Kaspars Bērziņš: „Gods kalpot Latvijai!”

Pirms nedaudz vairāk kā nedēļas Latvijas valstsvienība izcīnīja vietu nākamā gada Eiropas čempionātā, kur spēlēs septīto reizi pēc kārtas. Šāgada valstsvienības modelī nozīmīga loma bija abiem vefiešiem Kasparam Bērziņam un Dairim Bertānam, kuri bija starp komandas līderiem. Par vasaru, aizstāvot Latvijas krāsas, stāsta Kaspars, kurš ielūkojās arī gaidāmajā Vefiņa sezonā.

Nesen noslēgusies vasara ar Latvijas izlasi. Ir jūtams gandarījums par paveikto?
Protams, jo galvenais darbs tika izdarīts – izcīnīta ceļazīme uz Eiropas čempionātu. Pilna laime būtu bijusi, ja mājās būtu uzvarēta Gruzija. Ja to spēli būtu uzvarējuši, domāju, Latvijas basketbols būtu sasniedzis diezgan lielu eiforiju.

Ciklu sākāt ar salīdzinoši labu spēli Bosnijā, kurā piekāpāties tikai pašā galotnē. Nebija pārsteigums, ka tik labi sanāca nospēlēt no pašas pirmās spēles, ņemot vērā pārbaudes spēļu fonu?
Nebraucām zaudēt, jo zinājām, ka bosniešu spēle balstījās tikai uz diviem spēlētājiem, bet uz spēli uzradās arī trešais – viņu saspēles vadītājs. Spēlējot pieci pret pieci parādījām, ka mums ir izredzes arī uzvarēt, tāpēc zaudējums bija sāpīgs. Saprotu to, ka līdzīgā spēle daudziem bija pārsteigums, jo pārbaudes spēlēs piedzīvojām zaudējumus un nerādījām to labāko aizsardzību. Tomēr pārbaudes spēles ar oficiālajiem mačiem nav salīdzināmas, jo tajās treneri vairāk eksperimentē. To vēlāk arī pierādījām, sākoties oficiālajām spēlēm, kur mūsu sniegums uzlabojās.

Pēc pirmās spēles sekoja pārliecinoša uzvara mājās pār Nīderlandi, bet tad atkal zaudējums ar trīs punktiem izbraukumā Gruzijā. Kā gados tik jauna komanda reaģēja?
Uzskatu, ka to spēli Gruzijā viņi nebija pelnījuši uzvarēt. Pēdējās minūtēs veicām lielu izrāvienu un gandrīz atspēlējāmies no 15 punktu deficīta, taču burtiski divas nepareizas tiesnešu svilpes un atlika vien noplātīt rokas. Tajā pašā laikā ar līdzīgu spēkošanos izbraukumā pret Gruziju pierādījām, ka esam laba komanda.

Kura, Tavuprāt, bija Latvijas labākā spēle? Uzvara mājās pār Bosniju?
Jā, iespējams, viena no labākajām spēlēm bija pret Bosniju, kurā bija vairākas iespaidīgas epizodes, to skaitā Dairim. Arī skatītāji bija sanākuši daudz, radot patīkamu atmosfēru. Tomēr vienu īpašu spēli ir grūti izcelt, jo katra spēle atšķiras un ir citādāka. Atšķiras tāpēc, ka mainās pretinieks un vieta, kur notiek spēle, radot atšķirīgu kopējo sajūtu.

Komandā Tev bija viena no lielākajām lomām, kuru lielā mērā attaisnoji. Kas to sekmēja?
Galvenokārt tā bija treneru uzticēšanās, elementāra paļāvība uz spēlētāju pieņemtajiem lēmumiem. Nerunāju par sevi konkrēti, jo treneris droši uzticējās visiem. Jā, bija sajūta, ka brīžiem kādas kombinācijas biežāk tiek izspēlētas uz mani, taču jebkurš drīkstēja pieņemt savu lēmumu un būt atbildīgs par to. Tas arī bija liels pluss trenerim, jo spēlētāji viņa komandā jutās brīvi.

27 gados biji vecākais spēlētājs komandā. Vai tas nebija dīvaini – it kā tik jauns, bet vecākais?
Bija, visu laiku tas vilkās līdzi. Arī draugiem jautāju vai viņa zina, kurš ir vecākais spēlētājs Latvijas vīriešu basketbola izlasē? Daudziem šis fakts bija pārsteigums. Nevienā brīdī gan nejūtos vecs.

Atskatoties uz spēlēšanu valstsvienībā, vari teikt, ka kopumā tā ir lieliska pieredze?
Jā, jo man ir gods kalpot Latvijai. Protams, ir visādas nianses un visu var vērtēt no sliktās puses, bet būt vienam no labākajiem Latvijas izlases basketbolistiem – tas ir milzīgs gods.

Vai uz nākamā gada čempionātu Slovēnijā jābrauc ar tiem, kas izcīnīja tur vietu vai visiem labākajiem spēlētājiem – arī ar tiem, kas dažādu iemeslu dēļ šogad nebija izlasē?
Uzskatu, ka jābrauc tiem, kuriem treneris piedāvās spēlēt izlasē. Vai domāju, ka būtu jāņem tie, kas šogad atteicās piedalīties? Uzskatu, ka jā, jo Latvijas izlasei ir jāsastāv no labākajiem spēlētājiem un jārāda maksimāli labākais sniegums. Protams, var veidot ilgtermiņa politiku, saglabājot tikpat jaunu kodolu un gaidīt vēl trīs vai piecus gadus, bet domāju, ka jāpiedāvā spēlēt arī pieredzējušajiem, kuri padarītu šo jauno komandu vēl labāku. Tas gan paliek treneru kompetencē, bet es noteiktu būtu par šo spēlētāju iekļaušanu. Jebkura veida konkurence palīdz augt un attīstīties.

Tagad Latvijas valstsvienība līdz nākamajai vasarai tiek nolikta malā, ko nomaina klubu basketbola sezona. Dažas dienas pēc Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra beigām kopā ar Dairi Vefiņa sastāvā jau piedalījāties turnīrā Polijā. Kāda bija pāreja no valstsvienības uz klubu?
Īpašas grūtības tā nesagādāja, jo tāds ir mūsu darbs. Pirms turnīra Polijā atkārtojām vien sadarbības un bijām gatavi spēlēt. Ieskaitot pēdējo spēli ar Latviju un Polijas turnīru, sešās dienās sanāca aizvadīt četras spēles, bet īpašu nogurumu nejutu, jo šobrīd esmu labā formā.

Labāko spēli nospēlēji pret „Asseco Prokom”, sekmējot komandas uzvaru ar 16 punktiem. Vai bija papildus motivācija spēlēt pret trenera Kemzuras komandu?
Papildus motivācija Kemzuras dēļ nebija. Ja kāds domā, ka man ir kaut kas pret Kemzuru, tad tā nav. Uzskatu viņu par ļoti labu treneri un vienu no labākajiem, pie kāda man ir bijusi iespēja spēlēt. Vairāk motivēja fakts, ka tā bija stiprākā komanda, kas tajā turnīrā mums nāca pretī. Tas pietrūka spēlē pret Tartu, kurus pietiekami nenovērtējām un piedzīvojām zaudējumu. Labi, ka tas notika pirmssezonas spēlē un vēlreiz atgādināja, ka nedrīkst atslābināties pret nevienu komandu.

Starpsezonā komandai pievienojušies daži jauni spēlētāji. Kā veicas ar „savstarpējās ķīmijas” izveidi un saspēlēšanos?
Strādājam pie tā, bet jāatzīst, ka ir vēl daudz nesaprašanās, kuras izpaužas gan treniņos, gan spēlēs. Ar katru dienu tādas kļūst arvien mazāk un situācija uzlabojas. Labi ir tas, ka vairāki spēlētāji komandā ir jau no iepriekšējiem gadiem. Ar daļu esam jau trešo sezonu, ar daļu otro, kas padara visu vēl vieglāku.

Kā vērtē komandas spēlētājus, kas komandai pievienojušies šajā starpsezonā?
Esmu ļoti priecīgs, jo pēdējos gados biju gribējis spēlēt kopā ar šādiem saspēles vadītājiem, kādi tagad ir komandā. Nav ko slēpt, ka iepriekšējos divos gados bija problēmas ar saspēles vadītāja pozīciju. Savukārt tagad varu teikt, ka mani pilnībā apmierina abi divi saspēles vadītāji, kas ir dažādi pieredzes ziņā un katrs savā ziņā ir labs. Līdz ar to nevaru vien sagaidīt, kad mēs saspēlēsimies un rādīsim labu sniegumu. Noteikti, ka būs labāk nekā pagājušajā sezonā – tā vienkārši nevar nebūt. Ir saglabāts kodols, bet tas ir kļuvis vēl labāks. Vairākiem spēlētājiem ir vēl lielāka pārliecība par savu darbu, tiem, kam bija veselības problēmas, ir saveduši tās kārībā, tie, kas bija labi, ir kļuvuši vēl labāki, bet tam visam klāt nāk labāki saspēles vadītāji.

Ļoti svarīgi arī tas, ka izdevies noturēt gandrīz visu latviešu spēlētāju kodolu, ieskaitot Tevi.
Tas ir būtiski, jo tie būs spēlētāji, kas piedalīsies rezultāta veidošanā. Sanda Valtera pāriešana uz Ventspili? Nekas nav mūžīgs un nebūsi mūžīgi vienā komandā. Sandim vēlu tikai veiksmi. Tāds ir profesionālais sports – ne velti arī mūsu komandai pievienojās spēlētājs no Ventspils.

Kādu redzi savu vietu komandā – kā spēka uzbrucējs vai centrs?
Skaidrs ir tas, ka darīšu darbu abās pozīcijās. Ja izkritīs kāds no centriem, tad būšu gatavs aizklāt šo pozīciju. Ja Antanam Kavaļauskam piebiedrosies vēl kāds centrs, tad pārsvarā būšu kā ceturtais numurs jeb spēka uzbrucējs. Tā ir mana dabiskā pozīcija, jo tai vislabāk piemērotas manas īpašības. Ja būtu baigā nepieciešamība kļūt par stabilu centru, tad pietiktu notrenēties vienu vasaru un sasniegt 115 kilogramu svaru (Kaspara pašreizējais „kaujas svars” ir 105 kg – aut.). Cita lieta ir – vai par tādu kļūt ir vajadzība? Uzskatu, ka līdz 33-35 gadu vecumam tas nav nepieciešams.

Ko vēlies sasniegt gaidāmajā sezonā?
Jāsasniedz vairāk nekā līdz šim. Jebkurš to vēlas un šajā gadījumā tās būtu finālsacensības abos lielajos turnīros – Eiropas kausā un VTB Vienotajā līgā. Pat skatoties uz papīra, uzskatu, ka tas ir reāli izdarāms un mēs uz to ejam.

Basketbola klubs "VEF Rīga"

 

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem