Pirmais afrikānis VEF sastāvā

"VEF Rīga" sastāvā garākais spēlētājs ir 2,17 metrus garais Senegālas centrs Bamba Fals. Uzaudzis Āfrikā, studējis Amerikā, bet profesionāļa karjeru veidojis Eiropā. 28 gadus vecais Bamba ir viens no spilgtākajiem vefiešiem, turklāt arī pirmais afrikānis, kas "VEF Rīga" krāsas pārstāvējis oficiālās spēlēs.

Kā ir pārcelties uz dzīvi citā kontinentā? Vai esi pielāgojies?

Tas ir atkarīgs, kā uz to visu skatās. Man nav problēmas iejusties jebkur – esmu tāds, ar kuru viegli var sadzīvot. Kultūras ziņā reizēm var rasties grūtības, bet pa šiem gadiem jau esmu pieradis pie tā, ka regulāri esmu ārpus savas valsts. Katrā valstī ir savi paradumi un veids, kā lietas tiek darītas. Var paiet laiks, kamēr pierodi pie tā visa, bet pamatā visam ir cieņa pret lietu kārtību katrā valstī. Tā ir jārespektē, tad nebūs problēmu.

Toties viens no ieguvumiem, ko sniedz spēlēšana tālu prom no mājām, ir tas, ka gūstu iespēju piedzīvot jaunas lietas. Vienīgais, kas ik pa laikam patraucē, ir laikapstākļi, taču pēc trim nospēlētajiem gadiem Igaunijā arī pie tiem esmu pieradis.

Esi dzīvojis trīs kontinentos. Kurā no reģioniem pēc Āfrikas bija vieglāk iejusties – Amerikā vai Eiropā?

Šobrīd esmu daudz nobriedušāks, tāpēc Eiropā ir vienkāršāk. Kad devos uz Ameriku, biju jauns un vispār nerunāju angļu valodā. Turklāt uzreiz devos uz internātskolu nekurienes vidū. Tas bija sarežģīti, jo pietrūka māju, nebiju apradis ar jaunajiem apstākļiem. Taču īpašas izvēles nebija un nācās darīt to, kas jādara un jāiemācās pielāgoties.

Kā vispār nonāci līdz basketbolam? Āfrikā populārs ir futbols, tāpat skriešana.

Sākumā tik tiešām nodarbojos ar futbolu, tas bija mana sākotnējā aizraušanās. Spēlēju kā centra pussargs, arī kā aizsargs, bet noteikti ne kā vārtsargs. :) Kad paaugos, sāku aizdomāties, vai neesmu par garu šim sporta veidam. Turklāt tad man arī vēl bija draugs, kas spēlēja basketbolu un gāju skatīties viņa spēles. Tolaik gan likās, ka basketbols ir garlaicīgs un nesapratu, kā šo sportu var spēlēt. Aptuveni 15 gadu vecumā nolēmu pamēģināt uzspēlēt basketbolu un sapratu, ka to spēlēt ir grūtāk un arī interesantāk, nekā iepriekš šķita. Tā pamazām arvien vairāk iemīlēju šo spēli. Tāpēc arī vēl patlaban katra diena basketbolā man ir kā mācības. Daļa no spēlētājiem ir trenējušies no agras bērnības, bet man ir citādāk, jo sāku to darīt salīdzinoši vēlu, tāpēc turpinu attīstīties vēl tagad.

Kā nonāci ASV?

Vidusskolas laikā spēlēju SEEDS Academy, kas ir Senegālas basketbola internāts Dakāras apkaimē. Bija iespēja piedalīties NBA rīkotajā Basketball Without Borders nometnē Dienvidāfrikā. Zīmīgi, ka tas bija pats pirmais šāda veida sarīkojums nometnes vēsturē, kas tagad ir ļoti atzīta. Šajā nometnē piedalījās vairāki viesi no NBA - Dikembe Mutumbo u.c. spēlētāji, treneri. Lai arī biju vēl negatavs, mani ievēroja, jo spēlēju ar lielu atdevi un biju samērā garš. Rezultāta izdevās kļūt par vienu no pirmajiem, kas ieguva stipendiju. Uz ASV devos 17 gadu vecumā, kur sākumā pirmos divus gadus pavadīju vidusskolā, spēlējot Oak Hill Academy komandas sastāvā. Starp citu, tajā spēlējis arī bijušais VEF spēlētājs Entuāns Robinsons, tāpēc pērn, kad mūsu komandas spēlēja savā starpā, bijām jau pazīstami.

Kāds bija pavadītais laiks ASV?

Sākums bija sarežģīts, jo, ierodoties ASV, nepratu angļu valodu, bet cītīgi strādāju, lai to apgūtu. Pēc vidusskolas devos spēlēt koledžu basketbolu uz Southern Methodist universitāti, kas atrodas Dalasā. Izvēlējos šo skolu, jo tās treneris bija izrādījis vislielāko interesi par mani. Piemēram, kad tuvojos vidusskolas noslēgumam, treneris bija runājis ar manu tēti, kurš nu ir devies aizsaulē. Tas man bija svarīgi un pierādīja, ka šai skolai esmu vajadzīgs. Tāpat Dalasā man bija draugi. Pēc pirmā gada šīs koledžas treneris, kas mani piesaistīja, tika atlaists, tāpēc sāku pārdomāt dažādus rīcības variantus. Beigās gan skolas vadība pierunāja palikt komandā, tāpēc paliku lojāls, nospēlējot tur visus četrus koledžu basketbola gadus. Par to laiku nav ko nožēlot, jo tas viss padarīja mani par tādi, kāds esmu šodien. Tāpat Southern Methodist universitātē, kas akadēmiskajā ziņā ir ļoti labā līmenī, ieguvu vērtīgu diplomu franču valodā ar papildus novirzienu uz starptautiskajām attiecībām.

Saprotu tos spēlētājus, kas pamet koledžas priekšlaicīgi, lai dotos uz NBA, kas pamatā ir finansiālu apsvērumu dēļ. Tomēr pilns pavadītais laiks koledžā daudz ko iemāca par dzīvi, patiešām daudz. Tā arī ir iespēja iegūt sakarus, jo, kamēr spēlēju basketbolu profesionāli, šie studiju biedri veido savas karjeras dažādos uzņēmumos un vecie kontakti var noderēt pēc basketbolista karjeras beigām.

Koledžas laikā uzspēlēji Senegālas izlasē 2007.gada Āfrikas čempionātā. Pēc tam gan vairs neesi spēlējis valstsvienībā.

Mīlu savu valsti, jo kurš gan negrib pārstāvēt savu valsti, bet būšu godīgs – mana pieredze nebija tā labākā. Tādējādi neesmu pārliecināts, vai vēl spēlēšu Senegālas basketbola valstsvienībā. Jāatzīst, ka 2014.gada Pasaules kausa izcīņā valstsvienība labi nostartēja, bet tāpat dzirdēju, ka tur apkārt nācies saskarties ar problēmām.

Kāda ir kopējā basketbola popularitāte Senegālā?

Tagad tas varētu būt izvirzījies par otro sporta veidu aiz futbola. Cieņā ir arī citi sporta veidi, piemēram, modē ir Senegālas reslings, taču basketbols kļūst arvien populārāks. Daudzi bērni dodas uz ASV, spēlē koledžās. Arī Eiropā sāk parādīties arvien vairāk senegāliešu spēlētājiu. Basketbols kļūst populārāks. Vienīgi uzskatu, ka netiek pietiekami domāts par basketbola attīstīšanu pašā Senegālā. Ir labi rezultāti, pat labāki nekā futbolā, bet basketbolam ir nepietiekams atbalsts.

Kādi bija basketbola apstākļi Senegālā, kad pats sāki spēlēt?

Uzaugu āra laukumā. Iesākumā koledžā man reizēm prasīja – kāpēc neej dušā? Kad ar koledžas komandu paciemojāmies Āfrikā un parādīju laukumu, kurā uzaugu, tad viņi saprata, kāpēc tā biju pieradis darīt. :)

Vai uzskati sevi par tīro afrikāni ar tiem raksturīgajiem paradumiem, ņemot vērā, ka lielu daļa laika esi pavadījis prom no dzimtenes?

Esmu 100% afrikānis. To nekādi nevaru noslēpt, jo visās darbībās, uzvedība no manis vienmēr nāk ārā afrikānis. Man tiešām patīk mana valsts un cilvēki. Āfrika kā tāda padarīja mani par to, kas esmu šodien.

Nereti afrikāņu basketbolisti, kas studējuši un spēlējuši koledžās ASV, pēcāk savus atvaļinājumus galvenokārt pavada Amerikā. Kur Tu pavadi starpsezonu periodus?

Pamatā savas starpsezonas turpinu pavadīt Senegālā. Esmu no Sentluisas pilsētas, kas atrodas netālu no Atlantijas okeāna. Tā ir tūristu iecienīta vieta, jo to bieži apmeklē cilvēki no Francijas, Amerikas, Spānijas, Portugāles u.c. valstīm. Sentluisā pavadu lielāko daļu no saviem atvaļinājumiem. Mēdzu arī pāris nedēļas padzīvot Dakārā, bet nepatīk turienes lielā burzma, sastrēgumi u.tml. lietas. Tā vietā vairāk patīk relaksēties un izbaudīt laiku ar ģimeni Sentluisā.

Tieši šogad pēc sezonas plānoju doties uz mājām dažu nedēļu atpūtā, bet pēc tam sākšu nopietnu darbu. Visticamāk, došos uz Ameriku, jo tur ir labāki apstākļi treniņiem. Piemēram, pērn vasaru pavadīju mājās, un tad secināju, ka gatavošanās posmā sezonai nebija viss, ko man vajadzēja. Tāpat manu gatavību šai sezonai ietekmēja arī tas, ka man jāiziet cauri gavēšanai, tāpēc bija sarežģīti. Tāpēc uz šo vasaru lieku lielas cerības, kad plānoju daudz strādāt.

Tu iesaisties arī sabiedriskajā darbā savā valstī. Ko tieši dari?

Lieku akcentu uz bērniem. Tas ir svarīgi, jo viņi ir mūsu nākotne. Nezinu, kā tas ir šeit, bet manās mājās bērniem dažreiz ir pārāk daudz brīvā laika, tāpēc katru vasaru rīkoju viņiem nometnes. Nodrošinām dažādas aktivitātes, ēdienu, tāpat cenšos palīdzēt ar izglītību. Daudzi grib būt tāds kā es, tāpēc cenšos palīdzēt sabiedrībai.

Cik valodās Tu proti runāt?

Mana dzimtā ir volofu valoda. Vēl protu franču, angļu un nedaudz spāņu valodu, kā arī runāju pāris afrikāņu dialektos. Šie daži dialekti ir noderīgi, kad dodies uz kādu citu reģionu, jo tajos valodas mēdz būt atšķirīgas. Iemācījos tos, jo bērnībā ar tēti daudz ceļojām un viņš vēlējās, lai apgūstam pēc iespējas vairāk valodas, esam inteliģenti.

Kāda ir kopējā situācija mūsdienas Āfrikā? Daudziem cilvēkiem priekšstats ir veidojies spēc tādām filmām kā Blood Diamond, kur afrikāņu ikdiena parādīta diezgan skarbās krāsās.

Kopumā pietrūkst disciplīnas. Lai būtu veiksmīgs, tev ir jābūt disciplīnētam. Tas nenozīmē uzreiz kaut ko sliktu, jo tā būtu vienkārši lietu darīšana pareizajā veidā. Esmu laimīgs, ka esmu uzaudzis un dzimis Senegālā, kur nenotiek tik traki notikumi kā varbūt citur.

Vēsture ir uzrakstīta, bet mūsdienās svarīgākās lietas Āfrikā ir ievērot disciplīnu, novērst korupciju un cilvēku izmantošana savā labā. Tās ir problēmas, kas liecina par to, ka attiecīgie cilvēki nestrādā tā, kā vajadzētu, vai arī viņi vienkārši zog. Var būt visi šie resursi, kuru Āfrikā netrūkst, bet ir 2015.gads un minētās problēmas saglabājas. Tāpēc arī mans uzskats ir tāds, ka jāsāk ar bērniem.

Vai Tev ir kādi brāļi vai māsas? Cik gari ir Tavi vecāki un kādas bija viņu nodarbošanās?

Man ir divi brāļi. Jaunākajam ir 16 gadu, un viņš arī aug par garu cilvēku. Tēvs bija nepilnus divus metrus garš, bet mamma ir augumā ap 1,75 metriem. Mamma ir profesore universitātē, pasniedz franču valodu un socioloģiju, bet tēvs strādāja starptautiskā uzņēmumā.

Vai ģimenes locekļi ir ciemojušies pie Tevis Eiropā?

Eiropā tas vēl nav noticis. Pēdējā laikā esmu spēlējis vietās, kur ir pārāk auksts. Lai gan maijā, kad būs sezonas izšķirošās spēles, vēlos uzaicināt mammu uz Latviju.

Tev neesot automašīnas vadītāja apliecības. Vai tam pamatā ir kāds stāsts?

Viss sākās, kad biju vēl bērns un ar tēti iekļuvām avārijā, tāpēc nejūtos īsti komfortabli vadīt automašīnu. Pat  tagad  kā pasažierim pirmā reakcija ir apsēsties aizmugurējā sēdeklī. Apzinos, ka vienu dienu man nāksies pārvarēt sevi un sēsties pie stūres.

Atgriežoties pie basketbola, viena no Tavām stiprajām pusēm ir metienu bloķēšana. Kas ir svarīgākais šajā prasmē?

Viss slēpjas īstā brīža uzķeršanā. Reizēm ir jādodas augšā, bet citreiz to nevajag un pietiek tikai noteikt īsto laiku, nevis vienkārši augstu lēkt. Svarīgi ir prast nolasīt pretinieku uzbrukumu, bet ir arī reizes, kad svarīgs ir arī atlētiskums. Vērtējot šo sezonu, manuprāt, šajā elementā vēl neesmu bijis pašos uzdevumu augstumos, tāpēc noteikti mēģināšu to labot.

Bieži vien centra pozīcijā ir masīvi spēlētāji, bet Tu esi no slaidajiem spēlētājiem. Kā tiec ar to galā?

Pārzinu savu ķermeni. Visu karjeru esmu spēlējis ar tādu uzbūvi, tāpēc koncentrējos uz savu stipro īpašību izmantošanu. Man jāspēj izmantot to, ka esmu ātrāks, veiklāks. Šādas īpašības no manis arī vajadzīgas komandai, īpaši spēlējot aizsardzībā. Vēlos atgriezties tajā līmenī, kādā biju pirms pāris sezonām – tieši tajā, ko darīju aizsardzībā.

Pirms došanās uz Latviju trīs sezonas esi pavadījis Igaunijā. Vai vari salīdzināt latviešus un igauņus?

Ļoti lielas atšķirības nemanu, jo manās acīs gan latvieši, gan igauņi ir labi cilvēki. Lielākā starpība, ko esmu piefiksējis, varētu būt valodās.

Tallinas "Kalev/Cramo" spēlēji kopā ar latviešu aizsargu Armandu Šķēli. Vai no viņa gūtie priekšstati par latviešiem apstiprinās arī tagad "VEF Rīga" spēlētājos?

Jā, to varu apstiprināt, jo Armandu redzu vairākos tagadējos spēlētājos – (Jānī) Timmā, Ingū (Jakovičā), (Ronaldā Zaķī). Tas izpaužas viņu tēlā, jo uzvedībā ir vairākas līdzīgas lietas.

 

Igaunijā Tev par godu tika iedziedāta arī dziesma hip-hop stilā (video). Vai vari pastāstīt par to sīkāk?

Tā radās manā trešajā gadā Tallinā un tika izveidota kā pateicība. Tās teksts ir igauniski, tāpēc no sākuma īsti nesapratu, kas tajā tiek dziedāts. Vēlāk man to iztulkoja un pamatā tur bija teiktas jaukas lietas. Bija patīkami.

Spēlējot Tallinas komandā, vairākas reizes viesojies arī Latvijā un spēlēji pret VEF. Kā atceries tās cīņas?

Bija tāda sajūta, ka ik reizi VEF vērsās ar savu spēli tieši pret mani – ar to domāju aizsegus, sitienus. Tāpēc spēles pret VEF bija fiziski smagas. Nāk prātā viena saķeršanās ar Kasparu Bērziņu, kura uzvedība mani sadusmoja. Viņš teica, ka nobeigs mani, tāpēc nevarēju īsti saprast tādu rīcību.

Ko dari brīvajā laikā Rīgā?

Neko īpašu, jo var teikt, ka esmu samērā garlaicīga persona. Sēžu mājās, skatos filmas, sazinos ar ģimeni. Pāris reizes gan izdevies apskatīt pilsētu, kura atstājusi pozitīvu iespaidu.

Salīdzinājumā ar citām vietām, kurās esi spēlējis, kādi iespaidi par "VEF Rīga" komandu?

Viena lieta, ko var īpaši izcelt, ir tas, ka šeit, "VEF Rīga" komandā, tiek pievērsta uzmanība spēlētāju attīstībai. Treneri pievērš uzmanību detaļām, turklāt visiem spēlētājiem. Man tā nav bijis kopš koledžas, kur spēle patiešām tiek mācīta. Profesionālajā līmenī tas nav tik ierasti, bet šeit to dara un māca basketbolu, kas man ir ļoti noderīgi. Sākot ar tādām niansēm kā pareizi satvert bumbu, kādas kustības izdarīt. Šeit ir kā basketbola skolā – labā ziņā. Nekad nebūs tā, ka būsi pilnīgs, jo katrā dienā ir iespēja iemācīties ko jaunu.

Cik ātri Tev ritējusi sezona "VEF Rīga" vienībā?

Laiks skrien ļoti ātri, jo labi atceros vēl pirmssezonas spēles, kad pie sevis domāju - kad vienreiz sāksies īstā sezona?! Taču tagad jau klāt sezonas beigu daļa.

Vai esi apmierināts ar šo sezonu?

Noteikti, ka gribu vairāk, jo vēl nav sasniegts nekas tāds. Esmu godīgs pret sevi un saprotu, ka arī pats vēl neesmu spēlējis tik labi, kā vēlētos un kā esmu spējīgs spēlēt. Tāpēc jāsper pirmais solītis un jākoncentrējas uz sestdienas spēli pret "Kalev/Cramo". Cerams, ka tajā uzņemsim pozitīvu ritmu, kas pārnesīsies uz visu atlikušo sezonu.

Pieminēji sestdienas spēli pret "Kalev/Cramo". Vai tā būs personīga spēle?

Jā, tās būs personīga spēle. Joprojām esmu labos draugos ar vairākiem cilvēkiem no "Kalev/Cramo", īpaši ar Gregoru Arbetu, kurš man ļoti daudz ir palīdzējis. Ar Tallinā iegūtajiem draugiem turpināšu uzturēt attiecības visu mūžu. Tajā pašā laikā tomēr gribu viņus uzveikt triju iemeslu dēļ: pirmkārt, vienmēr gribu uzvarēt; otrkārt, gribu iekļūt izslēgšanas spēlēs; treškārt, tā ir spēle pret savu bijušo komandu, kurai gribu atgādināt par sevi, ka esmu tas pats vecais labais Bamba.

Vai redzi līdzības "Kalev/Cramo" spēlē no laika, kad pats tur spēlēji?

Jā, vairākas sadarbības ir pazīstamas, kas man palīdz aizsardzībā, jo zinu, ko apmēram sagaidīt. Protams, atsevišķas lietas ir pamainītas, bet, ja kādā sistēmā esi nospēlējis trīs gadus, tad raksturīgākās iezīmes jau pazīsti. Neatkarīgi no tā, sestdien ir spēle, kurā mums tiešām ir jāuzvar!

Foto: Mikus Kļaviņš, VEF Rīga

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem