Treneris, kura ieteikums ir radīt, nevis reaģēt

Intervija ar mūsu jauniešu sistēmas galveno treneri Raimondu Feldmani.

Šosezon vairāki VEF skolas audzēkņi pirmo reizi spēlēja iespējami augstākajā valsts līmenī, kas bija Latvijas-Igaunijas līgas ietvaros. Kopsummā desmit labākie pērnās sajūtas VEF skolas spēlētāji šosezon jau spēlē sev jaunā līmeni. Kādas sajūtas ir trenerim, kura vairāki audzēkņi tik īsā laikā pārgājuši nākamajā līmenī?  

Noteikti, ka liels prieks par to, ka VEF skolas audzēkņiem radās šāda iespēja. Gan vairāku apstākļu sakritības, gan jauno spēlētāju neatlaidīga darba rezultātā viņiem radās iespēja spēlēt augstākajā divīzijā, iegūstot lielisku pieredzi. Jā, varbūt kādam no spēlētājiem kāpums no LBL II divīzijas līmeni augstāk bija pārāk straujš, taču neizmantot šādu iespēju – tas arī būtu grēks. Kopvērtējumā liels prieks, ka VEF skolas spēlētāji ieguva šo iespēju un ka mūsu veiktais darbs tiek novērtēts.

Kas vēl veicināja to, ka VEF skolas basketbolistiem radās iespēja spēlēt augstākajā Latvijas klubu basketbola līmenī?

Tas bija liels komandas darbs. Gan VEF skolas vadība paveica labu darbu, lai rastu iespēju spēlētājiem pilnveidoties labās vietās, gan arī paši spēlētāji, kā jau minēju, bija kārtīgi strādājuši un nopelnījuši iespēju. Turklāt, dodoties jaunajā līmenī, spēlētāji arī mācēja iekļauties vadošās divīzijas treneru prasībās.

Vai turpināji sazināties ar VEF skolas spēlētājiem, kad viņi jau bija devušies jaunajās gaitās?

Tā ir ierasta prakse, kas manā skatījumā ir arī ļoti lietderīga – mēģinu  nokomunicēt un atbalstīt. Mēģinu uzturēt komunikāciju arī ar citiem spēlētājiem, ar kuriem kādā brīdī sanācis kopīgi strādāt profesionālajā līmenī kopš manas trenera karjeras sākuma septiņus gadus senā pagātnē. Un vienmēr esmu gatavs dot padomu un atbalstu.

Trīs VEF skolas spēlētāji – Pēteris Salmiņš, Emīls Krūmiņš un Toms Liepiņš – sezonas laikā tika izsaukti arī uz "VEF Rīga" komandu. Cik nozīmīgs bija šāds novērtējums kā atskaites punkts veiktajam darbam VEF skolā?

Protams, tas bija patīkami. Šosezon VEF skolā vispār ir ienākusi jauna paaudze. Ja desmit spēlētāji devās līmenī augstāk, vietā nākuši citi un tie, kas iepriekšējos gados bija 11., 12. spēlētāja lomās, šogad jau bija līderu lomās kā Pēteris Salmiņš un Emīls Krūmiņš. Trīs spēlētāju – Pētera, Emīla un arī Toma Liepiņa izsaukšana uz lielo VEF komandu – tas čaļiem bija svarīgi, ļoti motivējoši un tas VEF skolai liels notikums. Piedevām atsauksmes no "VEF Rīga" spēlētājiem un treneriem, ieskaitot galveno treneri Jāni Gailīti, bija pozitīvas. Šie spēlētāji nekrita ārā, vismaz taktiskajā ziņā, jo fiziski viņi, neesot vēl 18 gadus veci, pašreiz nevar vēl īsti līdzvērtīgi sacensties ar gadus desmit vecākiem profesionāļiem. 

Vai VEF skolā notiek kāda īpaša spēlētāju sagatavošana lielās komandas ("VEF Rīga") prasībām?

Mums ir sava piramīda un VEF skolas loma tajā ir gatavot spēlētājus, kuri būtu spējīgi kādreiz papildināt "VEF Rīga" sastāvu. Lai lēciens no VEF skolas uz VEF būtu iespējami plūstošāks. Ja rodas iespēja pa taisno doties uz lielo komandu, tad tas vispār ir ideālais gadījums. Kopumā liekam akcentu uz individuālo tehniku un taktisko izpratni, kā arī integrēto tehniku un integrēto taktiku. Veidojam tādu šablonu, lai pēc tam mūsu audzēkņi varētu sekmīgi iekļauties jebkurā komandā.  

Ja VEF skola ir vieta, kur jaunie spēlētāji mācās, vai tas pats attiecināms arī uz treneri?

Jebkurš treneris mācās, jebkurš treneris vēlas pilnveidoties. Pats cenšos izmantot visdažādākās iespējas – dalība klīnikās, semināros un, ja ir iespēja, arī stažēties. Tādā ziņā varu pateikties VEF skolas vadībai, kas ir elastīga un vairākas reizes sezonas laikā bijusi elastīga, ļaujot man doties papildināt zināšanas ārzemēs. Sezonas laikā tas izdevies trīs reizes – 2015. gadā devos uz Bilbao klubu pie trenera Sito Alonso, 2017. gadā – uz Valensiju pie Čusa Vidoretas, 2019. gadā uz Fuenlabradu pie Hotas Kuspineras, kurš ilgus strādājis par "Real Madrid" galvenā trenera asistentu. Tāpat vienu reizi pašā sezonas izskaņā paviesojos Turcijā pie Stambulas klubiem "Efes" un "Fenerbahce". Ir interesanti vērot, kāds dažādu treneru skatījumā ir treniņprocess dažādās sezonas stadijās. Tāpēc arī esmu mēģinājis braukt pie dažādiem treneriem, jo tā uzreiz ir iespēja paskatīties uz basketbolu no citas prizmas. Protams, tas ne tikai sniedz plašāku redzējumu, bet arī gādā jaunus kontaktus. Šādi izglītošanās braucieni ir iedvesmojoši, jo pēc tiem vienmēr gribas lēkt iekšā visā basketbola arvien dziļāk. Un nav jābaidās no tā, ja kaut ko nezini. Allaž saviem spēlētājiem, īpaši jauniešu vecuma auditorijai, stāstu – ja treneris norāda uz kaut ko, tad tā ir iespēja pilnveidot sevi un kļūt labākam.

Minēji vietas, kurās esi stažējies Eiropā. Tev ir arī pieredzi divus gadus pēc kārtas NBA Vasaras līgā, savulaik biji pirmais latviešu treneris, kas guva tādu iespēju. Kā izdevās nonākt NBA vidē?

Komandas darbs ar VEF skolas vadību kombinācijā ar labu sadarbību un komunikāciju. Pirmajā reizē 2017. gadā izdevās labi sevi parādīt ar Ņūorleānas "Pelicans", vēlējos atgriezties vēlreiz. Kad noskaidroju, ka ir tāda iespēja arī 2018. gadā, biju par 100% iekšā. Arī darbs NBA Vasaras līgā sniedz plašāku skatījumu, tā ir vēl pavisam cita pasaule un apmēri. Jo vairāk ceļo un redzi pasauli, jo plašāks skatījums un apzinies, ka basketbols ir daudz plašāks, nekā varbūt reizēm apzināmies.

Saliekot visu kopā – paša veidoto filozofiju un ārzemēs gūto skatījumu – kā īsumā raksturotu savu skatījumu uz basketbolu?

Mana basketbola filozofija ir nevis reaģēt, bet rīkoties – gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Nevis gaidīt citu kļūdas, bet radīt un veidot pašiem. Bet visam pamatā ir mīlestība pret darbu, tikai tad ir iespēja izbaudīt šo procesu.

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem