Vefietis no pirmās dienas – Jānis Gailītis

Jānis Gailītis "VEF Rīga" sistēmā darbojas kopš kluba atjaunošanas, aizvadot tajā jau devīto sezonu.

Pašā sākumā ņemts kā tehniskais menedžeris, Jānis vispirms apgāza sākotnējās cerības, pierādot sevi kā noderīgu basketbolistu. Kopumā VEF kreklā Gailītis četru sezonu laikā izgāja laukumā 200 oficiālajās spēlēs.

Pēc tam viņš pārkvalificējās par treneri, piedalīdamies pirmo četru "VEF Rīga" Latvijas čempiontitulu izcīnīšanā, kā arī pielika savu roku kluba starptautiskās konkurētspējas un atpazīstamības veicināšanā, dodot savu artavu Eiropas kausa Top16 sasniegšanā divus gadus pēc kārtas. Kā "VEF Rīga" trenera asistents Gailītis īpaši specializējās pretinieku izlūkošanā un taktikā, veidojot detalizētu skautinga informāciju, tāpat papildus komandas treniņiem regulāri ar VEF spēlētājiem strādājis arī individuāli.

Paralēli darbam "VEF Rīga" klubā Gailītis strādājis ar jauno paaudzi, pārstāvot Latviju dažāda vecuma starptautiskajās jauniešu valstsvienību sacensībās. Līdz šim lielākais panākums sasniegts pirms diviem gadiem, vadot Latvijas U16 izlasi, kad Gailīša trenētā komanda iekļuva Eiropas čempionāta (EČ) finālā. Pateicoties EČ izcīnītajām sudraba medaļām, Jānis Gailītis tika apbalvots ar Latvijas Basketbola savienības balvu "Gada labākais jaunatnes treneris 2014".

Jānis ar savu trenera talantu un dotībām, kā arī pirmajiem vērā ņemamajiem panākumiem, pierādījis sevi kā vienu no spožākajiem prātiem jauno Latvijas basketbola treneru vidū. "VEF Rīga" komandas stūri treneris Gailītis pārņēma sarežģītā brīdī sezonas vidū, spējot nostabilizēt situāciju un gūt jau pirmās spožās uzvaras.

Intervijā Vefiņa galvenais treneris Jānis Gailītis par šo sezonu, savu karjeru un to, kas jāizdara, lai šajā pavasarī izcīnītu piekto Latvijas čempiontitulu kluba vēsturē.

--

Kādas ir galvenās atziņas pēc pirmajiem četriem mēnešiem, kas pavadīti "VEF Rīga" galvenā trenera amatā?

Darba nav kļuvis vairāk vai mazāk, salīdzinot ar to kā bijis iepriekš – tāpat darāmā ir gana daudz. Tagad ir lielāka atbildība, jāpieņem vairāk lēmumu. Abas šīs lietas ir savstarpēji saistītas, jo līdz ar lielāku atbildību nāk vairāk lēmumu, kas jāpieņem. Tāpat pamainījies darba raksturs – no tehniskām lietām, kas iepriekšējā pozīcijā bija vairāk jādara, šobrīd kā galvenajam trenerim vairāk jākoncentrējas uz globālām lietām. Neapšaubāmi var teikt, ka šis ir ļoti interesants laiks.

Salīdzinot ar darbu trenera asistenta pozīcijā, kādas ir priekšrocības, esot galvenajam trenerim?

Katram amatam ir savi plusi. Galvenā trenera priekšrocības ir tādas, ka viņš pieņem gala lēmumu un var brīvi rīkoties pēc saviem ieskatiem. Ir iespējas realizēt savas idejas. Tomēr uzskatu, ka veiksmīgas organizācijas pamatā ir darbs, kas notiek mijiedarbībā starp treneri, asistentiem, spēlētājiem, ārstiem, fizioterapeitiem, vadību.

Kā var noteikt gatavību uzņemties galvenā trenera amatu profesionālai komandai, ja iepriekš tas nav darīts?

To nekad tā īsti nevar pateikt. Rezultāts reizēm var būt mānīgs un ļoti subjektīvs rādītājs. Ja pretinieki iemet par vienu punktu mazāk vai vairāk – tad esi strādājis labi vai slikti? Tādos gadījumos tā nav īsti objektīva mēraukla. Spēles kvalitāte? Tas arī ir nosacīti subjektīvs rādītājs, jo basketbolā galvenokārt tomēr pieturas pie kopējā rezultāta kā kritērija. Līdz ar to varētu teikt, ka gatavību nosaka uzrādītie rezultāti.

"VEF Rīga" klubā Tev sanācis strādāt dažādu treneru vadībā – visvairāk pie Valda Valtera, Rima Kurtinaiša, Ramūna Butauta, Nikolaja Mazura. Kuras ir tās lietas, kas paņemtas no šiem treneriem?

Valdis bija pirmais treneris, kura vadībā bija iespēja strādāt.Intuīcija bija viņa stiprā puse, viņš ļoti veiksmīgi spēj ieraudzīt talantu, "nolasīt spēli", izmantot spēlētāju stiprās puses. To droši vien nevar pārņemt un iemācīties, bet no otras puses – viņa filosofija bija nesarežģīt lietas. Bieži vien iedziļinoties sīkumos, pazaudējam skatījumu uz lielajām lietām.

Vēlāk darbu turpināju pie Rima Kurtinaiša, kuram ir izcils redzējums par to, kas ir basketbols.  To, ka tas ir komandas sporta veids un to, kā komandā gan uzbrukumā, gan aizsardzībā iesaistīt visus spēlētājus. Arī par to, kādai jābūt kvalitātei gan treniņos, gan spēlēs, jo trenera Kurtinaiša prasības ir ļoti augstas.

Tikmēr Ramūns Butauts ļoti daudz cenšas izprast spēlētājus, mēģinot atrast labāko piegājienu katram, lai ikviens justos labi laukumā, gan ārpus tā. Līdz ar to, jo labāk jūtas spēlētāji, jo labāks sniegums tiek sagaidīts arī laukumā.

Savukārt Nikolajs Mazurs ir apveltīts ar lielu enerģiju, uzmanību velta individuālajam darbam ar katru spēlētāju. Manuprāt, Koļam ir modernais skatījums uz basketbolu, viņš seko novitātēm, tās integrējot komandā. Tādējādi spēlētāji pie viņa iemācās daudzas jaunas lietas.

Viss iepriekš minētais ir tikai neliela daļa no tā, cik daudz man ir bijusi iespēja redzēt, dzirdēt, mācīties.

Mūsdienu basketbolā trenerim ir ļoti daudz jārēķinās ar saviem spēlētājiem, ir jābūt vērīgam, ir jābūt elastīgam, jāprot atrast pareizo ceļu pie katra spēlētāja, tajā pašā laikā ikviens no viņiem jāvirza lūkoties kopējā virzienā.

Virzoties uz augšu savā karjerā, kādi ir bijuši motivējošie faktori darbā?

Vienmēr esmu centies darīt savu darbu pēc iespējas labāk. Neatkarīgi no tā, ar ko kopā strādā, gribas izdarīt tā, lai nebūtu kauns par sava padarītā darba kvalitāti. Tā, lai neatkarīgi no tā, vai tavs ieguldītais tiek ņems vai neņemts vērā un kādi ir rezultāti, vari droši pateikt, ka esi izdarījis visu un esi bijis profesionāls. Tad arī vari arī prasīt no citiem tādu attieksmi. Tas, manuprāt, ir galvenais.

Pirms trenera darba vairākas sezonas biji arī "VEF Rīga" spēlētājs. Kā tas noder tagad, ka esi bijis arī spēlētāja ādā?

Domāju, ka tas palīdz. Ir labi, ja treneriem veselība ļauj uzspēlēt kādu sporta spēli. Tad arī tiek saprasts, ka pašam spēlēt nav tik vienkārši, it īpaši, ja ir tādi aspekti kā nogurums, emocijas vai pretinieka pretestība. Tāpēc kā trenerim jācenšas atrasties spēlētāju pusē un tas, ka reiz sanācis pašam spēlēt, noteikti noder.

No trenera par spēlētāju pārkvalificējies 25-26 gadu vecumā. Kas uz to pamudināja?

Taja brīdī sapratu, ka dažādu iemeslu dēļ nevarēju kļūt par tik labu spēlētāju kā vēlētos. Ar basketbolu saistītās ambīcijas bija lielākas, bet tajā pašā laikā gribējās palikt spēlē. Bija un joprojām ir vēlme izcīnīt uzvaras un gūt emocijas no basketbola. Tagad tas viss vienkārši tiek gūts citā veidā – nevis kā spēlētājam, bet kā trenerim.

Runājot par šo sezonu, komandu pārņēmi sarežģītā brīdī. Kādi bijuši lielākie izaicinājumi šajā procesā?

Problēmas saistījās ar sastāva lielo mainību. Ja viens spēlētājs tiek izmainīts, tas jau ir daudz. Ja sezonas laikā nomainās trīs vai četri atslēgas spēlētāji, un momentā ir jāspēlē un nav laika sagatavot komandu, tad, protams, rodas noteiktas problēmas. Tā spēle, kas tiek rādīta, nav līdz galam gatava un nav plūstoša. To var pateikt pēc tā, ka spēlētāji brīžiem nezina, ko darīt laukumā. Tas arī ir grūtākais – izveidot visu vienotā komandas mehānismā.

Otrs aspekts – atrast piemērotus spēlētājus sezonas vidū, ar kuriem aizpildīt trūkstošās vietas. Lai arī basketbola spēlētāju tirgus ir liels, starpsezonās izvēle ir stipri lielāka. Sezonas vidū piemeklēt tādus spēlētājus, kuri iederētos komandā, nav tik vienkārši. Jāpiebilst, ka šosezon VEF komanda piedzīvoja ne vien profesionālus, bet arī ļoti personiskus zaudējumus.

Viens turnīrs šosezon noslēdzies – VTB Vienotā līga. Kopš kļuvi par galveno treneri, uzvaru - zaudējumu attiecība bija 8 - 11 un ar tādu panākumu procentu komanda būtu turpat pie play-off sliekšņa. Kā vērtē sezonu VTB Vienotajā līgā?

Kopumā, ja skatāmies no spēlētāju redzējuma, tad uzskatu, ka visi spēlētāji ir ieguvēji. Viņiem tā ir vienreizēja iespēja regulāri mēroties spēkiem ar Eiropas klases komandām. Turklāt šis ir tas gads, kad ar vairumu komandām līdzvērtīgi spēlējām, bieži vien tās bija 35 - 37 minūtes spēlē un gandrīz katrā no tām bija iespējas pacīnīties par uzvaru. Līdz ar to esam tādā līmenī, ka spēlēs pret mums grandi nevar atsūtīt otro sastāvu. Varbūt var noņemt kādu spēlētāju, bet tāpat esam pietiekoši konkurētspējīgi un mūs ciena. Ambīcijām būtu jābūt tādām, ka "VEF Rīga" komandai katru gadu jātiecas iekļūt play-off un ne vien tikai tos sasniegt, bet arī kaut ko vinnēt tur. Uz to ir jātiecas nākotnē un tai jābūt kā motivācijai.

Šosezon VTB Vienotajā līgā ir divas Eirolīgas "Final Four" komandas. Nevienā citā Eiropas līgā šosezon tāda pārstāvniecība nav.

Jā, tas tikai pierāda šo iespēju, kas tiek sniegta, piedaloties tādā turnīrā kā VTB Vienotā līgā. Reizēm gan no spēlētāju puses tas netiek līdz galam novērtēts, jo tas viss bieži vien liekas kā pašsaprotams. To visu novērtē tikai tad, kad tā vairs nav. Šajā gadījumā runa pat nav par uzvarēšanu vai zaudēšanu. Runa ir par to, ka tā ir iespēja mācīties un sacensties ar Eirolīgas vadošajiem spēlētājiem. Jāmācās, jācīnās un tad jau arī parādīsies arī iespējas vinnēt.

Otrs turnīrs, kas vēl rit, ir Latvijas Basketbola līga, kur priekšā play-off spēles. Kas ir galvenās lietas, lai "VEF Rīga" tajos sekmīgi nostartētu?

Pirmkārt, spēles laikā jāprot tikt galā dažādām emocijām – gan tad, kad ir labi, gan arī tad kad ir slikti. Otrkārt, jāprot nosargāt to, ko esi ieguvis. Jāciena savs ieguldītais darbs treniņos un jāmāk tas pielietot spēlēs. Treškārt, jābūt pietiekoši gudriem un prasmīgiem laukumā. Izslēgšanas spēles bieži vien nav tikai individuālā meistarība, tā ir komandas kopējā meistarība un prasme kolektīvi operēt zem spiediena, nevis tikai individuāli. Darbojoties spiediena apstākļos, jāprot pieņemt lēmumus komandas interešu ietvaros.

Foto: Mikus Kļaviņš, VEF Rīga

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem