Ričmonds Vilde atgriežas pie saknēm

"VEF Rīga" sastāvā pirmo sezonu aizvada latviešu centrs Ričmonds Vilde, kurš ir viens no raženākajiem spēlētājiem Latvijas basketbolā. 2,11 metrus garajam latviešu centram tas vienlaikus ir arī pirmais gads profesionālajā vidē, jo pirms tam ilgāks laiks tika pavadīts ASV studentu basketbolā. Intervijā Ričs stāsta par pavadīto laiku Amerikā, atgriešanos mājās un, protams, Vefiņu.

Pēc ilgāka laika esi atgriezies Latvijā. Kādas ir sajūtas?

Ir forši! Iespēja būt Latvijā arī bija viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos pievienoties tieši "VEF Rīga" klubam. Pats esmu no Rīgas, arī visa šī apkaime, kur ikdienā sanāk būt – Olimpiskais sporta centrs, Arēna Rīga –, ir labi pazīstama, jo pats mācījos netālu esošajā 49.vidusskolā.

Parasti bija tā, ka ik gadu sanāca atbraukt mājās uz kādām divām vai trim nedēļām, bet tagad esmu šeit uz ilgāku laiku. Tādā ziņā ir nedaudz jocīgāk, tieku pie iespējas piedzīvot Latvijas ziemu, bet visādi citādi – prieks būt mājās!

Viena no lietām, kas atgriezusies Tavā ikdienā, ir latviešu valoda.

Kad pēc pagājušās sezonas koledžā biju atbraucis, maijā man bija intervija Latvijas televīzijā, kuru pēc tam noskatoties, konstatēju savā izrunā akcentu. Vārdu "treneris" izrunāju nevis latviešu valodas izloksnē, bet ar amerikāņu akcentu. Sākumā bija tā, ka vārdus izrunāju ar akcentu vai arī piemirsās kāds izteiciens latviešu valodā, bet pēc pāris mēnešiem viss veiksmīgi atnāca atpakaļ un tagad ar to viss ir kārtībā. Nav gluži tā, kā citiem, kas padzīvo Amerikā pāris nedēļas, un, atbraucot Latvijā, tēlo baigo akcentu. :)

Vai bija kādas lietas, kas prombūtnē pietrūka no Latvijas? Piemēram, latviešu ēdiens.

Jā, lielākā problēma Amerikā saistījās tieši ar ēdienu. Gribējās vienkāršu mājas ēdienu, piemēram, ar vārītiem vai ceptiem kartupeļiem, griķiem, kotleti u.tml. Tur šādu ēdienu bija grūti dabūt, jo tad bija speciāli jāiet ciemos pie latviešiem, kuri tur dzīvoja un gatavoja tādu ēdienu. Tas noteikti pietrūka, bet tagad tas viss ir pieejams un patīkami, ka tā.

Ņemot vērā, ka pēdējos gados daudz dzīvoji Amerikā, kuru vietu Tu sauc par mājām?

Kad Amerikā biju pirmos divus, trīs gadus, tad noteikti likās, ka mājas neapšaubāmi ir Latvijā. Taču pēc sešiem gadiem, kas kopā pavadīti Amerikā, var teikt, ka mājas ir abās zemēs. Vairāk gan Latvijā, jo te ir vecāki, bērnības draugi, arī šobrīd te pastāvīgi uzturos. Tur, kur būšu pēc basketbolista karjeras beigām, tagad gan vēl nevaru pateikt. Iespējams, tā būs Amerika.

Kā vispār nonāci ASV?

Pats vienmēr biju gribējis doties uz Ameriku. Tāda doma bija jau no vidusskolas laikiem, kad biju redzējis dažādus video no NCAA un tur valdošās koledžu basketbola gaisotnes. 2009.gadā absolvēju 49.vidusskolu un jau 12.klasē zināju, ka vēlos doties uz ASV. Caur vienu treneri izdevās atrast variantus un tā arī aizbraucu. Bija arī citas iespējas, taču tobrīd mans domu gājiens bija šāds – ja būšu pietiekami labs, tad profesionālajā basketbolā spēlēšu arī pēc koledžas. Tā arī ir noticis, turklāt kabatā ir arī augstākā izglītība.

Kāds bija Tavs ceļš ASV basketbolā?

Sākumā devos uz t.s. Prep School, kas savā veidā ir kā 13.klase un domāta tiem, kuri pabeiguši vidusskolu un kuriem vēl vajadzīga sagatavošanās pirms koledžas. Es izvēlējos šādu ceļu, jo tobrīd vēl nebija tik labas angļu valodas zināšanas un gribēju aprast ar vidi.

Pirmais gads bija interesants. 19 gados dodoties vienam pašam uz turieni, bija iespaids, ka mani sagaidīs kāda no lielajām pilsētām un būs īstā Amerika. Aizbraucu uz Meinas štatu, kas ir citādāks, nekā filmās izveidotais priekšstats par ASV. Nonācu teju nekurienes vidū. Atceros, ka pirmo reizi ierodoties, no lidostas bija pāris stundu brauciens, ceļš veda gandrīz vai caur mežiem, apkārt praktiski nekā nebija. Kad nonācu galā, uzdevu sev jautājumu – vai tā tiešām ir īstā Amerika?! Tāpēc pirmais gads bija grūts.

Pēc tam kļuva vieglāk, jo otrajā gadā devos uz koledžu un pievienojos Southern Methodist universitātei (SMU), kas bāzējas Dalasā. Tur bija pilnīgi pretēji, jo apstākļi bija daudz pievilcīgāki. Sportiski gan neiznāca, kā cerēts, jo komandas spēles stils atšķīrās no tā, kāds man bija solīts pirms pievienošanās. Garie spēlētāji netika pārāk izmantoti. Droši vien, ja būtu to zinājis, būtu izvēlējies citu skolu. Toties ieguvu labu izglītību, jo SMU augsti kotējas akadēmiskajās aprindās. Viens studiju gads SMU izmaksā 54 000 ASV dolāru, ko man pilnībā sedza, pateicoties tieši basketbolam. Bakalaura grādu SMU ieguvu trīs gadu laiku, jo procesa paātrināšanai ņēmu vairāk priekšmetus. Noteikti nenožēloju šo laiku.

Pēc trešā gada Dalasā pārcēlos uz Houston Baptist universitāti. Sanāca, ka paliku Teksasas štatā, kas man bija iepaticies. Hjūstonā iesāku arī maģistra studijas, bet beigās pietrūka laika pabeigt pāris priekšmetus. Bija variants noslēgt maģistrantūru rudenī, taču tas pārklātos ar basketbola sezonas sākumu, tāpēc izvēlējos sākt profesionāļa karjeru. Tā kā līdz maģistra grādam daudz nav palicis, kādā no nākamajām vasarām varēšu pabeigt atlikušos kursus.

Kopumā šie gadi Amerikā bija ļoti labi. Ieguvu izglītību, vērtīgu pieredzi un daudz draugu. Tāpat satiku daudzus slavenus cilvēkus, kurus iepriekš biju redzējis tikai televīzijā. Piemēram, Šakilu O’Nīlu, Vinsu Kārteru, Dirku Novicki, mūziķi Krisu Braunu, tāpat iepazinos ar NBA leģendu Mozesu Melounu.

Vai ar savu pieredzes bagāžu ieteiktu jaunajiem basketbolistiem doties spēlēt uz ASV?

Ieteiktu tiem, kuriem ir skaidrs mērķis, ka viņi patiesi to vēlas. Reizēm pirmais gads nav viegls, kā tas bija arī manā gadījumā. Valodu tik labi nezini, neesi vēl ieguvis draugus. Ja izturi un to pārvari, tad ir iespēja iegūt labu pieredzi.

No sportiskā skatpunkta viena no ASV studentu sporta priekšrocībām šķiet arī sakārtotā infrastruktūra.

Noteikti! Tas arī mani vilināja doties uz ASV. Mūsdienīgas treniņu iespējas, sporta zāle, kas pieejama 24 stundas, septiņas dienas nedēļā. Arī pārējie apstākļi ir līmenī. Sākumā tas man bija kā šoks, ka ir tik daudz iespēju. Patīkami, ka arī pēc skolas pabeigšanas esi laipni aicināts un vari izmantot koledžas sporta zāles vasarās.

Par ASV koledžu sportu pastāv stereotips, ka tur pavadītajā laikā spēlētāji kļūst brangāki miesās. Laikam arī Tu esi viens no apliecinājumiem tam.

Pirmkārt, man pašam tas iepatikās – darboties svaru zālē. Pirms tam īpaši neaizrāvos ar svaru cilāšanu. Iespējams, savu lomu nospēlēja arī apstākļi, kas Amerikā mudināja trenēties. Tik lielas zāles pirms tam savā mūžā nebiju redzējis. Protams, arī pati treniņu metodika, kur daudz tiek strādāts pie fiziskās sagatavotības. Visvairāk šajā ziņā progresēju trešajā gadā SMU, kad basketbolu nespēlēju, bet tikai trenējos. Piedevām darīju to kopā ar amerikāņu futbola komandu, sešreiz nedēļā mums bija divarpus trīs stundu ilgi treniņi svaros vien. Varētu teikt, ka darbs svaru zālē ir viens no maniem hobijiem. Šobrīd šim hobijam gan varu veltīt vien ierobežotu laiku, jo sezonas laikā ar to jābūt uzmanīgam, un nevar aizrauties ar pārmērīgu dzīšanos svaros.

Vai uzskati, ka vēl vari attīstīties tieši fiziskajā sagatavotībā?

Fiziskajā sagatavotībā vienmēr ir lietas, ko var uzlabot, jo tur nav tādu noteiktu limitu. Vari palikt ātrāks, kustīgāks, eksplozīvāks utt. Ir plašas iespējas, kur var pielikt. Teiksim, šobrīd manā uzmanības centrā ir kāju darbības pilnveidošana, lai varētu būt ātrāks un vieglāk būtu segt mazos spēlētājus.

Kā vispār atšķiras pieeja treniņiem un basketbolam kopumā starp Eiropu un Ameriku?

Amerikā daudz vairāk norit darbs ar svariem un ir lielākas slodzes. Eiropā vairāk domā par to, lai spēlētāji būtu svaigi un nebūtu pārguruši. Tāds iespaids izveidojies šobrīd, kad vēl ir mana pirmā sezona profesionāļos.

Runājot par basketbolu, tad sākumā likās, ka nebūs būtiskas atšķirības, bet tās izrādījās pietiekami lielas. Amerikas koledžu basketbolā dominē "skrien un met" basketbols, kā arī spēka spēle. Eiropā vairāk jādomā ar galvu un tiek izmantotas dažādas viltības. Tas prasa kādu laiku, kamēr pierod pie cita stila.

Par atšķirībām turpinot – esi arī viens no atvērtākajiem cilvēkiem VEF komandā. Vai tas nācis pūrā no laika Amerikā?

Neapšaubāmi, jo amerikāņu kultūra ir brīvāka. Pāris gadus tajā padzīvojot, pats kļūsi atvērtāks. Ne tāpat vien sākumā manas iesaukas bija White killer vai Ivans Drago (tēls no Rokija filmām), jo izskatījos pēc dusmīgā. Pēc tam jau tas mainījās, tāpēc var secināt, ka apkārtējā vide izmaina. Esmu centies paņemt labāko no katras kultūras, ar kuru nācies saskarties.

Esi izbaudījis ne tikai Latvijas un Amerikas kultūru, bet bērnībā pabijis arī Grieķijā.

Jā, četrus gadus, kad biju pirmsskolas vecumā, nodzīvoju Atēnās. Tolaik tēvs spēlēja volejbolu "Olympiacos" klubā. Starp citu, man ir arī grieķu krusttēvs, kuru ik pa laikam apciemoju. Grieķijā atkal ir cita kultūra un tas arī palīdzējis attīstīt adaptēšanās spēju.

Ņemot vērā, ka Tavs tēvs Raimonds ir volejbolā, vai spēlēji arī šo sporta veidu?

Savas sporta gaitas sāku basketbolā, bet vienu brīdi izmēģināju arī volejbolu, kad viens treneris uzaicināja pamēģināt. Sakrita, ka tieši vienreiz nedēļā – trešdienās – nebija basketbola treniņu un tā kādu brīdi bija laiks trenēties paralēli arī volejbolā. Biju 15-16 gadus vecs, turklāt pie gadu vecākiem gāju pamatsastāvā komandā, kas reāli cīnījās par Latvijas čempiontitulu volejbolā savā vecuma grupā. Volejbols padevās, taču tas pats bija sakāms par basketbolu. Vienā brīdī bija jāizlemj – volejbols vai basītis. Paliku uzticīgs basketbolam.

Volejbols gan patīk joprojām. Klasisko zāles volejbolu sen neesmu spēlējis, bet pludmales volejbolu reizēm sanāk uzspēlēt. Tā kā tēvs ir volejbola treneris, tad reizēm aizeju arī uz spēlēm atbalstīt viņa trenēto komandu spēles.

Ja spēlētu volejbolu, droši vien neizbēgami būtu arī salīdzinājumi ar tēvu.

Tā tas būtu un nāktos dzirdēt dažādus spriedumus no "ekspertiem". Arī Maiklam Džordanam ir dēls, kurš koledžā bija vienā konferencē ar manu komandu. Ir grūti spēlēt tādos apstākļos, jo ir nemitīgs spiediens un nevar atbrīvoties.

Vai tēvs sniedz arī kādus padomus par sportu?

Jā, diezgan bieži un tās ir dažādas nianses, piemēram, par nepieciešamību strādāt papildus ar savu ķermeni. Protams, basketbols un volejbols atšķiras, bet daudzas lietas tajos kā komandas sporta veidos ir līdzīgas, kur tēvs var palīdzēt padomu.

Kāda ir kopējā tēva ietekme uz Tavu karjeru?

Ja tēvs nebūtu sportā, nezinu, vai kāds būtu ievirzījis mani tajā, tāpēc paldies viņam par to. Domāju, ka savu lomu nospēlēja arī tas, ka jau no bērna kājas esmu bijis apkārt tēva sporta gaitām un izjutis visu šo atmosfēru, kas valda ap to. Tā kā ietekme bijusi tikai pozitīva.

Tev ir arī māsa. Vai arī viņa nodarbojas ar sportu?

Jā, man ir māsa Evija, kura ir divus gadus vecāka par mani. Arī viņa devās studēt uz ASV, spēlējot volejbolu Centrālfloridas universitātē. Tur viņa ieguva maģistra grādu, arī līgavainis ir no ASV un aprīlī būs kāzas, tāpēc var teikt, ka māsa šobrīd apmetusies tur uz dzīvi.

Vai vecāki nāk uz Vefiņa spēlēm un kā skatās uz spēlēšanu te?

Jā, iespēju robežās nāk uz katru spēli. Gan mamma, gan tētis priecājas, ka esmu mājās. Tēvs arī teica, ka man ir 25 gadi un pēdējais laiks sākt spēlēt. Aicina tik cīnīties un papildināt ģimenes trofeju kolekciju!

Kā vērtē sezonu VEF komandā no savas izaugsmes viedokļa? Tavā pozīcijā ir gan valstsvienības spēlētājs (Mārtiņš Meiers), gan NBA un Eirolīgā rūdīti spēlētāji (Džošs Harelsons un Gilje Rubio).

Tas arī bija viens no iemesliem, kas lika pievienoties VEF, jo zināju, ka te būs konkurence un augsta līmeņa spēlētāji. Uzskatu, ka tādā veidā arī progresē ātrāk, ja visu sezonu esi notrenējies kopā ar meistarīgiem spēlētājiem. Šeit ir lieliska iespēja mācīties, ko labprāt arī daru. Piemēram, ja ieraugu kādu kustību vai interesantu niansi, noteikti jautāju un tādējādi varu paņemt kaut ko arī sevis pilnveidei.

Kā skaties uz šo sezonu ar VEF kopumā?

Bijušas daudzas grūtības, bet domāju, ka tas viss mūs ir tikai saliedējis. Daudz kam iziets cauri. Var arī just, ka čaļi briest sezonas izšķirošajām spēlēm. Šobrīd arī sasniegts tāds punkts sezonā, ka ir krietni citādāk nekā sezonas sākumā. Vairāk par pusi sezonas jau nospēlēts, tāpēc komandā labi zinām viens otra stiprās, vājās puses un ir vieglāk.

Jau dažus mēnešus komandas galvenais treneris ir Jānis Gailītis. Kā ir spēlēt viņa vadībā?

Patīk, ka treneris Gailītis skaidri pasaka un norāda uz lietām. Ja kaut ko izdari nepareizi, tad konkrēti tiek pateikta kļūda. Pie iepriekšējā trenera tā nebija un tad bija tā, ka brīnies un mēģini saprast, kāpēc neesi ticis laukumā. Pie esošā trenera ir skaidras prasības un arī tiek pateikts, ko vajag izdarīt labāk un tas ir liels pluss. Daudz ar treneriem skatāmies video, arī pats bieži vien palūdzu spēļu ierakstus, lai varētu analizēt savu sniegumu un meklēt iespējas, kā progresēt.

Kā raugies uz situāciju VTB Vienotajā līgā un Latvijas Basketbola līgā (LBL)?

VTB Vienotajā līgā katra uzvara ļauj pakāpties kopvērtējumā, tāpēc var gadīties visādi un rokas neesam nolaiduši. Vairākas spēles esam zaudējuši galotnēs, kuras uzvarot, droši vien šobrīd būtu astotniekā, bet tagad jau jāskatās uz priekšu. Šobrīd varbūt mums ir pat labāka situācija, jo spiediens ir mazāks un varam tikai iegūt.

Tikmēr LBL ir daudzas līdzīgas komandas, kuras jebkurā brīdī var uzvarēt viena otru, tāpēc jāgatavojas uz katru spēli. Kad nāks tuvāk play-off, arī tur būs interesanti un būs īsts cīniņš.

Noslēgumā par tuvojošos play-off laiku un godalgām. Kāda līdz šim Tev veicies tajos?

Latvijas Jaunatnes basketbola līgā kopā ar BS "Rīga" parasti bijām labāko trijniekā, bet par čempioniem kļuvām divas vai trīs reizes. Tāpat vidusskolas laikā vienu reizi kļuvu par čempionu LBL II divīzijā. Tagad tēmēju, lai šopavasar ar Vefiņu izcīnītu zeltu arī LBL I divīzijas līmenī. Kārtīgi strādāsim, lai to sasniegtu!

Foto: Mikus Kļaviņš, VEF Rīga

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem