Vefietis & olimpietis: Antans Kavaļausks

Intervija ar "VEF Rīga" centru Antanu Kavaļausku (Antanas Kavaliauskas)

„VEF Rīga” komandā jau otro sezonu spēlē lietuviešu centrs Antans Kavaļausks, kurš ir viens no galvenā trenera Ramūna Butauta ieročiem zem groziem. Šī 28 gadus vecā basketbolista karjerā viss galvenokārt ritējis pa divu gadu ciklu, jo pirms spēlēšanas Rīgā viņš dažādās vietās pārsvarā atradies divus gadus. Vispirms tie bija pirmie divi gadi ASV pie junioru koledžas komandas Kanzasā, tad tikpat ilgs laiks „lielajā” koledžā Teksasā. Arī profesionāļa karjerā Antans pa divām sezonām spēlējis Grieķijā un Itālijā, bet patlaban otro gadu pārstāv Latvijas spēcīgāko basketbola komandu – „VEF Rīga”. Pēc teicamas sezonas Vefiņa rindās Antans pagājušajā gadā izpelnījās pirmo izsaukumu uz Lietuvas valstsvienību, pamanoties iekļūt tās sastāvā uz 2012. gada Vasaras Olimpiskajām spēlēm Londonā. Ar šo nozīmīgo sasniegumu arī sākas saruna ar Antanu.

Pagājušajā vasarā debitēji Lietuvas valstsvienībā, turklāt uzreiz Olimpiskajās spēlēs. Sajūtas droši vien neaprakstāmas?

Tas patiešām bija kaut kas vienreizējs. Piedalīties Olimpiskajās spēlēs vienmēr bija mans sapnis, tāpēc esmu īpaši priecīgs, ka izdevās to realizēt dzīvē. Domāju, ka vislielākais ieguvums no šīm spēlēm bija augsta līmeņa spēļu pieredze.

Vai izdevās apmeklēt kādu citu sporta veida pasākumus klātienē?

Bijām diezgan aizņemti, jo pašiem bija jāgatavojas savām spēlēm. Paspējām vienīgi apmeklēt peldēšanas sacensības, kur vienā no disciplīnām par Olimpisko čempioni kļuva 15 gadus vecā lietuviešu peldētāja. Visa komanda jutām viņai līdzi un bijām lepni par to. Tas bija ļoti emocionāli, pēc viņas uzvaras arī es notraucu nelielu prieka asaru.

Kuri olimpiādes sporta veidi bez basketbola visvairāk saistīja?

Tā pati peldēšana. Pirmkārt, tāpēc, ka pats bērnībā ar to nodarbojos. Otrkārt, jo pazīstu pāris Lietuvas peldētājus, kuriem īpaši jutu līdzi Olimpiskajās spēlēs.

Vai Olimpisko spēļu basketbola turnīrs ir nozīmīgākās sacensības, kurās esi piedalījies?

Noteikti, ka vienas no nozīmīgākajām. Vēl lielas spēles bijušas ar Lietuvas jauniešu izlasēm – 2005. gada pasaules U21 čempionātā Argentīnā, kur kopā ar treneri Butautu kļuvām par čempioniem. Arī 2007. gadā Bangkokā notikusī pasaules Universiāde, kur ar Lietuvas studentu izlasi kļuvām par čempioniem. Protams, spēles koledžu basketbolā ar Texas A&M universitāti, kur abos gados aizspēlējāmies līdz NCAA Marta trakumam.

Kura spēle no Londonas paliks visvairāk atmiņā?

Noteikti, ka mačs pret ASV. Spēlēt pret visām tām zvaigznēm – tas vien ir ko vērts. Īpaši aizsardzībā segt Lebronu Džeimsu... Tās ir lietas, kuras nekad neaizmirsīsi. Atceros arī vienu kuriozu – pēc minūtes pārtraukuma atgriezāmies laukumā un ASV sastāvā bija Lebrons un Karmelo Entonijs, kuru segšana man bija jāsadala ar Linu Kleizu. Vaicāju viņam – ko katrs segsim? Lins atbildēja ar pretjautājumu – vai ir maz atšķirība? Tāda situācija ļāva mums abiem pasmaidīt, bet es, protams, teicu, ka mēģināšu segt Lebronu (smaida).

Viens no ASV komandas līderiem – Kevins Durants – Tev ir labā atmiņā arī no koledžas, kur viņš spēlēja Texas universitātē, kas ir Tavas pārstāvētas Texas A&M lielākie konkurenti.

Jā, tāpēc bija patīkami, ka pirms spēles Kevins atcerējās mani un pienāca apsveicināties. Jau tolaik viņš bija neapturams, bet kopš došanās uz NBA viņš ir kļuvis vēl labāks. Bija interesanti atkal uz laukuma sastapties ar tāda kalibra spēlētāju.

Jau nedaudz pieskārāmies Tavam laikam ASV. Kā vispār nonāci tur?

Spēlēju Lietuvas otrajā līgā un pēc vidusskolas beigšanas 2003. gadā parādījās iespēja doties uz ASV, ko labprāt izmantoju. Ja uz turieni nedotos, diez vai būtu kļuvis par basketbola spēlētāju. Vispirms nācās doties uz junioru koledžu (NJCAA), kur pavadīju divus gadus. Pēc diviem gadiem junioru koledžā atlikušos divus koledžu basketbola karjeras gadus pavadīju NCAA 1. divīzijā pie Texas A&M universitātes komandas. Iesākums Teksasā nebija vienkāršs, bet tie bija tikai pirmie mēneši. Pēc tam iespēlējos un jutos arvien labāk.

Kā vērtē savu karjeru Teksasā?

Abas sezonas izvērtās diezgan labas. Veiksmīgākais bija mans pēdējais gads, kurā iekļuvām labāko 16 skaitā (Sweet16) un nebijām tālu no iekļūšanas astoņniekā (Elite 8). Domāju, ka tā gada komandai bija pa spēkam aizkļūt līdz pat Final 4.

Vai taisnība, ka pēc koledžu basketbola karjeras beigām Tev piedāvāja spēlēt amerikāņu futbolu?

Tāda iespēja bija, jo mani uzrunāja viens no Texas A&M amerikāņu futbola komandas treneriem, piedāvājot pievienoties viņu komandai un palikt koledžā vēl pāris gadus. Nolēmu atteikt šim piedāvājumam. Tas ir interesants sporta veids, kam sekot līdzi, taču pārāk bīstams, kur vienas neveiksmīgas sadursmes rezultātā karjera var beigties.

Tev komandā, šķiet, bija pāris spēlētāji, kas izmēģināja šādu ceļu – vienlaicīgi spēlēt basketbolu un amerikāņu futbolu.

Laikā, kad pats spēlēju Texas A&M, bija viens spēlētājs (Marteluss Benets), kurš apvienoja basketbolu un amerikāņu futbolu. Vēlāk viņš priekšroku deva amerikāņu futbolam un šobrīd spēlē NFL pie Ņujorkas „Giants”. Bija interesanti vērot to, cik atlētisks šis spēlētājs ir, kā viņš bez problēmām izgrūstīja spēlētājus zem groziem. Vienkārši īsts superatlēts.

Sekojošajā vasarā pēc koledžas izmēģināji arī iekļūt NBA.

Jā, lai arī nesanāca tur iekļūt, domāju, ka izdarīju visu, kas bija manos spēkos. 2007. gadā piedalījos pirmsdrafta nometnēs Portsmoutā un Orlando, kā arī vēlāk vasaras līgā Lasvegasā, kur spēlēju pie Hjūstonas „Rockets”. Tajā komandā bija vairāki talantīgi spēlētāji – tagadējais Andra Biedriņa komandas biedrs Kārls Lendrijs, citi NBA spēlētāji Ārons Brukss un Stīvs Novāks, ar kuru tolaik izveidojās draudzīgas attiecības. „Rockets” it kā bija gatavi ņemt mani uz pirmssezonas treniņnometni, taču bez jebkādām garantijām. Tas bija laiks, kad nezināju, ko darīt, tāpēc konsultējos ar (bijušo Lietuvas basketbola zvaigzni) Artūru Karnišovu, kurš ieteica atgriezties Eiropā. Iespēja pamēģināt iekļūt NBA bija arī pēc otrās sezonas Grieķijā, taču beigās tā netika izmantota. Domāju, ka šobrīd droši ir sakāms, ka NBA nav mans basketbols, tāpēc koncentrējos uz spēlēšanu Eiropā.

Kā atceries laiku, kad veici pāreju no studentu basketbola uz profesionālo?

Bija jāpierod pie citādi spēlēta basketbola un jaunās vides. Ņemot vērā, ka līdz tam man vispār nebija bijusi nekāda nauda un koledžā nācās iztikt ar ierobežotiem līdzekļiem, nonākot profesionāļos, brīžiem pat nezināju, ko ar to darīt. Bija iespēja iegādāties daudzas lietas, kuras agrāk nevarēju atļauties, tāpēc tas bija liels jaunums manā dzīvē. Tāpēc uzskatu, ka ASV koledžām vajadzētu kaut nedaudz, bet tomēr atļaut atalgot savus sportistus. Protams, bez pārmērībām, bet sniegt lielāku atbalstu kā tas ir līdz šim un nodrošināt to, lai viņiem būtu normāla dzīvošana. Īpaši tas attiecas uz ārzemniekiem, kā tas bija manā gadījumā, jo bija reizes, kad šis iemesls sagādāja problēmas.

Pirmo profesionāļa sezonu nolēmi pavadīt Grieķijā pie Atēnu „Panionios”. Kā veicās tur?

Sezonu iesāku labi, bet komandai neveicās tik labi, tāpēc tika nomainīts treneris un iesaistīti citi spēlētāji. Divi no tiem bija manā pozīcijā, tāpēc bija spēles, kad netiku pat pieteikumā. Beigās gan viss izvērtās daudzmaz labi, jo Grieķijas līgā ieguvām trešo vietu, kas nākamajā sezonā klubam nodrošināja vietu Eirolīgā.

Kā bija dzīvot tādā pilsētā kā Atēnas?

Tā ir lieliska vieta, man ļoti patika tur dzīvot. Vienīgi žēl, ka tā nāk no tādas valsts kā Grieķija. Atēnās ir viss, kas vien vajadzīgs. Ja man būtu tāda iespēja, tad labprāt dzīvotu šajā pilsētā.

Arī otro sezonu pēc atgriešanās Eiropā pavadīji Grieķijā, spēlējot „Kavala” komandā.

Tas bija interesants gads. Šajā komandā tiku pie lielāka spēles laika, tātad arī vairākām iespējām pierādīt sevi. Vienā komandā ar mani spēlēja tagadējais cīņubiedrs Vils Danielss. Ar šo komandu neko lielu nesasniedzām, lai gan pirms sezonas mums paredzēja pēdējo vietu, bet beigās nebijām tālu no iekļūšanas „play-off”.

Kā Vils ir mainījies, salīdzinot ar minēto sezonu Grieķijā?

Kļuvis daudz nobriedušāks un nopietnāks. Tobrīd viņš bija tikko kā pēc koledžas, tāpēc pielāgošanās prasīja laiku. Šo gadu laikā viņš ir kļuvis par labāku spēlētāju.

Divus gadus Grieķijā nomainīja divi Itālijā, no kuriem pirmo pavadīji Serie A komandā „Caserta”.

Pēc individuāli veiksmīga gada Grieķijā biju priecīgs par iespēju uzspēlēt Itālijā. Tur problēmas sākās jau pirmssezonas laikā, kad mani mocīja sāpes ceļgalā. Tas viss beidzās ar krustenisko saišu operāciju pēc pirmajām spēlēm, kas lielā mērā ietekmēja sezonu. Pēc sezonas „Caserta” it kā gribēja mani paturēt, taču nebija pārliecināti, vai spēšu viņiem palīdzēt uz pašu sezonas sākumu, kad komandai bija paredzēts Eirolīgas kvalifikācijas turnīrs. Līdz ar to mūsu ceļi šķīrās un pievienojos „Veroli” komandai Itālijas otrajā līgā (LegaDue).

„Veroli” komandā esot tikuši izmēģināti interesanti psiholoģiskie paņēmieni.

Sakrita tā, ka „Veroli” komandas fiziskās sagatavotības treneris bija arī treneris-psihologs. Sezonu iesākām viļņveidīgi, tāpēc situācijas mainīšanai tika iesaistīti dažādi psiholoģijas paņēmieni, kuri man ļoti patika. To galvenā doma bija neļaut sevi ietekmēt negācijām un prast norobežoties no tām. Kā piemērs tika izmantots kāds puisis, kurš spēlē beisbolu un par spīti neveiksmēm saglabā pārliecību, ka ir labākais. Arī man tika iedota beisbola nūja, ar kuru bija jāatvaira bumbiņa, bet pats galvenais bija saglabāt pārliecību, neņemot vērā neveiksmes. Cik atceros, tad neilgi pēc šiem seansiem aizvadīju vienu no labākajām spēlēm tajā sezonā – uzvarējām viesos, bet pats savācu 29 punktus un astoņas atlēkušās bumbas.

Pēc diviem gadiem Itālijā atgriezies Baltijā, pievienojoties „VEF Rīga” komandai, kurā patlaban esi otro sezonu. Starp kādiem variantiem izvēlējies Rīgu un kas motivēja to darīt?

Bija varianti palikt LegaDue, atgriezties Grieķijā, šķiet, arī kādam Turcijā bija interese par mani. VEF izrādīja nopietnu interesi, tā bija iespēja atrasties tuvāk mājām, piedalīties augsta līmeņa turnīros un spēlēt pie trenera Butauta, ar kuru biju strādājis iepriekš. Man viņš patīk ne tikai kā treneris, bet arī kā personība, jo viņš veido personīgās attiecības ar tevi ārpus basketbola, kas ir ļoti pozitīvi. Saliekot to visu kopā, esmu ļoti priecīgs par to, ka esmu šeit nonācis. No sākuma nezināju, kas mani sagaidīs, bet vēlāk viss sevi pierādījis no labākās puses.

Rīgā spēlē otro sezonu, tāpēc droši vien esi iejuties gan komandā, gan pilsētā.

Jā, ar to nav problēmu. Šajā komandā jūtos komfortabli, ar visiem diezgan labi satieku, tā kā nav par ko sūdzēties.

Kā ir spēlēt ārzemju komandā, kurā ir vairāki tautieši? Tavā gadījumā lietuvieši.

Sākumā bija nedaudz dīvaini. Kad pirmo reizi satiku (fiziskās sagatavotības treneri) Vidmantu, runāju ar viņu krieviski, jo tādā valodā ar viņu runāja latviešu spēlētāji. Tad Kristaps jautāja, kāpēc nerunāju ar viņu lietuviski? Tobrīd mums abiem pienāca diezgan neveikls apgaismības brīdis... Tad vēl pagājušās sezonas laikā pievienojās Zavas (Donāts Zavacks) un igaunis Sīms-Sanders Vene, kurš lietuviski runā labāk kā es angliski. Patīkami, ka ir tāda iespēja – sarunāties ar kādu lietuviski, esot ārzemju komandā.

Pārejot pie ārpus laukuma basketbola lietām, vai taisnība, ka esi liels sporta auto cienītājs?

Nenoliegšu, tā ir mana aizraušanās, jo esmu kā traks uz mašīnām un to tūningu. Pats ikdienā pārvietojos ar sportisku auto (Mitsubishi Evolution). Starp citu, nesen tieši mans sievastēvs atveda turbo iekārtu manam auto...

Varbūt Tev piedēvējams ātrākā sacīkšu braucēja tituls komandā?

Neesam sacentušies, ja vien neskaita reizi, kad bijām devušies uz Go Planet kartinga trasi. Tad gan biju ātrākais braucējs komandā.

Kuru cilvēku visvairāk apbrīno savā dzīvē?

Tā noteikti ir mana mamma. Apbrīnas vērta ir viņas spēja vienatnē uzaudzināt mani un manu māsu. Lai to izdarītu, no viņas tas prasīja lielas pūles, jo viņa strādāja ne tikai savā pamatdarbā par frizieri, bet arī citos darbos. Šobrīd situācija ir mainījusies un viņai vairs nav jāstrādā nevienā darbā, kas ļauj vienkārši atpūsties. Ja nebūtu viņas, es nebūtu tur, kur es esmu šodien.

Vai mamma apciemo Tevi arī šeit?

Ik pa laikam viņa atbrauc ciemos pie manas ģimenes, sievas un meitiņas, kura ir ļoti pieķērusies viņai.

Kuru vietu sauc par savām mājām? Esi dzimis Lietuvā, starpsezonā mitinies Teksasas štatā ASV, bet patlaban dzīvo Rīgā.

Šobrīd manas mājas ir Rīgā. Ja dodos uz Teksasu, tad mājas ir tur. Tas pat attiecas uz Lietuvu. Vairāk laika sanāk pavadīt tur, kur spēlēju sezonas laikā. Tāpēc patīkami ir tas, ka spēlēju valstī, kas ir blakus Lietuvai.

Teksasa zināma kā vieta, kur cilvēki ir laipni un viesmīlīgi. Vai tā ir viena no lietām, kas tevi pievelk tur?

Visi dienvidu cilvēki ir samērā draudzīgi, vienmēr smaidīgi, tikpat kā bez negatīvisma. Tur vari sasveicināties ar ikvienu un Tev atbildēs, pajautās pretī, kā klājas. Savukārt šajā Eiropas daļā, īpaši Lietuvā, pasveicinot kādu vai uzdodot jautājumu, pretī, visticamāk, saņemsi kaut ko negatīvu. Tur (Teksasā) ir citādāk. Lielisks piemērs ir mana amerikāņu sievasmāte, kas nāk no turienes un ir tik komunikabla, ka spēs izveidot dialogu ar ikvienu cilvēku.

Kādi ir latviešu cilvēki?

Līdzīgi kā lietuvieši. Abām tautām bijusi līdzīga pagātne, tāpēc tās sekas izjūtamas samērā līdzīgi. Dzīvošana Latvijā daudz neatšķiras no Lietuvas, tāpēc lielā mērā šeit jūtos kā mājās.

Visbeidzot – kāds ir Tavs novēlējums „VEF Rīga” līdzjutējiem?

Paldies par Jūsu līdzšinējo atbalstu un gaidām, lai tas būtu vēl lielāks!

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem