Mārtiņš Meiers: izsalcis un gatavs ar VEF sasniegt virsotnes

"VEF Rīga" sastāvā viens no raženākajiem vīriem ir 25 gadus vecais un 2,08 metrus garais centrs Mārtiņš Meiers, kurš ir vienīgais spēlētājs, kas palicis komandā no pērnās sezonas.

VEF komanda šosezon ir praktiski jaunizveidota ar 11 jauniem spēlētājiem sastāvā. Kā noticis komandas veidošanās process?

Jā, komanda ir izveidota gandrīz no jauna, taču ar visu to sezonas sākums mums ir izvērties samērā labs, jo spēlējam diezgan kvalitatīvu basketbolu. Protams, vēl ir daudzas lietas, kuras jāuzlabo. Piemēram, jāpanāk augstāks koncentrēšanās līmenis treniņos, jo tad arī būs daudz labāks rezultāts spēlēs. Sākums ir cerīgs, bet mums vēl ir daudz darāmā un tas viss sākas ar ieguldīto darbu treniņos.

Ņemot vērā daudzās jaunās sejas komandā, ar kuriem spēlētājiem Tev laukumā izveidojusies vislabākā saskaņa?

Mēģinu veidot saskaņu ar visu komandu, lai arī ir ļoti sarežģīti fiziski pagūt to pilnvērtīgi izdarīt ar visiem spēlētājiem. Varētu teikt, ka laukumā vislabākā saskaņa ir ar Jāni Blūmu un Armandu Šķēli. Apmaināmies ar informāciju un cenšamies uzlabot komandas spēli.

Kopumā ar komandas biedriem ir būtiski komunicēt, jo katrs ir citādāks un, iepazīstot viņus, iegūst arī visa komandas "ķīmija". Tādēļ jāiepazīst spēlētāji gan ikdienišķi, gan arī basketbola situācijās, lai zinātu, kuros spēles elementos partneri ir spēcīgi un jūtas labi.

"VEF Rīga" kapteinis ir viens no pieredzes bagātākajiem Latvijas basketbolistiem Jānis Blūms. Kādas pārdomas par viņa pievienošanos komandai?

Jānim Blūmam ir liela pieredze un to viņš lieliski pielieto. Arī Latvijas valstsvienībā viņš ir kapteinis un šāds statuss viņam ir ļoti piemēros. Jānim tas ir iekšā – būt par kapteini, viņš ļoti profesionāli pieiet tam visam. Mēs esam tikai ieguvēji, ka Jānis Blūms ir VEF komandas kapteinis, jo tā ir viņa īstā vieta – vadīt mūs cīņās.

Runājot par Latvijas valstsvienību, pirms sezonas vasarā spēlēji tās sastāvā. Kāda bija pieredze, kārtējo reizi pārstāvot Latvijas krāsas?

Spēlēt Latvijas valstsvienībā vienmēr ir liels gods. Šogad gan bija daudz savādāk, jo ar izlasi sākām gatavoties uzreiz pēc klubu sezonas beigām. Varbūt treniņi nebija tik grūti, bet bija sakrājies nogurums pēc sezonas ar klubu un bija šādas tādas mikrotraumas. Tajā pašā laikā sanāca arī mazliet brīvāka vasara. Pirmo gadu bija tā, ka izlases vasara tik ātri beidzās (jūlija vidū) un līdz klubu sezonas sākumam sanāca arī kādu pusmēnesi atpūsties. Šobrīd, sezonas laikā, jūtu, ka esmu bijis daudz vairāk brīvdienās – tas ir izteikti jūtams.

"VEF Rīga" komandā esi otro sezonu. Var teikt, ka šeit jau jūties komfortabli, salīdzinot ar pirmo gadu?

Pirmais gads bija tāds kā iepazīšanās gads. Kā jau minēju, sezona nebija viegla – ar daudzām mikrotraumām, smagiem izbraukumiem un spēlēm, bet profesionālām komandām tas ir tikai normāli. Šogad, uzsākot jauno sezonu, jau zināju, kāds ir VTB Vienotās līgas līmenis un ko tas prasa, lai varētu ar VEF tajā sekmīgi startēt. Arī treneru kolektīvs jau ir zināms, tāpēc ir daudz patīkamāk strādāt.

Par dzīvošanu Rīgā – šajā ziņā baigi neiespringstu. Mums ir ļoti daudz treniņu un tur tas laiks arī paiet, tāpēc atrašanās vieta nav tik izšķiroša. Protams, Rīga ir skaista pilsēta, bet pārāk aizrauties ar būšanu lielajā cilvēku plūsmā arī negribas, jo pēc treniņiem/spēlēm ir nogurums, un jāmēģina pēc iespējas ātrāk atjaunoties. Taču neapšaubāmi ir forši, ka spēlēju Rīgā, arī tādēļ, ka tik tuvu ir manas mājas Jūrmalā.

Pagājušajā sezonā Vefiņā spēlēji kopā ar vienaudzi Mareku Mejeri, abi bijāt teju nešķirami. Kad Mareka vairs nav komandā, vai nav skumīgi?

Jā, ir mazliet skumīgi, kad Mareks ir prom Francijā, jo nav noslēpums, ka viņš man ir kā brālis. Pagājušajā sezonā viņš dzīvoja manam dzīvoklim stāvu zemāk un bijām kā divi "bračkas". Tomēr tagad ir iespēja veidot jaunas draudzības un esošajā VEF komandā ir daudz lādzīgu čaļu, tāpēc nejūtos tik pamests. Cenšos komunicēt arī ar mūsu ārzemniekiem, tā kā viss ir kārtībā.

Tu esi arī saimnieks Džeka Rasela terjeram.

Jā, sanācis arī tā, ka iepriekšējās sezonas suņu pastaigu kompanjons Jānis Bērziņš vairs nav mūsu komandā, tāpēc tagad pastaigās ejam trijatā – es, draudzene un mans suns. Ja iepriekš mūsu sunim kompāniju sastādīja Boņa (Jāņa Bērziņa) suns, tad tagad manam terjeram ir tikai tie suņu draudziņi, ko tas sastop savā ceļā pastaigu laikā.

Vēl savā pirmajā sezonā ar VEF iedibināji tradīciju uz treniņiem reizēm braukt ar velosipēdu. Vai turpini to?

Jāatzīst, ka ar velosipēdu man ir smags stāsts... Ļoti patīk braukt ar riteni uz treniņiem, bet sanāca tā, ka manu velosipēdu nozaga un tagad tā vairs nav. Manuprāt, lielu cerību to atgūt vairs nav, bet nekad nevar zināt. Nākotnē noteikti plānoju atkal savā īpašumā iegūt riteni, jo man ļoti patīk riteņbraukšanas process, tā ir kā aktīvā atpūta. To, vai dabūšu jaunu velosipēdu jau šīs sezonas laikā, redzēsim laika gaitā.

Vēl atgriežoties pie pirmās sezonas – vai ir izveidojies izsalkums pēc Latvijas čempiontitula un sekmīga snieguma VTB Vienotajā līgā?

Jā, izsalkums labi nospēlēt šosezon ir diezgan liels. Vēlēšanās arī ir. Ja ļoti kārtīgi pieiesim treniņiem un kā visa komanda pildīsim uzdevumus, varēsim kārtīgi pacīnīties par čempiontitulu. Atmiņas un iespaidi no pagājušās sezonas vēl saglabājas, tāpēc šosezon ir vēl lielāka apņēmība iet uz mērķi un iegūt to, ko vēlamies sasniegt.

Kam jānotiek, lai Tu sezonas beigās būtu apmierināts ar paveikto?

Es personīgi būtu apmierināts, ja mēs uzvarētu visas spēles, bet, zinot to, kāds ir basketbols, praksē to ir grūti izpildīt. Būšu apmierināts, ja visa komanda cītīgi trenētos un spēlētu ar sirdi. Būsim vienotāki, ja komandas labā atdosim sirdi un dvēseli. Tas būtu viens no lielākajiem iemesliem, kas varētu dot odziņu šai sezonai un spēlēšanai šajā komandā. Ja to panāksim, tad patiesi būšu apmierināts!

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem