atmosfēra, tā kā ar to nevajadzētu būt problēmām.

Sezona jau ir pāri pusei. Kādos aspektos tās laikā panākts lielākais progress?

Spēlētāji ir sākuši saprast, ko galvenais treneris no viņiem grib – kāda veida basketbolu sagaida. Protams, tāpat kļūdas gadās, bet neapšaubāmi, ka ir daudz labāk nekā sezonas sākumā. Komanda zina, ko no tās prasa un zina, kā rīkoties.

Tuvojas pavasaris, tāpēc spēlētāju domas var novirzīties uz blakus lietām. Vai šis laiks tādā ziņā var būt mānīgs?

Pēc savas pieredzes varu teikt, ka aprīlis ir tas mēnesis, kad kaut kas tāds varētu būt. Taču, cik redzu, šajā komandā nav tādu basketbolistu, kas gaida ātrākas sezonas beigas, lai tikai dotos atpūtā. Protams, tas ir arī mūsu, treneru, uzdevums, lai noturētu spēlētāju koncentrēšanos un gatavību spēlēt vajadzīgajā laikā.

"VEF Rīga" trenera asistenta pozīcijā esi otro sezonu. Vai esi apradis ar līmeni?

Kad atnācu, daudz kas bija jauns, jo tik labi nepārzināju prasības. Tāpat arī mani kā treneri komanda vēl nebija iepazinusi, bet tagad jau esmu pielāgojies un domāju, ka tieku galā. 

Sezonu pirms pievienošanās VEF komandai pavadīji Jūrmalas komandas galvenā trenera amatā. Kā atceries to laiku?

Tā bija vērtīga un interesanta pieredze manā dzīvē, lai gan vienkārši nebija. Pirmkārt, paldies jūrmalniekiem, ka deva tādu iespēju. Tobrīd Jūrmalā sava basketbola komanda tikai sāka veidoties un tā nebija tik stipra kā tagad, bet tāpat – bija interesanti.

Pirms trenera gaitu sākšanas Tev bija arī samērā gara spēlētāja karjera. Starp citu, vai zini pret kuru komandu aizvadīji pēdējo spēli profesionāļa karjerā?

Jā, zinu. Tā bija LBL spēle 2012.gada aprīlī Jūrmalas komandas sastāvā, kad spēlējām tieši pret VEF. Zaudējām diezgan pārliecinoši, atceros, ka spēle notika Gulbenē. Pēc tam vēl uzspēlēju Latvijas Olimpiādē, bet mačs pret VEF bija pēdējais LBL līmenī. Tad jau zināju, ka beigšu spēlēt, bet basketbolā gribēju palikt.

Ņemot vērā, ka trenera arodā esi trešo gadu, vai sanāk kādreiz pieķert sevi domājam kā spēlētājam?

Jā, ir tāda lieta. Vēl joprojām ik pa laikam uz basketbola situācijām skatos kā spēlētājs. Tas ir dabīgi. Neliela specifika ir arī tajā, vai esi galvenais treneris vai arī viņa palīgs. Esot trenera asistents, mēģini palīdzēt spēlētājiem ar padomu un izklāsti savu situācijas redzējumu. Pāreja no spēlētāja par treneri nav vienkārša. Ar laiku uz citām lietām, kurām agrāk nepievērsi tik lielu uzmanību, skaties arvien vairāk, tādējādi nogalinot sevī spēlētāju. Kopumā gan tas ir normāls process, kam ir jāiziet cauri.

Vai ir kādas lietas, ko atskatoties uz sava spēlētāja karjeru, darītu citādāk, un vai šajā savā pieredzē dalies ar esošajiem spēlētājiem?

Ja būtu iespēja darīt ko citādāk, tad droši vien vairāk trenētos. Svarīgi atcerēties, ka tagad ir vairāk informācijas un mūsu laikā nebija tādu iespēju tikt, piemēram, uz ārzemēm kā tagad. Tajā pašā laikā nevaru pārāk sūdzēties par savu karjeru, jo spēlēju normālos Latvijas klubos (Jevgēnijs ir pieckārtējs LBL čempions). Ar pieredzi ir sanācis dalīties, piemēram, ka nepieciešams uzturēt sevi formā arī starpsezonā. Katram ir nepieciešama sava pieeja un, ņemot to vērā, sniedzu kādu ieteikumu.

Spēlētāja karjerā pamatā tiki izmantots kā spēka uzbrucējs. Esot trenerim, vai Tavā kompetencē ietilpst darbs ar savas pozīcijas spēlētājiem vai piedalies arī citu pozīciju spēlētāju trenēšanā?

VEF komandā esmu atbildīgs par darbu ar garajiem spēlētājiem, kas vairāk vai mazāk sakrīt ar pozīciju, kurā ieguvu pieredzi kā spēlētājs. Ar mazajiem spēlētājiem VEF komandā vairāk strādā Jānis (Gailītis). Kad strādāju Jūrmalā, tad gan bija darbs ar visu pozīciju spēlētājiem, kam klāt nāca arī spēles zīmējuma izstrāde.

Kā Tavā darbā palīdz tas, ka ieguvi labu pieredzi, t.sk. starptautiskajā līmenī, kā spēlētājs?

Brīžiem tas palīdz, bet trenera darbā tas nav izšķirošais. Ja esi bijis profesionāls spēlētājs, tam ir savi plusi, lai gan ir arī piemēri, kad par treneriem kļūst tādi cilvēki, kas paši nav pārāk daudz spēlējuši. Konkrēti manā gadījumā šāda spēlētāja pieredze ir noderīga. Tas palīdz tāpēc, ka zinu, kā spēlētājs var justies, piemēram, pēc uzvarām vai zaudējumiem un kā labāk runāt ar viņiem.

Tiek uzskatīts, ka spēlētājiem pastāv labākais vecums spēlēšanai. Vai tāds ir arī treneriem?

Kā pieredze rāda, tad nav. Ir bijuši treneri, kas sasniedz savus labākos rezultātus pēc 50 gadu vecuma, bet ir tādi, kas to paveic krietni agrāk. Daudz kas ir atkarīgs no situācijas, kurā atrodas treneris. Domāju, ka nav tādas vienotas receptes.

Paralēli darbam klubos divas vasaras esi strādājis ar Latvijas jauniešu izlasēm. Citi vasarās pēc nogurdinošās sezonas ar klubu izvēlas atpūsties, bet Tu izvēlies papildus slodzi. Kas motivē to darīt?

Galvenā motivācija ir tāpēc, ka tas ir forši. Ir diezgan interesanti strādāt ar cilvēkiem, kuriem gribas un patīk to darīt. Patīk viss process - gatavošanās, piedalīšanās Eiropas čempionātā. Tas ir citādāk nekā klubā, jo darbs ar izlasēm ir piesātināts laiks. Turklāt gandarījumu rada tas, ja vēl labi izdodas nostartēt (abās reizēs, kad Jevgēnijs bijis Latvijas jauniešu izlašu trenera korpusā, komandas iekļuvušas Eiropas čempionāta finālā). Ļoti svarīgs ir arī cilvēciskais faktors. Iepriekšējās divās vasarās man bija gods strādāt ar tādiem spēlētājiem, kādi bija Latvijas U20 un U16 izlasēs. Šogad plānā starts ar Latvijas U18 izlasi, kur asistēšu Jānim Gailītim.

Kā Tu salīdzinātu mūsdienu talanta līmeni ar to, kāds tas bija laikā, kad pats biji līdzīgā vecumā t.i. deviņdesmitajos gados?

Arī tolaik bija daudz talantīgu spēlētāju. Piemēram, daudz talantīgu džeku bija Brocēnos. Jāņem vērā, ka tad bija citas prasības, citādāk trenējās un spēlēja.  Ne visi, bet vesela virkne spēlētāju varētu būt līdzvērtīgi arī pie mūsdienu apstākļiem. Liela atšķirība ir tajā, ka tagad spēlētājiem ir vairāk iespēju. Tolaik bija tikai divi klubi, kuros visi gribēja tikt. Ja tiki, tad labi, bet, ja nē, tad bija jāspēlē vidējā līmenī. Basketbols ir kļuvis arī par citu spēli – atlētiskāks, ātrāks, vairāk taktikas. Tad bija arī vienkāršāk, jo nebija tik daudz aģentu. Tagad ir citādāk.

Viena no lietām, kas nākusi klāt, ir arī mūsdienu laikmeta ekstras – mobilie telefoni, internets. Vai dažreiz tas nesāk arī traucēt?

Reizēm informācijas tiešām ir par daudz, kas var traucēt. Protams, tas neattiecas uz visiem, bet ir cilvēki, kam tas var traucēt. Tādējādi viņi nekoncentrējas uz pareizajām lietām, visur grib paspēt. Sevišķi tas attiecināms uz jaunajiem spēlētājiem, kuri vēl turpina mācīties un attīstīties.

Vai šādi traucēkļi pastāv arī "VEF Rīga" komandā un vai ir kādas metodes, kā tikt ar to galā?

Tādā līmenī, kādā ir "VEF Rīga", tas ir lieki, jo šeit ir savākušies profesionāļi, kuri, kā man gribas ticēt, ir saprotoši. Teiksim, jauniešu izlasēs spēļu dienās ņēmām nost telefonus un datorus. Tie tomēr ir jaunāki spēlētāji un ne katrs apzinās, ka vajag atpūsties un koncentrēties spēlei. Turklāt jauniešu izlasēs Eiropas čempionātos tieši vienai spēlei var būt izšķiroša nozīme, tāpēc ir svarīgi ļoti labi sagatavoties tai. 

Starp citu, runājot par brīvā laika pavadīšanas iespējām, varu pieminēt to, ka mūsu jaunie VEF komandā mēdz lasīt grāmatas. Kāds pēc paša iniciatīvas, kāds pēc treneru ieteikuma, bet tas tiek darīts. Protams, savu laiku viņi gan arī padzīvojas internetā, bet nav tā, ka nezina, kas ir grāmatas. Par to varu uzslavēt. Tas ir arī svarīgi, jo, kad lasi grāmatu, tad tomēr iedziļinies un tas veicina domāšanu.

Pieskārāmies deviņdesmitajiem gadiem, kad veidojās atjaunotās Latvijas basketbola saimniecība. Kā atceries to laiku?

Bija ļoti interesanti. Kā piemēru varu minēt vienu to laiku, kad visas LBL kārtas spēles notika vienā vietā – sporta namā "Daugava" – no rīta līdz vakaram. Tāpat komandās parādījās pirmie ārzemnieki. Tas viss radīja aizraujošu atmosfēru. Tagad gan ir citi laiki un iestājies lokālpatriotisms, kas nemaz nav tik slikti, jo ir komandas un basketbola spēles dažādos Latvijas reģionos - Liepājā, Ventspilī, Valmierā un Jēkabpilī.

Runājot par deviņdesmitajiem gadiem, tad tas bija īpašs laiks ne tikai basketbolā. Vai ir kāds spilgtākais stāsts, varbūt pat kuriozs no tā laika?

Kad braucām uz Liepāju, ar mani kopā bija Dainis Oberšats. Pie mums vērsās cilvēki treniņbiksēs, pieprasot atdot naudu... Viss beidzās laimīgi, jo konfliktu atrisinājām mutiski, kā arī palikām ar savu naudu un somām, taču tas bija spilgts notikums. :)

Tāpat var pieminēt 1991.gada augustu, kad būdams 14 gadu vecs, tiku pie iespējas doties mēnesi ilgā starptautiskā nometnē uz ASV, kas tolaik bija kas ļoti īpašs. Tas laiks sakrita ar augusta puču - televīzijā skatījāmies kā sabrūk PSRS. Vēl atceros, ka grupā pavīdēja ideja par iespēju palikt ASV. Tās gan ir tikai dažas no atmiņām, jo netrūka arī citu interesantu atgadījumu, kurus atceroties tagad var pasmaidīt.

Atgriežoties tagadnē, kam jānotiek šogad, lai pēc tam vēlāk, atskatoties pagātnē, būtu patīkamas atmiņas par 2015.gadu?

Jāuzvar beidzot kādā turnīrā! Jābeidz krāt sudraba godalgas un jānomaina tās pret zeltu!

 

Foto: Mikus Kļaviņš, VEF Rīga

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem