Roulends: Spēlēju, lai kļūtu par čempionu

Intervija ar vienu pēdējo gadu spožākajiem spēlētājiem Latvijas klubu basketbolā – „VEF Rīga” saspēles vadītāju Īdžeju Roulendu.

Viens no pēdējo gadu spožākajiem spēlētājiem Latvijas basketbola klubos ir „VEF Rīga” saspēles vadītājs Īdžejs Roulends. Sezonas laikā Roulends ne tikai sekmējis „VEF Rīga” uzvaras, bet izpelnījies vairākus nozīmīgus apbalvojumus tādos turnīros kā ULEB Eiropas kausa izcīņa (vienu reizi kļuvis par turnīra nedēļas labāko spēlētāju) un VTB Vienotā līga (regulārās sezonas vērtīgākais spēlētājs). Sarunā ar Īdžeju apskatām šo sezonu Rīgā, kā arī atskatāmies uz viņa bagātīgo līdzšinējo karjeru un ceļu uz virsotnēm.

Sezona tuvojas savam noslēgumam. Kādas ir sajūtas, sagaidot izšķirošās spēles?

Sāksies jauna sezona. Tas ir tas, uz ko mēs visu sezonu esam tiekušies un pie kā strādājuši. Iespēja spēlēt par čempionu tituliem - tas rada patīkamu satraukumu.

Šosezon esi saņēmis vairākus apbalvojumus. Ko Tev tie nozīmē?

Es mīlu šo spēli, bet tajā pašā laikā arī smagi strādāju, jo gribu būt labākais spēlētājs laukumā. Iegūt MVP balvu tādā līgā kāda ir VTB – tas pierāda to, ka ieguldītais darbs nav bijis veltīgs. Tas pierāda arī to, ka mana komanda spēlē labi, jo visus esam pārsteiguši kopīgiem spēkiem – kā viena vienība.

Ņemot vērā visas atzinības, vai šī sezona ir viena no labākajām, kādu savu karjerā esi aizvadījis?

Jā, tā iznāk. Iepriekš arī biju saņēmis atzinības, taču tās nav bijušas tik lielā mērogā. Spēlējot Itālijā, tiku iekļauts līgas labāko spēlētāju izlasē. Lai gan Itālijas līga ir ļoti spēcīga, daudzi cilvēki no citām valstīm tai neseko, tāpēc tādas atzinības tiek palaistas garām. Skatoties pēc aizvadītās regulārās sezonas, šī noteikti bijusi mana veiksmīgākā sezona.

Cik īpaši ir tikt atzītam par VTB līgas vērtīgāko spēlētāju un atrasties šo balvu saņēmēju sarakstā līdzās tādam spēlētajam kā Andrejs Kiriļenko, kas to ieguva pērn?

Tas ir patīkami. 20 gadus vēlāk, kad VTB līgā būs turpinājusi attīstīties, cilvēki skatīsies MVP sarakstu un nākamajā sezonā pēc Andreja Kiriļenko būs Īdžejs Roulends – tas noteikti ir īpaši.

Kas bijušas atslēgas Tavam veiksmīgajam sniegumam šosezon?

Liela nozīme ir mentālajam spēkam un sīkstumam, apņēmībai. Tāpat vienkārši būšana par profesionāli – ieguldīt papildus darbu, pievērst uzmanību ķermenim, saglabāt pozitīvu attieksmi arī tad, kad lietas nerit tā, ka gribētos. Tas viss ir palīdzējis demonstrēt tādu sniegumu, kādu šosezon esmu rādījis.

Cik liels faktors ir Tava motivācija? Pirms sezonas teici, ka pēc sezonas Spānijā motivācija ir ļoti augsta.

Pēc pagājušās sezonas Malagā, kurā netiku pie īstas iespējas parādīt savas spējas, gribēju vienkārši aizvadīt ļoti labu gadu un vēlreiz iepazīstināt ar sevi, parādīt cilvēkiem to, ko protu. Ierados šeit kā biznesa ceļojumā. Tiesa, tas vēl nav galā – ir vēl darbs, kas jāpadara izslēgšanas spēlēs.

Vai pēc spēlēšanas Eirolīgas klubā došanos uz Rīgu neuztvēri kā soli lejup?

Solis lejup tas bija tikai uz papīra. Skatoties uz reālo situāciju, tas nav solis lejup, jo ne katrā Eirolīgas komandā ir atrodama tik laba situācija, kāda ir šeit Rīgā. Turklāt arī šeit ir iespēja spēlēt pret tādiem lielajiem klubiem kā CSKA, „Žalgiris”, Bilbao, Valensija, ieņemot nozīmīgu lomu komandā un tiekot pie iespējas pierādīt sevi.

Ko zināji par „VEF Rīga” klubu pirms devies uz šejieni?

Tieši par VEF neko daudz nezināju, jo kad Latvijā spēlēju pirmo reizi, tad bija citas vadošās komandas kā „Barons” un ASK. Būtiskākais, ko zināju, bija tas, ka tā ir pēdējo divu gadu Latvijas čempionvienība. Tas bija galvenais, ko zināju, jo dodoties uz šejieni, biju noskaņojies vienkārši spēlēt un vēlreiz pierādīt sevi.

Pastāv uzskats, ka izvēloties komandu, ne vienmēr atalgojums ir pats svarīgākais. Vai piekrīti tam un vai ņēmi to vērā pirms šīs sezonas?

Mana situācija bija nedaudz citādāka, jo man jau bija līgums uz šo sezonu – tehniski joprojām esmu izīrēts no Malagas „Unicaja”. Līdz ar to tas nebija galvenais, drīzāk bija jāatrod īstā komanda. Protams, ir grūti atteikt naudīgam piedāvājumam, jo sportista karjera nav mūžīga. Bija iespēja iet uz komandām ar skaļākiem vārdiem, taču tad situācija nebūtu tāda kā šeit – nespēlētu tik daudz un nebūtu iespēja paveikt to, ko biju ieplānojis izdarīt.

Tātad ne vienmēr vajadzētu „skriet” pēc lielākās naudas?

Protams, ja starpība atalgojumā ir liela, tad ir grūti atteikt. Taču, ja starpība ir neliela, tad jāskatās pēc labākās situācijas. Ja arī pieņemtu nedaudz izdevīgāku piedāvājumu, kur būtu garantija, ka tur justos ērti? Pelnītu nedaudz vairāk, bet varbūt jūgtos prātā, jo situācija nebūtu laba. Esi prom no mājām, ģimenes un draugiem gandrīz desmit mēnešus, tāpēc basketbols ir vienīgā lieta, kas ļauj saglabāt veselo saprātu. Basketbols manā dzīvē ir kā kopsaucējs. Turklāt, ja sezonā lietas nav gājušas tā, ka vēlējos, pat atgriežoties mājās, turpinu domāt par to un nespēju rast mieru. Tāpēc salīdzinājumā ar pagājušo sezonu jūtos krietni vien labāk, neņemot vērā to, ka ārā, piemēram, visu laiku snieg vai to, ka neesmu Eirolīgā.

Vai sezona Rīgā ir sniegusi to, ko gaidīji?

Teiktu, ka šī sezona ir pat pārsniegusi cerības, kas man bija pirms sezonas. Nebiju gaidījis, ka izveidosies tik laba komanda un viss tik labi saskanēs. Protams, vienmēr eju laukumā ar pārliecību, ka mana komanda ir spējīga uzvarēt, taču nebiju gaidījis, ka viss izvērtīsies tik labi. Turklāt to pirms sezonas ir grūti prognozēt – kā tas viss kopā saderēs. Šosezon jau esam paveikuši daudzas labas lietas, bet domāju, ka pats labākais vēl ir priekšā – izslēgšanas spēlēs.

Esi spēlējis daudzās komandās, iegūstot lielu pieredzes bagāžu. Kā vērtē gaisotni „VEF Rīga” komandā?

Svarīgi ir tas, ka šī komanda ir iepriekšējo modeļu turpinājums. Ir komandas, kas tiek veidotas no jauna katru sezonu, taču to saspēlēšanās prasa laiku. Savukārt šeit kodols ir izveidots, tāpēc spēlētājiem jau ir pieredze. Tāpēc varu doties, piemēram, pie Kristapa vai kāda cita un iegūt sev interesējošās atbildes, jo viņiem jau ir pieredze un zināšanas. Varbūt neesam pati talantīgākā komanda, bet komandas spēks ir ievērojami palīdzējis. Kopējo noskaņojumu uzlabo arī tādas lietas kā ļaušanu vajadzība gadījumā doties uz mājām – kā tas bija uz Ziemassvētkiem vai mana vectēva bērēm, kad tiku palaists uz mājām. Tāpat atmiņā palicis trenera Butauta teiktais – to, ka viņš respektē mani ne tikai kā spēlētāju, bet arī kā vīrieti. Tas viss parāda attieksmi, un tās ir lietas, kuras noteikti novērtē un neaizmirsti par cilvēkiem. Tāpēc novērtēju šo situāciju, kādā esmu.

Iepriekšējo sezonu pavadīji Eirolīgas līmenī. Vai „VEF Rīga” spētu sacensties tajā līmenī?

Neteiktu, ka mēs obligāti izkļūtu no grupas vai cīnītos par augstām vietām, bet uzskatu, ka esam spējīgi pieveikt vairākas no Eirolīgas lejasgala komandām. Tāpēc Eirolīga ir tas, uz ko klubam ir iespēja tiekties. Protams, tur ir vairāki augsta līmeņa spēlētāji un komandas, bet ir komandas, ar kurām iespējams cīnīties un kuras Eirolīgā atrodas savas vēstures vai naudas dēļ. VEF ir uz pareizā ceļa, tiek attīstīti latviešu spēlētāji, kas tikai palīdzēs, un laika gaitā klubam vajadzētu mērķēt uz kļūšanu par Eirolīgas komandu. Ir atbilstoša arēna, arī spēles pret spēcīgajām komandām pierādījušas potenciālu izveidot fanu bāzi.

Maijā sasniegsi 30 gadu vecumu. Vai jūti, ka tuvojies savas karjeras virsotnei?

Esmu punktā, kurā mans prāts iet roku rokā ar ķermeni. Esmu bijis atlētisks, spējot izdarīt dažnedažādas lietas, kuras spēju joprojām, bet tagad arī pati spēle kļūst lēnāka, izprotu to krietni labāk. Spēju nolasīt un redzēt laukumā lietas, kuras iepriekš nebiju redzējis. Tā kā patlaban esmu labā savas karjeras posmā un ceru, ka tikpat labā līmenī tiks aizvadīti vēl vismaz nākamie pāris gadi.

Vai Tavā spēlē vēl ir vieta izaugsmei?

Domāju, ka progresēju vēl šīs sezonas laikā. Katru gadu ir iespējams atrast lietas, kuras pilnveidot. Jo vairāk spēlēju un iegūstu pieredzi, jo vairāk lietas laukumā spēju saredzēt. Līdz pašai pilnībai vēl ir tāls ceļš ejams, taču svarīgi ir izaicināt sevi.

Aizvadi 8. sezonu kā profesionālis, 7. sezonu ārpus ASV. Vai esi apradis ar dzīvi ārpus mājām?

Šeit es esmu atradis visas tās lietas, kas man nepieciešamas, lai būtu laimīgs. Tajā pašā laikā sekoju līdzi notikumiem dzimtenē, sazinos ar ģimeni un draugiem. Dažreiz ir grūti būt prom no mājām, bet jāatceras, ka šī ir tā vieta, kur man ir iespēja spēlēt augstākajā iespējamā līmenī, tāpēc dodu tam priekšroku.

Kas ir lielākās lietas, kas jāupurē, spēlējot tālu prom no mājām?

Tiek palaists garām laiks ar sev tuvajiem cilvēkiem - ģimeni un draugiem. Šeit strādāju un pelnu iztiku, kas ir labi, bet dažreiz sanāk palaist garām svētkus, būt kopā ar draugiem vai vienkārši paviesoties pie vecās mātes. Tas arī ir galvenais. Taču jāapzinās, kas tavā dzīvē konkrētajā brīdī ir svarīgākais un jāmāk sadzīvot ar to.

Kas ir labākais būšanā par profesionālu basketbolistu?

Labākais ir tas, ka daru to, kas man patīk. Kad no rīta pieceļos un jūtos noguris, atceros, ka daru to, kas man patīk. Citiem nav tā – viņi dara darbus, kas ne vienmēr iet pie sirds. Man nav pamata sūdzēties, jo izdzīvoju savu sapni.

Kuros aspektos šosezon esi visvairāk attīstījies?

Domāju, ka lielākie uzlabojumi ir galvā. Cenšos būt pēc iespējas vienmērīgāks visās darbībās. Arī ārpus laukuma – pārāk nesapriecāties, kad ir noticis kaut kas labs, kā arī pārāk nebēdāties par kaut ko sliktu. Atslēga ir vienkārši būt nosvērtam un profesionālam visu laiku, katru dienu.

Kā noskaņojies spēlēm?

Līdz spēles laikam jau ir skaidrs, kādu taktiku izvēlēsimies. Arī pats esmu noteicis mērķus, kurus vēlos sasniegt. Atliek vienkārši saglabāt mieru, jo nevēlos, lai „pārdegtu” vēl pirms spēles. Svarīgi ir arī pārdomāt un vizualizēt to, ko darīšu laukumā.

Par ko domā spēles laikā?

Tad viss prāts ir iekšā spēlē. Vai esam vadībā vai nē, vai man jābūt agresīvākam vai vairāk jāiesaista komandas biedri – tie un tam līdzīgie jautājumi nodarbina manu prātu. Tā arī ir lielākā lieta, ko cilvēki varbūt neapzinās, ka spēle nesastāv tikai no fiziskā spēka, bet ļoti daudz tieši no mentālā. Kā tu pratīsi izmantot spēlē to, ko visu nedēļu esi trenējis.

Šosezon Tev bijušas vairākas izcilas spēles. Kādas sajūtas ir tādos brīžos?

Kad viss norit, kā vajag, ir sajūta, ka pretiniekiem nav iespēju apturēt mani. Izdarot jebkuru metienu, ir sajūta, ka tas iekritīs. Arī ieskatoties pretinieka acīs, redzu, ka viņš domā: „Nu ir nepatikšanas!” No šīs sezonas spēlēm ko tādu jutu, piemēram, mājas spēlē pret Bilbao.

Kurā spēles aspektā, Tavuprāt, netiec pienācīgi novērtēts?

Domāju, ka esmu nepietiekami novērtēts kā piespēlētājs. Visi redz punktus, jo šajā rādītājā esmu starp līderiem. Uzskatu, ka ir tādi spēlētāji, kam vidēji spēlē ir mazāk rezultatīvu piespēļu kā man, bet viņi tāpat tiek uzskatīti kā lieliski piespēlētāji, jo viņi vienkārši negūst punktus. Uzskatu, ka es abas šīs lietas veicu augstā līmenī, bet dažreiz punktu gūšana aizēno piespēlēšanu. Taču pats svarīgākais, ka pats esmu pārliecināts par savām spējām un arī komandas biedriem ir ticība, ka atradīšu viņus īstajā brīdī un vietā..

Ko atbildētu tiem, kas Tev kā basketbolistam liek kādu konkrētu etiķeti? Piemēram, sakot, ka viņš ir tāds, kam pirmā doma ir punktu gūšana, bet piespēļu došana ir otrajā vietā.

Tiecos uz to, lai būtu pilnīgs spēlētājs. Negribu caurumus savā spēlē. Skatoties no situācijas, uzskatu, ka spēju palīdzēt visdažādākajos veidos. Neraksturotu sevi kā vienu no diviem variantiem – kam pirmā doma ir tikai mest vai piespēlēt. Skatoties no situācijas, uzskatu, ka varu darīt jebko, kas ir nepieciešams. Tāpēc negribu kādu no etiķetēm, ka esmu tāds vai tāds – gribu būt pilnīgs spēlētājs.

Ar ko visvairāk lepojies sevī kā spēlētājā?

To, ka spēlēju ar visu sirdi. Netieku iebiedēts. Esmu mazs basketbola standartiem, bet nespēlēju tā. Piekrītu uzskatam, ka sirds ir daudz svarīgāka par to cik garš esi. Vienmēr esmu bijis viens no mazākajiem, bet tas nav mani apturējis. Tāpēc būtu labi, ja mani atcerētos, kā tādu kurš negrieza ceļu nevienam un spēlēja ar maksimālu atdevi.

Kā vispār nokļuvi basketbolā?

Esmu bijis basketbolam apkārt visu dzīvi. Basketbols vienmēr bijis mans mīļākais sporta veids. Arī manā ģimenē basketbolam bijusi īpaša vieta – tēvs to spēlēja, patlaban koledžu basketbolu spēlē mana māsa. Arī mammai patīk skatīties basketbolu – viņa ir liela Goldensteitas „Warriors” fane. To, ka gribu būt basketbolists, sapratu ap deviņu gadu vecumu. Teicu tēvam, ka gribu būt basketbolists un viņš sāka mani nopietni trenēt. Ceļš nebija viegls, jo esmu t.s. „vēlais bērns”. Pat pēc Eiropas standartiem – ierados šeit un turpināju attīstīties, turklāt uzskatu, ka daru to joprojām. Tas bijis viss mans dzīves stāsts – izaugu samērā vēlu, vidusskolā biju īss, atlētismu ieguvu vien laika gaitā.

Tavs pirmais lielais solis basketbolista karjerā bija tikšana NCAA 1. divīzijas komandā – Kalifornijā esošajā „St. Mary’s” skolā...

Kad esi vidusskolā, gribi tikt 1. divīzijā. Tā ir vieta, uz kurieni visi tiecas, bet ne vienmēr visiem izdodas to sasniegt. Arī man sanāca krietni pacīnīties, lai tiktu tur. No „St. Mary’s” laikiem palikušas labas atmiņas, jo piedalījos laikā, kad palīdzējām skolai veikt pagriezienu uz labo pusi. Kad ierados tur, iepriekšējos gados viņiem nebija klājies pārāk labi. Spējām kļūt par pirmo komandu vairāku gadu laikā, kas iekļuva NCAA izslēgšanas spēlēs jeb Marta trakumā. Tagad šī skola sevi ir pierādījusi un ar to rēķinās, tāpēc ir patīkami, ka esmu piedalījās tās attīstībā. Patīkami arī tas, ka cilvēki joprojām mani tur atceros, jo, piemēram, kad šosezon biju iegriezies mājās, apmeklēju pirmo „St Mary’s” spēli kopš absolvēju universitāti un mani uzņēma ar pozitīvām emocijām.

Pēc koledžas beigšanas 2005. gada vasarā sekoja vēl viens nopietns lēmums – kur sākt profesionāļa karjeru.

Nebija viegli izšķirties par labu kādam piedāvājumam. Lai arī beigās nonācu NBA Attīstības līgā (D-Līgā), nopietni izskatīju divus piedāvājumus – viens bija no Francijas, otrs no Vācijas – Oldenburgas kluba (piebilde – 2005./06. gada sezonā Oldenburgas sastāvā spēlēja Latvijas basketbolists Kristaps Valters, ar kuru Roulends par komandas biedru kļuva pāris gadus vēlāk Spānijā). Tolaik Oldenburgu trenēja Dons Beks, kurš bija draugs manam junioru koledžas trenerim. Atrādījos viņam Kalifornijā un saņēmu piedāvājumu. Biju jau parakstījis līgumu, taču beigās neaizsūtīju to Oldenburgai, jo sapņoju par spēlēšanu NBA. Tas būtu bijis mans pirmais darbs Eiropā, bet skaidrs, ka paietu laiks, kamēr iespēlētos un iegūtu pieredzi. Tādējādi paliku pie idejas spēlēt D-Līgā, taču beigās viss tur neiznāca tā, kā biju cerējis.

Kāda bija pieredze D-Līgā? Pluss ir būšana tuvu NBA skautu acīm, bet mīnuss – finansiālā puse.

Spēlējot D-Līgā, grūti iekrāt naudu, tāpēc tādā ziņā tā bija interesanta pieredze. Pēc sezonas pat biju spiests aizņemties naudu no mammas. Šķiet, tie bija kādi 700 dolāri, kurus solīju atdot tiklīdz būšu parakstījis līgumu nākamai sezonai. Pēc tam sev pateicu, ka ko tādu negribu vēl kādreiz darīt. Tad arī sāku doties savā aizokeāna ceļojumā un septiņus gadus vēlāk sēžu šeit.

2006. gadā pirmo reizi devies spēlēt ārpus ASV, izvēloties Austrāliju.

Tas liekas tik ļoti sen... Tas noteikti bija kaut kas jauns, jo tā bija pirmā sezona, kad, piemēram, man pašam bija savs dzīvoklis, kurā dzīvoju tikai es. Arī pati profesionālā basketbolista dzīve bija kaut kas jauns, kam pielāgojos. Koledžā visu laiku esi kopā ar komandas biedriem, bet tur pēc treniņiem ikviens dodas mājās pie savas ģimenes. Taču pats galvenais bija tas, ka ar basketbolu viss bija kārtībā. Tāpat visu vieglāku padarīja tas, ka Austrālijā visi runāja angļu valodā. Tas padarīja ikdienas dzīvi vienkāršāku un likās, ka esmu vienkārši devies izbraukumā, kur spēlēju basketbolu.

Basketbola sezona Austrālijā notiek tajos mēnešos, kad tajā kontinenta daļā ir vasara. Kā bija spēlēt tādos apstākļos?

Nebija tik traki. Spēļu dienās vienkārši negāju uz pludmali, bet brīvdienās vai pēc treniņiem labprāt devos atpūsties pie ūdens. Esmu no Kalifornijas, kas ir Klusā okeāna piekrastē, tāpēc man patīk būtu tuvu ūdenim. Līdz ar to tā bija viena no lietām, kas palīdzēja justies tā, it kā būtu mājās. Vēl neaizmirsīšu to, ka dažas spēles notika vietās, kur bija ļoti karsti... Ārā bija +40 grādi, tāpēc nebija viegli, un ķermenim bija jāpierod pie tādiem apstākļiem – paaugstinātas svīšanas, kas var novest pie dehidratācijas vai krampjiem... Taču, kad pierodi, tā vairs nav problēma.

Sezona Austrālijā beidzas ātrāk nekā Eiropā. Uz noslēdzošajiem sezonas mēnešiem pirmo reizi devies uz Latviju, pievienojoties „Baronam”.

Jā, nolēmu pagarināt sezonu, nospēlējot vēl trīs mēnešus Eiropā. Tie bija noderīgi, jo tā bija iespēja labāk aprast ar Eiropas basketbolu. Runājot par to, uz kurieni devos – Rīgu, man tika teikts, ka tā būs labāka, kā es domāju.

Šķiet, biji tuvu tam, lai paliktu „Baronā” arī uz nākamo sezonu.

Nebiju tālu no tā, lai paliktu uz vēl vienu sezonu. Biju jau devis mutisku piekrišanu palikt, bet tad nomainījās treneris. Jaunais treneris gribēja izmainīt līgumu un pagarināt tā termiņu uz trīs sezonām bez iespējām pārtraukt to. Tolaik biju jauns spēlētājs un tas nebūtu prātīgi „ieslēgt sevi” vienā vietā uz tik ilgu laiku bez iespējām tikt ārā. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc toreiz nepaliku Rīgā uz otro sezonu. Tobrīd situācija ar „Baronu” nedaudz patraucēja, jo tās dēļ palaidu garām pāris labus piedāvājumus. Aģentam nācās papūlēties, lai atrastu citu komandu un beigās nonācu Vācijā – Kvakenrbukas „Artland Dragons” komandā.

Kā atceries pirmo pilno sezonu Eiropā, spēlējot pie „Artland Dragons”?

Bijām divi saspēles vadītāji – es un Džons Goldsberijs. Sezonas sākumā Goldsberijs guva traumu, kura prombūtnē demonstrēju labu sniegumu. Vienu lietu gan vienmēr atcerēšos no tās sezonas – reiz treneris pasauca mani un pateica, ka neņemot vērā manu sniegumu, pamata saspēles vadītāja vietu man tāpat neredzēt, jo tā atvēlēta Džonam, kurš ir trenera mīļākais spēlētājs. To dzirdēt nebija patīkami, jo uzskatīju sevi par labu spēlētāju, kurš var palīdzēt komandai daudz vairāk. Situāciju gan paglāba fakts, ka spēlējām labi, tāpēc nolēmu pieciest to un negribēju bojāt komandas ķīmiju. Izmantoju to sezonu kā iespēju augt un gūt pieredzi.

Pēc sezonas „Artland Dragons” paliki Vācijā, pievienojoties Bonnas „Telekom Baskets”.

Tas bija līdzīgi kā pēc pagājušās sezonas Malagā – teicu aģentam, lai atrod man vietu, kur varu spēlēt. Pēc sezonas „Artland Dragons” sastāvā viss sakrita tā, ka arī uz nākamo gadu paliku Vāciju, kur pievienojos Bonnas komandai. Tas bija gads, kad sajutu, ka spēju labi spēlēt arī Eiropā. Sezona bija laba, ar komandu tikām līdz Vācijas finālam, kur gan zaudējām izšķirošajā spēlē ar vienu punktu. Vēl joprojām nespēju noskatīties to spēli... Taču tas bija īpašs gads – nospēlējam labi Eirokausos, kā arī jau minētajā Vācijas līgā. Ja būtu kļuvuši par Vācijas čempioniem, būtu izcīnījuši Bonnas klubam vietu nākamās sezonas Eirolīgā.

Sezona Bonnā pavēra arī iespējas kļūt par bulgāru...

Jā, pavadītā sezona Bonnā radīja šo iespēju - iegūt Bulgārijas pasi un pārstāvēt tās basketbola valstsvienību Eiropas čempionātā. Nolēmu šo iespēju izmantot un tā noteikti pavēra durvis manai izaugsmei.

Tajā pašā starpsezonā Vāciju nomainīji pret Itāliju.

Laiks Itālija vēl vairāk atvēra man acis. Cita kultūra, arī basketbola līmenis bija augstākais kādā līdz tam biju spēlējis. Spēru lielu soli uz priekšu tieši profesionālajā ziņā – spēles izpratnē, būšanā par profesionāli.

Itālijā pavadīji divus lieliskus gadus, bet tad devies uz Spāniju, kur Malagas „Unicaja” sastāvā aizvadīji pagājušo sezonu.

Sezona Spānijā diemžēl neattaisnoja uz sevi liktās cerības un radīja nepatīkamu pēcgaršu. Taču pat, ja Spānijā neaizvadīju tādu sezonu, kādu gribēju, ļoti daudz iemācījos. Sapratu, cik tieši nozīmīga ir psiholoģiskā sagatavotība. Attīstījos arī būšanā par profesionāli.

Pēc Spānijas nonāci Rīgā, par kuru izteici atzinīgus vārdus sarunas sākumā. Kā vērtē līdzjutēju atbalstu Latvijā?

Man patīk, kad arēna ir piepildīta un ir līdzjutēju atbalsts – tā bija, kad cīnījāmies Eiropas kausā vai kad bija lielās spēles VTB līgā. Mums vajag tādu atbalstu visu laiku. Cilvēki varbūt neapzinās, ka tas palīdz uzvarēt spēles – tā atmosfēra, kas paceļ kopējo noskaņojumu. Tiešām gribētos, lai tāds atbalsts būtu katrā spēlē. Savukārt mūsu – kā komandas – pienākums ir spēlēt ar pilnu atdevi, lai iepriecinātu līdzjutējus.

Pieminējām līdzi jušanu. Vai Tev pašam ir kāda mīļākā komanda?

Man nav vienas mīļākās NBA vai (amerikāņu) futbola komandas, bet ir spēlētāji, kurus patīk skatīties. Drīzāk izbaudu augsta līmeņa sportu un procesu, jo zinu, cik smagi ir jāstrādā, lai būtu virsotnē.

Iepriekš minēji, ka Tava mamma ir liela Goldensteitas „Warriors” fane. Tur spēlē arī vienīgais latvietis NBA – Andris Biedriņš.

Jā, turklāt šogad viņiem ir laba komanda, kurai ir iespējas veiksmīgi pacīnīties „play-off”. Arī Biedriņu mamma ir pieminējusi, uzsverot to, kā ar profesionāļiem mēdz gadīties – pēc lieliskiem gadiem seko tādi, kuros neklājas tik labi, lai arī esi tas pats spēlētājs un persona. Domāju, ka liela nozīme viņa gadījumā ir pārliecībai.

Kā Tev ir skatīties NBA – nav sajūta, ka pats varētu atrasties tur?

Nenoliegšu, ka ir tādas sajūtas iekšienē, kas liek domāt, ka arī es tur varētu spēlēt un palīdzēt kādai komandai. Ļoti par to nepārdzīvoju, jo arī Eiropā tiek spēlēts labs basketbols un šeit esmu izveidojis itin pieklājīgu karjeru. Nav tā, ka būtu kādas problēmas baudīt NBA spēles tikai tāpēc, ka pats tur nespēlēju.

Vai Tavs NBA sapnis vēl ir dzīvs?

Sapnis vēl joprojām ir dzīvs. Lai tas notiktu, viss, kas vajadzīgs, ir tikai viens zvans. Zinu, ka esmu gatavs, ja gadījumā saņemtu šādu zvanu un parādītos iespēja. Tas joprojām ir sapnis, bet nav tā, ka tas būtu galvenais. Ar spēlēšanu augstā līmenī šeit (Eiropā) arī ir esmu pietiekami apmierināts. Joprojām izdzīvoju sapni, esot profesionāls basketbolists, tikai citā veidā. Protams, gribētu spēlēt NBA, bet negribu sēdēt uz soliņa visu sezonu. Pat, ja būtu piedāvājums, tam jābūt piemērotam, lai to pieņemtu.

Vai tāpēc līdz šim neesi mēģinājis doties uz kāda NBA kluba treniņnometni?

Ja tev ir izdevīgi piedāvājumi Eiropā, tad ir grūti pieņemt negarantētu līgumu. Nevēlos piedalīties kāda NBA kluba pirmssezonas treniņnometnē tikai piedalīšanās pēc. Tā vietā labāk gatavojos sezonai un saspēlējos kopā ar savu komandu Eiropā. NBA Vasaras līgas? Šaubos, jo man tādā ziņā vairs nav ko īpaši pierādīt. Varbūt būtu gatavs vienīgi vasaras laikā trenēties pie kāda NBA kluba – tādā veidā atrādoties viņiem. Grūti pateikt, jo jāskatās no situācijas. Ja tas ir kaut vai daļēji garantēts līgums vai man ir reālas iespējas iekļūt galīgajā sastāvā, tad, iespējams, pieņemtu to, jo ticu, ka spēju iekļūt un tas ir mans sapnis, kas bijis visa mūža garumā.

NBA ir spēlētāji, ar kuriem esi spēlējis Eiropā. Vai ir sanācis uzzināt viņu domas par Tavām iespējām NBA?

Ir vairāki spēlētāji, ar kuriem esmu spēlējis kā līdzīgs ar līdzīgu un vēlāk viņi iekļuvuši NBA. Par šo tematu esmu runājis ar tagadējo Ņujorkas „Knicks” spēlētāju Džeimsu (Vaitu) un Geriju (Forbsu), kurš sezonu iesāka Hjūstonas „Rockets” sastāvā. Viņi man teikuši, ka man vajadzētu tur būt (NBA). Taču tas nav tik viegli – jāatceras, ka esmu viens no daudzajiem 1,85-1,90m garajiem saspēles vadītājiem, kas cer tur iekļūt. Redzēsim, kā būs. Dzīvē ir tā, ka nezini, kas sekos.

Vai saskati NBA potenciālu kādam esošajam komandas biedram no VEF? Kaspars Bērziņš ir izteicies, ka būtu gatavs vēlreiz doties uz NBA Vasaras līgu.

Nav atrodamu daudz tādu 2,13m garu spēlētāju, kas ir tik mobili un ar metienu kā Kasparam. NBA ir daudz spēlētāju, kas ir krietni mazāk talantīgi par viņu. Vienkārši tai jābūt īstajai situācijai, bet skatoties pēc spējām, Kasparam vajadzētu būt NBA.

Ņemot vērā Tavu ievērojamo pieredzi, ko novēlētu visiem jaunajiem basketbolistiem, kas vēlas kaut ko sasniegt?

Ticiet sev. Netrūks cilvēku, kas teiks, ka tu to nevari izdarīt. Jātic sev un vienlaicīgi arī smagi jāstrādā. Tev būs jābūt labākam kā daudziem cilvēkiem, tāpēc veids, kā to izdarīt, ir smagi strādāt un ticēt sev.

Kādi ir Tavi plāni – šai sezonai un pēc tās?

Godīgi sakot, nezinu, kas notiks nākamajā sezonā. Ļoti svarīgi ir pabeigt šo sezonu uz augstas nots un izbaudīt šo laiku. Jo tu nezini, kā viss izvērtīsies nākamajā gadā. Nevēlos, lai mani atceras kā tādu, kas pēc pirmajiem panākumiem atslābinās un būtu sakāms - ā, viņš ir dabūjis MVP balvu, tātad jau tagad zina, ka dabūs labus piedāvājumus, tāpēc viņam vairs nerūp, kas notiek. Gribu, lai komandas biedri atcerētos mani kā tādu, kas ir nodevies darbam pilnībā un spēlē, lai uzvarētu. Līdzīgi arī ar faniem – vēlētos, lai mani atceras kā tādu, kurš spēlēja ar visu sirdi, kam rūpēja notiekošais, kurš gribēja uzvarēt un iepriecināt ar šovu. Par nākamo sezonu pārāk neuztraucos, bet visam vajadzētu nokārtoties pašam no sevis, ja izdarīšu to, kas jādara.

Šosezon Tev ir arī iespēja izcīnīt pirmo kādas valsts čempionu titulu!?

Jā, jo līdz šim esmu uzvarējis tikai valstu kausu izcīņas, nevis visā nacionālajā čempionātā, ko iespējams paveikt Latvijas līgā. Arī VTB līgas „play-off” gribu paveikt ko īpašu. Skatīsimies, kā viss iegrozīsies, bet negribu samierināties tikai ar iekļūšanu „play-off”. Spēlēju, lai iegūtu čempionu titulus.

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem