"VEF Rīga" – Latvijas basketbola dzinējspēks

Intervija ar „VEF Rīga” prezidentu Māri Martinsonu. Par Latvijas basketbola dzinējspēka ceļu uz Eiropas basketbola virsotnēm.

Kāds ir līdzšinējās sezonas vērtējums?

ULEB Eiropas kausa izcīņā, kas jau noslēgusies, bijām cerējuši tikt astoņniekā, taču sava veida sakritības un neveiksmes liedza to paveikt. Iespējams, starpība bija meistarībā, kas pietrūka, lai tiktu tālāk. Par Eiropas kausu ir žēl, bet neko darīt - tāds ir sports, jāmāk arī zaudēt. Runājot par VTB Vienoto līgu, tad sezonu tur esam iesākuši labi, bet tā vēl nav galā, tāpēc redzēsim, kā mums klāsies izšķirošajās spēlēs. Un, protams, Latvijas Basketbola līgā cīnīsimies par čempionu titulu. Skatoties uz šo sezonu, pozitīvi ir tas, ka tās laikā esam piesaistījuši salīdzinoši daudz vairāk jaunus atbalstītājus nekā iepriekš, par ko man ir liels prieks.

Runājot par Eiropas kausu, tad šosezon VEF uzvarējis abas tā finālistes – gan spāņu „Bilbao Basket”, gan krievu „Lokomotiv-Kuban”, kas liecina par kvalitātes zīmi.

Protams, tas pierāda, ka nebijām tālu no iekļūšanas nākamajā kārtā. Tāpēc var teikt, ka esmu apmierināts ar komandas sniegumu Eiropas kausā, lai arī neizpildījām tos mērķus, kurus bijām uzstādījuši – iekļūt astoņniekā. Kā jau minēju, īpašs prieks par to, ka par basketbolu interesēties arī sāka cilvēki, kas iepriekš to nebija darījuši. Tieši ar sniegumu Eiropas kausā piesaistījām daudzus jaunus līdzjutējus un potenciālos atbalstītājus, kam interesē basketbols. Ar cerībām jāskatās uz nākamo sezonu.

Viens no šīs sezonas ieguvumiem, šķiet, ir arī VEF un Latvijas vārda popularitātes vairošana ārzemēs.

Protams. Tas bija manāms kaut vai klausoties ko par VEF runāja ārzemēs - gan Eiropas kausa spēļu pārraidēs „Eurosport” kanālā, gan VTB Vienotās līgas spēlēs. Piemēram, krievu komentētāji akcentēja to, ka VEF šogad ir pārsteigumu komanda, kas var vinnēt jebkuru pretinieku. Daļēji tam varu piekrist, jo mūsu šīs sezonas veidojums ir patiešām konkurētspējīgs. Budžetu starpība gan tāpat ir jūtama, jo dažreiz ar gribēšanu vien nepietiek. Pretī mums bija stipras komandas, kuras spējām arī uzveikt. To pierāda, piemēram, tas, ka šosezon esam uzvarējuši abas Eiropas kausa finālistes.

Turklāt lielākā daļa pretinieku starptautiskajos turnīros ir lielākiem budžetiem...

Tā ir viena no niansēm, kuru cilvēki neredz un neiedomājas, ka savā starpā spēlē komandas ar pilnīgi atšķirīgiem budžetiem. Taču tas ir sports, kurā ne vienmēr ar lielām naudām iespējams panākt vēlamo rezultātu. Protams, tas ir viens no galvenajiem faktoriem, tāpēc var teikt, ka izdarījām to, ko spējām. Lai sasniegtu ko vairāk, vienkārši vajadzēja veiksmi. Taču – stiprajiem veicas.

Kādas ir galvenās šīssezonas komandas panākumu atslēgas?

Ļoti būtiski ir tas, ka mums ir ļoti labi leģionāri, kas šeit iederas ļoti labi. Ne velti mūsu saspēles vadītājs Roulends tika atzīts par VTB Vienotās līgas sezonas vērtīgāko spēlētāju (MVP). Neesam top komanda ne VTB līgā, ne Eiropas kausā, taču tajā pašā laikā sanācis tā, ka tieši no mūsu komandas spēlētājs iegūst šādu atzinību kā MVP balvu. Par to patiešām ir liels gandarījums. Bez tāda saspēles vadītāja kā Roulends būtu grūti, ko pierādīja iepriekšējā sezona. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, vietējie spēlētāji gandrīz nemainījās, bet pievienojās citi viesspēlētāji, krietni uzlabojot kopējo spēles līmeni.

Cik pamatoti ir cerēt uz augsta līmeņa komandas izveidošanu tikai no vietējiem spēlētājiem?

Ja būtu tāda iespēja, mēs spēlētu tikai ar latviešu spēlētājiem, taču ir pāris problēmas. Viena no tām - atbilstoša līmeņa latviešu spēlētāju atalgojums ir daudz augstāks nekā varam atļauties. Savukārt leģionāri ir gatavi spēlēt par daudz zemāku cenu. Lai to sabalansētu, cenšamies saglabāt latviešu kodolu un arī piesaistīt labus ārzemju spēlētājus. Bez leģionāriem neiztikt, it sevišķi, ja gribam spēlēt Eiropā un VTB Vienotajā līgā. Latvijā tā nebūtu problēma, bet, stādot augstākus mērķus, bez leģionāriem neiztikt. No otras puses – varbūt pat leģionāru klātbūtne ir lietderīga, jo vietējiem spēlētājiem ir jācīnās par savu vietu un jāprogresē. Ja viss būs vienmuļi, tad nebūs nekādas attīstības. Turklāt nav tādas augsta līmeņa komandas, kurā nebūtu leģionāru. Pat Spānijā spēcīgākajās komandās netrūkst ārzemju spēlētāju.

Atjaunotajam „VEF Rīga” klubam šī ir 6. sezona. Vai pirmsākumos bija cerība atrasties šodienas pozīcijās?

Ja teiktu, ka nē, tad melotu. Vienmēr bijusi tieksme sasniegt kaut ko nozīmīgu. Piemēram, ja esi čempions vienā svara kategorijā, tad pārejot nākamajā, arī gribēsi būt čempions. Šeit ir ļoti līdzīga situācija - klubs tika veidots ar tādu mērķi, lai kļūtu par labāko Latvijā. Problemātiskākais gan ir tas, ka Latvija ir ļoti maza valsts un augstāku mērķu sasniegšanai starptautiskajā arēnā nepietiek ar privāto atbalstu. Vajadzīgs ir arī valsts atbalsts. Tāpēc svarīgi būtu izveidot konkrētu sporta politiku un attiecīgi noteikt prioritāros sporta veidus. Nesaku, ka tam jābūt basketbolam, bet vajadzīga kāda konkrēta stratēģija, par kuru līdz šim nav domāts. Kā popularizēt Latvijas vārdu ārzemēs? Varbūt ar sportu tā būtu daudz lielāka iespēja valsts reklāmai? Piemēram, aizbraucot uz Ameriku un pajautājot kas ir Latvija – lielākā daļa tādu nezina, bet, nosaucot mūsu labākos sportistus, daudziem rodas kādas asociācijas. Latvijā profesionāls sporta klubs nav bizness, bet gan hobijs. Ja gribam spēlēt augstā līmenī – vajadzīgs atbalsts. Spilgts piemērs ir Lietuva, kur valsts un pašvaldība dotē šīs komandas, kas spēlē augstā līmenī. Tāpēc arī redzam rezultātu, kur atrodas Lietuvas basketbols.

No otras puses – pastāv uzskati, ka valstij vai pašvaldībai ir jāatbalsta jaunieši, nevis profesionāls sporta klubs.

Vienmēr esmu cēli atbalstījis tieši to pašu, ka pašvaldībai ir jāatbalsta jaunieši. Bet ko nozīmē atbalstīt jauniešus? Tie paši jaunieši vēlāk izaug par lieliem basketbolistiem. Tas nenozīmē, ka pašvaldībai ir jāpiešķir nauda tiešā veidā klubam. Pašvaldība var uzcelt sporta halli, kurā spēlētu gan jaunieši, gan bāzētos klubs. Nav nepieciešams tiešs atbalsts. Konceptuāli runa ir par valsti – tai ir tik daudz uzņēmumu, kas vienkārši pēc likuma nedrīkst ziedot – ne tikai sportam, arī citur. Šajā gadījumā pietiktu ar pāris miljoniem, bet atdeve valstij būtu liela popularitāte. Domāju, ka citās lietās tiek tērēts daudz vairāk ar mazāku atdevi un labumu valstij. Galvenais ir gribēšana, jo piemērotāko modeli var piemeklēt. Piemēram, lietuvieši to ir atraduši.

Kāds modelis Latvijas gadījumā būtu reālākais, lai sasniegtu Eiropas klubu basketbola augstāko pakāpienu – ULEB Eirolīgu?

Pirmkārt, jākoncentrē spēki un jāmāk vienoties. Šodien ir sakritis tā, ka iespējas par tādu izveidoties ir VEF. Protams, tā vietā varēja būt Ventspils, ASK vai Barons, bet tāda ir dzīve – izdzīvojuši esam mēs. Latvijā nav iespējami trīs klubi Eirolīgā. Reti kura valsts Eirolīgā spēlē ar vairākām komandām, nerunājot, protams, par tādām lielvalstīm kā Spānija. Otrkārt, jāsaprot basketbola lobiji, jo mēs nevienam neesam gaidīti. Tāpēc mūsu mērķis ir spēlēt VTB Vienotajā līgā, jo viņiem par mums ir ļoti liela interese un pavisam cita attieksme nekā no ULEB. Mums pašiem jāizkaro sava vieta atšķirībā no citiem, kam vieta jau ir izkarota. Būsim stipri tikai tad, ja iesim uz vienu mērķi. Protams, man ir viegli runāt, jo šajā situācijā ir VEF. Mums nav tik daudz līdzekļu un resursu, lai būtu vairākas augstākā līmeņa komandas. No vienas augsta līmeņa komandas ieguvēja būtu arī Latvijas valstsvienība. Labs piemērs ir hokeja klubs Rīgas „Dinamo”, kuru kā labu atspēriena punktu izmantojuši vairāki spēlētāji, vēlāk iegūstot krietni lielākus līgumus ārzemēs. Esi vai neesi patriots, bet tas ir sportistu darbs un viņš meklēs izdevīgāko variantu – Latvijā vai ārzemēs. Protams, uzskatu, ka jebkura spēlētāja pienākums ir spēlēt valsts izlasē un aizstāvēt savas valsts godu. Atgriežoties pie mūsu kluba uzņemtā virziena, tad uzskatu, ka uz šodienu viss ir salicies savās vietās. Ir viens spēcīgs klubs Rīgā, bet pozitīvi arī tas, ka basketbols ir pārstāvēts citos reģionos.

Cik svarīga sastāvdaļa, veidojot Eiropas elites līmeņa basketbola klubu, ir piramīdas esamība?

Tā ir ļoti būtiska sastāvdaļa, tāpēc esam izveidojuši VEF skolu. Piramīda ir svarīga, jo tās virsotne – profesionālā komanda – ir vieta, uz ko jauniešiem tiekties. Esmu bijis iesaistīts arī hokejā, kur esmu pārliecinājis par to, cik nozīmīga ir piramīda – lai ir komanda, uz kuru tiekties. Ir svarīgi, lai būtu elki un domāju, ka jauniešiem rodas papildus stimuls, skatoties kā VEF spēlē kā līdzīgs ar līdzīgu ar Eiropas monstriem. Kopumā jebkura jauniešu iesaistīšanās sportā ir tikai apsveicama. Tas ir neatkarīgi no sporta veida un valstij dod tikai labumu. Tādā ziņā var tikai pateikties Nordea bankai par viņu rīkoto maratonu, kas piesaista daudz cilvēkus sportam. Kad tuvojas maijs, uz ielām parādās cilvēki, kas gatavojas šīm sacensībām un tas ir kā sava veida stimuls. Galvenais, lai ir uz ko tiekties, jo cilvēks ir tā radīts.

Daudziem basketbola līdzjutējiem ir palikusi rūgta pieredze pēc t.s. „treknajiem gadiem”. Kas ir atjaunotā Vefiņa attīstības pamatā?

Viss ir atkarīgs no komandas darba - ne tikai laukumā. Tas arī pietrūkst valstij, ka nav stratēģijas. Kluba iekšienē nav bijušas domstarpības par mērķiem, kas ir mūsu veiksmes atslēga. Esam darījuši tikai to, ko esam varējuši un centušies to darīt labāk par priekšgājējiem. Sākām ar kluba atjaunošanu, kam seko nākamie soļi. Protams, centīsimies iet tālāk, bet jāsaprot, ka tas nav nemaz tik viegli izdarāms. Kā jau esmu teicis, tas nav bizness, bet gan gandarījuma gūšanas veids, jo emocijas atsver visu pārējo.

Kuras spēles visvairāk palikušas atmiņā?

Spilgtākās emocijas ir no pirmā Latvijas čempionu titula izcīnīšanas Ventspilī. Tas arī bija veiksmes faktors, ka uzvarējām, ņemot vērā situāciju ar savainojumiem. Bija brīdis, kad šķita, ka tituls jau zaudēts, bet beigās tomēr kļuvām par čempioniem, kas bija stimuls un atskaites punkts tam, ka mēs varam. Savukārt lielākā vilšanās bija zaudējums izšķirošajā finālspēlē gadu iepriekš „Baronam”. Sešu sezonu laikā tā bija lielākā vilšanās. No šīs sezonas spilgtas bija spēles pret Valensiju un Bilbao.

Būdams kluba prezidents, cik emocionāli sekojat līdzi VEF spēlēm?

Savas emocijas vairāk paturu sevī, par visu pārdzīvoju iekšienē. Ir gan pretēji piemēri, kad ir ļoti emocionāli kluba prezidenti, kas māca spēlētājus un trenerus... Es pats gan nekad mūžā neesmu iejaucies trenera lēmumos. Ja esam uzstādījuši mērķus, tad treneris zina to, kas viņam jāpaveic. Ja viņš netiek galā ar šiem mērķiem, tad viņam ir jāaiziet no kluba. Tas pats ir arī treneru attiecībās ar spēlētājiem. Katram ir jādara savs darbs – ne viņš man var iemācīt naudu pelnīt, ne es viņam komandu trenēt. Uzticamies komandai un nejaucamies iekšā. Uzskatu, ka tā ir mūsu veiksmes atslēga, ka uzticamies komandai. Protams, daudz ko ir iespējams uzlabot, bet kopumā mehānisms strādā.

Cik daudz iesaistāties kluba ikdienas darbā un cik sen esat vefietis?

Ikdienas darbā neiesaistos, bet nav arī tā, ka būtu galīgi prom no kluba. Ir valdes un padomes sēdes, kurās izstrādājam kluba stratēģiju un saskaņojam lēmumus. Vienmēr esmu uzskatījis, ka ikvienam ir jādara savs darbs. Tāpēc arī klubs ir jāvada tam, kas prot to darīt. Ja atbalstu šo klubu, tātad man ir jāpelna nauda, lai varētu to atbalstīt. Ar VEF esmu no atjaunošanas pirmās dienas, lai gan starp dibinātājiem nebiju. Biju uzaicināts dibināšanas stadijā. Ideja šķita interesanta, tāpēc labprāt pieņēmu to.

Cik īpašs Jums ir VEF vārds un ar ko tas asociējas?

VEF vienmēr asociējies ar Valdi Valteru. Tas pienesums, ko viņš devis Latvijas basketbolam, ir vārdos neizmērāms. Kad tika izveidota šī komanda, tas man bija sava veida pagodinājums, ka varētu ar viņu kaut ko darīt kopā. Pats VEF zīmols man ir vienmēr paticis un to esmu asociējis ar basketbolu. Tāpēc, kad man tika piedāvāts iesaistīties VEF, biju par to gandarīts.

Kas vēl motivēja iesaistīties basketbolā?

Man vienmēr paticis basketbols kā sporta spēle un esmu uzskatījis, ka tas ir ļoti interesants sporta veids. Esmu arī pats to spēlējis, bet ne tādā līmenī spēlēju, lai lolotu cerības spēlēt profesionāli. Varbūt tā ir neizsapņota lieta, kas motivēja iesaistīties basketbola kluba veidošanā. Katram ir kaut kas, uz ko viņš tiecas. Mani principi ir darīt visu kārtīgi un akurāti, jo gribās būt sava veida līderim. Tāpēc patlaban esmu gandarīts, ka tāds klubs ir izveidots un esmu daļa no tā. Arī sports kopumā man patīk, tāpēc atbalstu arī hokeju, motokrosu. Turklāt, ja paskatās, tad visas komandas, kurām esmu bijis klāt, agri vai vēlu ir sasniegušas kaut ko nozīmīgu.

Runājot par sportu kopumā, kas visvairāk patīk?

Man patīk šīs emocijas, kas saistītas ar sportu, tāpēc ja man būtu tāda iespēja, tad nodarbotos tikai ar sportu. Tāpat vienmēr esmu uzskatījis – ja man kaut kas ir, tad kāpēc man nedot citiem? Jo vairāk tu dod, jo vairāk nāk atpakaļ. Tāpat atbalstām arī citas lietas, piemēram, labdarību, jo uzskatu – ja varu atbalstīt, vienmēr to izdarīšu un atbalstīšu. Tam par pamatu ir princips, ka dots devējam atdodas. Pēc tā dzīvoju un turpināšu dzīvot.

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem