Valdis Valters: "Dar ko var, dar ko var, Vefiņam ir jāuzvar"

Leģendārais VEF basketbolists Valdis Valters dalās atmiņās par savu laiku Vefiņa meistarkomandā 70. un 80. gados.

2013. gadā izdevāt autobiogrāfisko grāmatu, kurā stāstāt savu dzīvi. 15 gadus esat spēlējis VEF komandā. Vai var teikt, ka tas simbolizē lojalitāti?

Tajā laikā no vienas puses nemaz nebija citu alternatīvu, atskaitot vien Maskavas CSKA. Komandu varēja pamest tikai viena iemesla pēc – ja dodies armijā un pievienojies tās basketbola komandai. Personīgi man bija trīs iespējas doties uz CSKA. Pirmoreiz 18 gadu vecumā, pēc tam laikā, kad biju kļuvis par Eiropas čempionu un Eiropas labāko spēlētāju, bet trešā reize bija vēl vēlāk. No visām trim reizēm laimīgi izkļuvu ārā un neko nenožēloju, jo tā laika VEF bija ļoti spēcīgs enerģētiskais lauks rūpnīcas formā, kas visu laiku pievilka. VEF bija kā liela ģimene – bija atbalsts, ieskaitot rūpnīcā iesaistīto cilvēku tūkstošus. Faktiski ar VEF arī izaugu, jo biju ar to saistīts no bērnības. Vēl pirms spēlēšanas meistarkomandā gāju VEF sporta skolā, dzīvoju VEF rajonā pie VEF kultūras pils, kur tagad ir LMT ēka. Tas viss bija kopā. Protams, ja skatāmies šodienas kontekstā, tad tik ilgu spēlēšanu vienā komandā būtu daudz grūtāk realizēt un droši vien uzspēlētu arī citos klubos. Toreiz vienkārši tādi laiki bija, bet, godīgi sakot, neko nenožēloju. Bija interesanti!

Kurš laika cikls ar VEF atstājis vislabākās atmiņas?

Intriģējošs bija jau pats sākums, kad vienā komandā salasījāmies jauni čaļi un tanī laikā jaunais treneris Armands Krauliņš. Visi gribējām sevi pierādīt un kaut ko sasniegt, mūsos mita liels ideālisms un apņēmība. Praktiski tas viss palīdzēja VEF izcīnīt tos rezultātus, ko tajā laikā izdevās sasniegt. Skaidrs, ka bija gan labāki, gan sliktāki laiki, bet galvenā problēma bija tāda, ka mums trūka PSRS līmeņa centra. Ārējā līnija mums bija Eiropas klases – spēcīgākā Padomju Savienībā. Tomēr tikai ar ārējo līniju vari gūt panākumos vien dažos mačos. Lai nospēlētu līmenī visu čempionātu, vajag arī labu spēlētāju garajā galā, kas mums pietrūka.

Kā garo spēlētāju deficīts ietekmēja komandas spēles stilu?

70. un 80. gados VEF aizsāka tādu spēles stilu, kurā laukumā vienlaicīgi ir četri ārējās līnijas spēlētāji. Pozicionālā spēlē mums bija problēmas, jo nebija īsti kam groza apakšā iespēlēt. Lai gūtu priekšrocības, spēlējām ar īsāku sastāvu, kas ļāva darboties ātrāk un doties ātrajos uzbrukumos. Ceturtā numura pozīcijā spēlēja 1,95 metrus garais Andris Jēkabsons, tāpēc citām komandām pret mums bija ļoti neērti spēlēt. Starp citu, līdzīgas vēsmas vērojamas arī mūsdienu Amerikas basketbolā, ieskaitot ASV izlasi un NBA, kur tagad arī laukumā redzam četrus ārējās līnijas spēlētājus ar, piemēram, Lebronu Džeimsu vai Kevinu Durantu ceturtā numura pozīcijās.

Kāds ir Jūsu sapņu piecinieks, kas veidots no VEF spēlētājiem? Pieņemot, ka esat tajā kā saspēles vadītājs.

Labākie partneri bija Andris Jēkabsons, Kārlis Muižnieks, Ivars Žvīgurs – trīs spēlētāji, ar kuriem bija viegli spēlēt. Arī ar Igoru Miglinieku bija viegli spēlēt. Vajadzētu gan kādu garo, kur labi iederētos kāds no tām VEF komandām, kas bija vēl pirms manis, taču man nesanāca uzspēlēt ar kādu no tās vefiešu paaudzes.

Kura VEF spēle palikusi visvairāk atmiņā?

Tā ir 1982. gada spēle starp VEF un Maskavas "Dinamo" (155:152), kas noslēdzās divos pagarinājumos un kurā guvu 69 punktus. Šķiet, mums toreiz trūka pāris pamatsastāvu spēlētāju un atceros, ka toreizējais treneris Maigonis Valdmanis pirms spēles teica, lai vienkārši nekrītam kaunā un spēlējam, kā varam. Spēle ritēja ļoti augstā tempā un, ja nemaldos, pamatlaiks beidzās ar rezultātu 122:122. Jau pirmā pagarinājumā beigās dabūju piekto piezīmi. Atminos, ka otrā puslaikā sākumā spēles informators paziņoja, ka esmu pārsniedzis 50 gūto punktu robežu. Treneris Valdmanis tobrīd skrēja pie sekretariāta galdiņa, prasot ko viņi dara, jo tādas informācija var pavairot vēlmi dzīties pēc vēl vairāk punktiem. Pats biju tik ļoti koncentrējies spēlei, nepamanot to, ka ir jau tik daudz punktu. 69 punkti – tas tomēr ir īpašs gadījums, kas, starp citu, ir palicis kā PSRS čempionāta rekords. Turklāt tolaik basketbolā nebija trīspunktu metienu līnijas un lielāko daļu metienu izdarīju no tālienes, tātad ar trīspunktu metienu līniju punktu būtu vēl vairāk.

Tolaik Rīgā bija divas basketbola komandas –VEF un ASK. Kā notika cīņa par ietekmi?

Kad sāku spēlēt, ASK bija augšā, bet VEF – lejā. Atceros, ka mazs būdams, gāju skatīties ASK un VEF spēles, kas bija skarbākais derbijs. Kā uz dzīvību un nāvi. VEF bija veidota vairāk kā latviešu komanda, bet ASK tika ņemti papildspēki no malas – leiši, igauņi, krievi. ASK bija visi tie, kas tika iesaukti armijā, arī Rims Kurtinaitis. Iesākumā publikas simpātijas dalījās, bet tad, kad VEF sāka spēlēt labāk, svaru kausi nosvērās par labu mums. Tāpat liels nopelns VEF izaugsmē bija arī VEF rūpnīcas direktoram, kam bija liela politiskā ietekme.

Kuri bija principiālākie VEF pretinieki?

Man tādi bija CSKA un "Žalgiris", jo tā bija kā Krievija un Lietuva. Savukārt mēs principā bijām kā Latvijas izlase. Ja toreiz valstsvienību līmenī nevarēja sacensties, tad bija vismaz iespēja to darīt caur klubiem. Daļēji pie principiālajiem pretiniekiem pieskaitu arī Maskavas "Dinamo", jo tur bija čekisti. Tās bija trīs komandas, pret kurām neatceros, ka būtu slikti nospēlējis.

Kāds bija PSRS čempionāta līmenis?

PSRS basketbola izlase bija spēcīgākā Eiropā un viena no labākajām visā pasaulē, bet tās spēlētāji tika sadalīti pa 12 klubiem. Līdz ar to PSRS čempionāta līmenis bija augsts. Toreiz tikai vienai vai maksimums divām komandām no visa čempionāta bija iespēja piedalīties Eirokausos. Ja būtu kā tagad, kad spēlēt Eiropā ir iespēja vairākām komandām, arī tām būtu panākumi. Bija 12 ļoti stipras komandas, kuras varēja vinnēt viena otru. Čempionāts bija interesants, jo nevarēja iziet ar domu, ka tāpat vinnēsi.

Kāda bija VEF popularitāte un fanu kultūra?

Popularitāti varētu noraksturot ar vienu stāstu. Proti, pamatā spēlējām Daugavas sporta namā, bet vienā brīdī sarunājām iespēju spēlēt nu jau bijušajā Rīgas Sporta pilī. Spēles notika sabraukumu formā un atceros, ka Imants Pļaviņš, kurš tolaik vadīja sporta komiteju, teica, ka uz 5000 sēdvietām pieprasījums esot bijis 250 000 tūkstošu apmērā... Pieteikumi bija no rūpnīcām, kas tika izskatīti un attiecīgi piešķirot tām tādu biļešu skaitu, kāds pienācās. Runājot par faniem, tad atsevišķu fanu sektora nebija, bet cilvēki vienkārši juta līdzi. Atceros, ka viens no līdzjutēju saukļiem bija: "Dar ko var, dar ko var, Vefiņam ir jāuzvar!"

Kādas bija attiecības ar VEF rūpnīcu?

Visi strādājām cehos. Bija divas darbavietas – cehi un arodbiedrības. Vienu algu saņēmām no Daugavas sporta kluba, bet otru – no rūpnīcas. Starp citu, pateicoties tam, ka bijām saistīti ar cehiem, piedalījāmies cehu basketbola mačos. Tā kā vis kaut kas ir bijis – interesanti bija.

Cik daudz paralēli nopietnajām basketbola gaitām vefieši pievērsa uzmanību augstākās izglītības iegūšanai? Pats esat absolvējis Rīgas Politehnisko institūtu.

Ar studēšanu bija tāpat, kā tagad – ja gribēji, varēji savienot. Ja negribēji, tad to nedarīji. Bija daži, kas to nedarīja, bet kopējā tendence bija tāda, ka visi pārsvarā studēja. Vēlāk gan tas izmainījās. Manā laikā studijas stimulēja arī tas, ka tad nevajadzēja iet armijā. Zīmīgi, ka arī studentu starpā bija ļoti svarīgi basketbola mači, piemēram, Politehniskais institūts (RTU priekštecis) pret Fizkultūras institūtu (LSPA). To veicināja arī Politehniskā institūta vadītāja, kas darbojās līdzīgi kā tagad Amerikas studentu sportā, nākot pretī sportistiem un palīdzot studiju procesā. Līdz ar to daudzi pazīstami sportisti bija arī augstskolās. Turklāt tolaik nenotika republikas čempionāts, kas pielīdzināms mūsdienu LBL. VEF bija kā republikas komanda, bet visi spēlētāji, kas tajā bija, sadalījās pa saviem institūtiem. Bijām savu augstskolu patrioti.

Kādi ir neticamākie, smieklīgākie stāsti no VEF laika?

Stāstu ir daudz. Mums bija tradīcija uzlabot garastāvokli, piedāvājot kādam izdarīt kaut kādu darbu par noteiktu naudas summu. Bija tāds centrs kā Vladimirs Spolītis, kurš bija ar mieru izdarīt gandrīz jebko. Esot viesnīcās, bija bufetes. Piedāvājam naudu un teicām, ka jāapēd kilograms sviesta vai galerta, kas tolaik bija briesmīgs. Iedevām naudu un skatījāmies, kā viņš ēd. Tas parasti sagādāja lielu smieklu devu. Stāstus varētu turpināt, jo bija visādi numuri, varētu pastāstīt daudzus citus neticamus un smieklīgus stāstus. To tiešām bija daudz. Arī tagad ik pa laikam savācamies kopā ar vecajiem cīņu biedriem (galvenokārt ar bijušajiem PSRS izlases spēlētājiem) un tad ir par ko diezgan gardi pasmieties.

Vai esat saglabājis kādas relikvijas no VEF laika un vai mēdzat pārcilāt atmiņā vecos notikumus?

Laiki mainās, bet man nav palicis nekas no tā, kas bijis. Ir cilvēki, kas krāj daudzas lietas, bet es galvenokārt tās esmu izmetis ārā. Skaidrs, ka tagad tā būtu klasika. Vecos laikus īpaši pārcilāt man nepatīk, skatos tikai uz priekšu nākotnē. Ja skaties pagātnē, tad nedomā par nākotni. Ir jāzina pagātne, bet nevajag arī pārāk daudz tajā iedziļināties.

Kā vērtējat atjaunoto VEF komandu?

Šobrīd atjaunotajai komandai ir septītā sezona, tāpēc vairāk pakomentēt varēs tad, kad pagājuši kādi desmit gadi. Galvenais, kas šobrīd pietrūkst, ir skatītāji. Kā tikt pie faniem – tas ir VEF galvenais uzdevums. Lai to sasniegtu, kluba politikai jābūt balstītai uz skatītājiem simpātiskas komandas izveidi. Lai skatītājam komanda būtu interesanta – līdzīgi kā laikā, kad pats spēlēju. Dabiski, ka vajadzīgs gan sportiskais rezultāts, gan pašmāju kadri. Tā ir sarežģīta tēma, ko vienā brīdī nevar sasniegt.

Valdis Valters

Dzimis: 1957. gada 4. augustā

VEF komandas spēlētājs: 1976-1989

PSRS izlases spēlētājs: 1978-1988

Latvijas valstsvienības spēlētājs: 1992

Lielākie sasniegumi spēlētāja karjerā:

Eiropas čempions (1981, 1985)

Eiropas čempionāta labākais spēlētājs (1981)

Pasaules čempions (1982)

Eiropas čempionāta simboliskais piecinieks (1981, 1985)

Eiropas čempionāta trešās vietas ieguvējs (1983)

Pasaules vicečempions (1986)

Eiropas vicečempions (1987)

Populārākais sportists Latvijā (1982, 1985)

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem