Visi ceļi veda kļūt par basketbola treneri

"VEF Rīga" treneru kolektīvā otro sezonu strādā Raimonds Feldmanis, kurš vienlaikus ir arī jaunās talantu kalves - VEF skolas galvenais treneris. Enerģiskais speciālists stāsta par karjeru un ceļu līdz trenera profesijai, darbu VEF basketbola sistēmā un paver ieskatu dažādos interesantos basketbola aspektos.

INTERVIJA NO VEF ŽURNĀLA #14

Kāds ir bijis Tavs ceļš basketbolā līdz esošajai pozīcijai?

Ar basketbolu sāku nodarboties jau no mazotnes. Nāku no ģimenes, kur basketbols ir cieņā, jo mans tētis jau ilgus gadus ir basketbola treneris. Pats pirmsākums bija komandā 5.BJBS (tā ir tagadējā "Juglas" sporta skola). Pēc tam spēlēju Valtera basketbola skolā, bet pēdējo gadu jaunatnes līgā A grupā jau biju Krištopana basketbola klubā. Sākot augstskolas gaitas, divus gadus studēju un spēlēju LSPA. Tobrīd bija tāda komanda "VEF-LSPA", kas spēlēja pēc spēka otrajā Latvijas līgā un komandu pamatā veidoja 1979. un 1980. gadā dzimušie spēlētāji, bet es kā 1982. gads biju jaunākais komandā. Vienu gadu mums izdevās vinnēt arī savā čempionātā. Paralēli studijām, kā studentam pienākas, strādāju sporta veikalā.

Pēc diviem gadiem LSPA saņēmu uzaicinājumu atrādīties Gulbenes komandai, kas tolaik bija izcīnījusi trešo vietu Latvijas Basketbola līgā (LBL). Iepatikos gulbeniešiem, paliku tur un nākamos gadus pavadīju tur. Spēlējām arī Baltijas Basketbola līgā, spējām Gulbenē pat atsevišķās reizēs fragmentāri līdzīgi paspēkoties ar tādiem grandiem kā "Žalgiris" un "Lietuvos Rytas".

Gulbenes laikā bija iespēja braukt spēlēt uz Poliju, bet tad izdevīgus nosacījumus piedāvāja gulbenieši, kuru rindās nolēmu palikt. Tad divas reizes pārrāvu ceļgala krusteniskās saites un otrā reize sakrita ar periodu, kad tikko kā biju nolēmis palikt Gulbenē, nevis doties spēlēt uz Poliju.

Laikā, kad atlabu no minētās traumas, bija mana pirmā saskarsme ar trenera darbu. Pamēģināju to jau pēc pirmā krustenisko saišu savainojuma, bet otrajā reizē toreizējais treneris Agris Galvanovskis jau izteikti virzīja mani trenera darbā. Trenēju Gulbenes puišus no 1989. gada vecuma grupas, kuri tolaik spēlēja Latvijas Jaunatnes basketbola līgā (LJBL) un vēlāk arī LBL līmenī. Tāpat saskarsme ar trenera darbu bija vasarās, kad izpalīdzēju savam tētim.

Pēc Gulbenē pavadītā laika ieguvu iespēju doties spēlēt basketbolu Spānijā vienā no Spānijas līgām EBA komandā, netālu no Andalūzijas - Seviljas pilsētas. Tur demonstrēju labu sniegumu, ieguvu interesantu un vērtīgu pieredzi gan sportiski, gan sadzīviski. Spānijā bija iespēja palikt uz vēl vienu sezonu, bet izvēlējos atgriezties Latvijā. Labus nosacījumus piedāvāja Līvānu komanda no LBL II divīzijas. Pieņēmu piedāvājumu un kopā ar komandu izcīnījām čempiontitulu. Sekojošajā sezonā pārcēlos uz "Baronu", kura sastāvā kļuvu jau par LBL I divīzijas čempionu. Lai arī tajā brīdī joprojām patika spēlēt un bija arī sportiskie panākumi, arvien vairāk sāka iepatikties trenera arods. Tajā laikā "Baronā" bija arī Uvis Helmanis, kurš deva vēl vienu impulsu par labu manai topošajai trenera karjerai. Pēc LBL čempiontitula izcīnīšanas vēl vienu sezonu nospēlēju, bet jau 2011. gada novembrī, aktīvi sāku darboties kā treneris, pievienojos "Turības" basketbola klubam, kur biju asistents Arnim Vecvagaram un galvenais treneris tā amatieru komandai. Vienlaikus biju treneris arī "Rīdzenes" sporta skolā.

2013. gadā Artūrs Štālbergs uzaicināja strādāt ar Latvijas U20 izlasi, ar ko iekļuvām Eiropas čempionāta finālā. Tā vasara bija nozīmīga manā trenera karjeras attīstībā – kopš tās katru nākamo gadu esmu strādājis ar jauniešu izlasēm, šovasar turpināšu iesākto sēriju ar Latvijas U18 izlasi kopā ar Uvi Helmani.

2014. gada augustā zvanīja toreizējais VEF skolas direktors Artūrs Šēnhofs, uzaicinot mani trenēt VEF skolu. Piedāvājums nāca diezgan vēlu, jo tobrīd startam LBL II divīzijā gatavoju "Turības" komandu. Beigās iznāca tā, ka 2014./2015. gada sezonā trenēju gan "Turības", gan VEF skolas komandas. Ar VEF skolu tajā sezonā nopelnījām vietu jauniešu Eirolīgas labāko astoņniekā, mūsu komandā bija arī tādi spēlētāji kā Rodions Kurucs un Verners Kohs, kuri nu jau figurē NBA drafta kontekstā. Pēc pirmās sezonas VEF skolā 2015. gada vasarā ieguvu FIBA trenera sertifikātu, kas man personīgi daudz nozīmē.

2015./2016. gada sezonā turpināju trenēt "Turību" un VEF skolu. Tā kā vienlaikus biju galvenais treneris divām LBL II divīzijas komandām ("Turībai" un VEF skolai), kuras regulārajā sezonā bija atšķirīgās grupās, mērķis bija, lai sezonas beigās abas komandas savā starpā tiktos finālā. Uz to viss arī gāja, jo brīdī, kad 2015. gada decembrī saņēmu piedāvājumu no "VEF Rīga", gan "Turība", gan VEF skola bija 1. vietā katra savā grupā LBL II divīzijā.

Tā nonākam līdz šodienai, kad jau otro sezonu esmu "VEF Rīga" treneru kolektīvā, kur darbojos galvenā trenera Jāņa Gailīša vadībā. Mani galvenie pienākumi klubā ir trenera asistenta loma. Paralēli treniņprocesam tas ir skautings - pretinieku komandas uzbrukumu un aizsardzības izpēte, analīze. Spēles laikā palīdzu mūsu spēlētājiem ar padomiem par to, ko grasās darīt pretinieku uzbrukums. Tāpat ir arī individuālais darbs, kur vairāk specializējos ar ārējās līnijas spēlētājiem.

Var secināt, ka Tavs ceļš līdz basketbola trenerim nāca pakāpeniski, nevis pēkšņi.

Jā, turklāt saliekot to ceļu, kas mani atvedis līdz trenera profesijai, saprotu, ka ilgtermiņā dažādi notikumu mani virzīja uz to. Pirmkārt, mans tēvs ir basketbola treneris. Otrkārt, Agris Galvanovskis virzīja mani trenera darbā abās reizēs, kad, spēlējot Gulbenē, iedzīvojos krustenisko saišu traumās. Tad arī Uvis Helmanis pielika roku, piesaistot treneru darbam, kad kopīgi vasarās rīkojām "Čempionu" nometnes bērniem.

Pats galvenais gan bija gandarījums, ko izjutu, strādājot kā trenerim. Tā kā varu teikt, ka mans ceļš basketbolā no spēlētāja līdz trenera darbam bijis itin loģisks. Ja arī ātrāk būtu sācis trenēt, iespējams, nebūtu tur, kur esmu šobrīd. Arī atskatoties savu basketbolista karjeru, varu ar prieku atcerēties, ka izcīnīju čempiontitulus gan LBL I, gan II divīzijā, kas gādā paliekošu gandarījumu. Domāju, ka viss ir noticis tā, kā tam jānotiek.

Kuri treneri ietekmējuši Tavu esošo basketbola filozofiju?

Tas ir vesels kopums treneru, no kuriem esmu smēlies zināšanas. Vēl būdams spēlētājs, allaž cītīgi trenējos. Man bija sava dienasgrāmata ar pierakstiem, kur piefiksēju informāciju no treniņiem. Kad biju spēlētājs, lasīju basketbola literatūru, kas paredzēta treneriem. Kāpēc? Jo manī bija motivācija būt labākajam un vēlējos uzzināt, ko treneri sagaida no spēlētājiem. Sirdsapziņa pret savu spēlētāja karjeru man ir tīra, jo izdarīju visu, ko varēju, lai būtu labākais iespējamais.

Jau devītajā klasē dienasgrāmatā piefiksēju Vitālija Umbraško fiziskās sagatavotības programmas par to, kā uzlabot fizisko sagatavotību. Valdis Valters, Guntis Endzels, Raivo Otersons, Imants Pļaviņš, Jānis Rimbenieks un vel daudzi citi – vēl tagad atminos daudzas lietas no šiem treneriem, kuru vadībā strādāju jaunatnes vecumā. Esmu trenējies arī pie Agra Galvanovska, Uvja Helmaņa, Vara Krūmiņa, Edgara Tetera. Esmu gājis uz daudziem semināriem, kā arī atvērtajiem treniņiem pie dažādiem treneriem, piemēram, Ainara Bagatska, Sito Alonso, Pablo Laso, Svetislava Pesica, Krisa Fleminga, Nenada Truniča.

Daudz esmu ieguvis arī no Jāņa Gailīša, viņš man daudz ir iemācījis. Lai arī viņš ir dažus gadus jaunāks par mani, trenera karjerā viņš ir daudz vairāk pieredzējis, viņa skatījums uz darba procesu ir plašāks un viņš to paver arī man.

Uzskatu, ka ikvienam trenerim ir savs stils. Cilvēki pēc dabas ir atšķirīgi – miermīlīgs treneris nevar paņemt aktīva trenera basketbola stilu vai filozofiju. Vai arī otrādi – flegmatiķis nevar pielietot to, kas piemērots ātrajiem domātājiem. Kaut ko var aizņemties un pieslīpēt, bet ar nosacījumu, ka tiek attīstīts savējais stils. Līdz ar to attīstu savējo basketbola filozofiju, bet nekautrējos mācīties labās lietas arī no citiem.

Kas sagādā gandarījumu trenera darbā?

Lielais gandarījums ir tad, kad ir uzvaras un komanda labi spēlē, kā arī jūti to, ka esi devis artavu panākumos. Ir arī mazās uzvaras, kas arī sniedz gandarījumu. Piemēram, individuālā darba rezultāts, kad spēles laikā spēlētājs iemet metienu vai izdara kādu darbību, pie kā ir strādāts treniņos.

Salīdzinot izjūtas, kādas ir kā spēlētājiem un trenerim, tad adrenalīna deva trenera darbā ir daudz augstāka. Ja kā spēlētājs galvenokārt pārdzīvo par sevi, tad, esot trenerim, pārdzīvo jau par visu komandu, kas ir 12 reizes vairāk. Tad arī noķer to interesanto sajūtu. Piedevām, vēl ir iespēja vērot un ietekmēt attīstības procesu – kā attīstās spēlētāji, komanda. Tas viss trenera darbu padara saistošu.

Cik svarīgs ir psiholoģiskais aspekts basketbola trenera darbā?

Psiholoģiskais aspekts ir ļoti būtisks. Ir jāmāk panākt to, lai cilvēks ir apmierināts, jo tad viņš savu darbu izdarīs daudzreiz labāk. Svarīgs ir lomu sadalījums un lai cilvēks komandā akceptētu savu lomu. Tas attiecināms uz jebkāda veida komandas darbu, ne tikai sportā. Tāpēc šobrīd mani ļoti interesē amerikāņu futbola komandas, biznesa lielās korporācijās. Piemēram, amerikāņu futbola komandā ir apmēram 90 spēlētāju un ir interesanti redzēt, kā tās tiek vadītas. Ja 90 cilvēku komandu vari uztaisīt par mentāli spēcīgu un ar spēcīgu komandas garu, tad ar 12 spēlētājiem - to paveikt vajadzētu krietni vieglāk.

Daudz interesējos par psiholoģiju un ķermeņa valodu. Spēles laikā patīk vērot un analizēt pretinieku komandas treneru un spēlētāju ķermeņa valodas. ir bijušas reizes, kad tas ir noderējis svarīgos brīžos. Šo iemaņu noteikti vēl var attīstīt.

Šobrīd otro sezonu darbojies "VEF Rīga" komandā. Vai strādāšana tajā bija mērķis, uz ko tiecies?

Ilgtermiņā vienmēr biju cerējis iegūt iespēju strādāt "VEF Rīga" komandā, bet tik ātri un jau pagājušās sezonas vidū – tas bija pārsteidzoši. Jāizsaka pateicība Vefiņa treneriem Jānim Gailītim un Jevgēnijam Kosuškinam, kuri uzticējās un vēlējās mani komandā. Tāpat paldies VEF skolas vadībai ar Mārtiņu Lauvu priekšgalā, kas deva zaļo gaismu iespējai strādāt "VEF Rīga" vienībā.

Tobrīd, kad 2015. gada decembrī saņēmu piedāvājumu strādāt "VEF Rīga" klubā, bija divējādas sajūtas – negribējās pamest VEF skolu, bet bija arī vēlme pieņemt izaicinājumu darboties augstākā līmenī. Lai arī "VEF Rīga" komandai pievienojos uz darbu pilnā slodzē, turpināju sniegt konsultācijas VEF skolai atlikušajā sezonās daļā, lai nodrošinātu pēctecību. Sanāca, ka ilgi bez VEF skolas nepaliku, jo pirms šīs sezonas atgriezos tajā kā galvenais treneris, vienlaikus turpinot arī darbu "VEF Rīga" komandā kā galvenā trenera asistents.

Tavs otrs darbs ir VEF skolā kā galvenajam trenerim. Kādas tajā ir darbības vadlīnijas?

VEF skolā svarīgākais ir augstas kvalitātes individuālā tehnika, kas tiek integrēta basketbola taktiskajā izpratnē. Rezultātā veidojas taktiskais šablons – jaunais spēlētājs ar saviem tehniskajiem elementiem un taktikas izpratni ir spējīgs uzreiz iekļauties lielajā komandā un tās taktiskajā zīmējumā. Šeit varu atzīmēt komplimentu, kas reiz tika saņemts no "VEF Rīga" treneriem, kad šīs komandas treniņprocesā iesaistījās VEF skolas audzēknis Zigmārs Raimo par to, ka viņš bez lielām problēmām saprot un labi lasa situācijas. Piemēram, nereti atbrauc amerikāņu spēlētāji, un viņiem lielās komandas treneru prasības ir pavisam cita pasaule. Tāpēc ir gandarījums, ka VEF skolas audzēkņi tehniski var izdarīt to, ko prasa treneri "VEF Rīga" komandā.

Jāapzinās, ka treneri un līdz ar to arī komandas filozofijas mainīsies, bet basketbola tehnika un spēles izpratne – tas paliks uz mūžu. Jāmāk pielāgoties katra trenera prasībām. Tas attiecas gan uz uzbrukumu, gan aizsardzību. To visu trenējam VEF skolā.

Tāpat daudz strādāju uz to, lai motivētu spēlētājus un izskaidrotu, kāpēc svarīgi ir ieguldīt papildus darbu. Klasiskā versija ir izdarīt to, ko prasa, bet, ja gribi būt labāks, ir jāizdara kaut kas papildus. Varu piebilst, ka VEF skolā visi spēlētāji raksta dienasgrāmatas pašanalīzei, atzīmējot būtisko no treniņprocesa.

Pie mums uz VEF skolu atnāk tie spēlētāji, kas mums uzticas – ar tiem arī strādājam. Nereti dažādi basketbola pazinēji, piemēram, skauti, kuriem ir neitrāls viedoklis, izsakās par to, ka VEF skolā spēlētāji ļoti strauji progresē. Laika gaitā vēlamies pierādīt, ka VEF skolā ieguldītais darbs nozīmē iespēju izaugt par labu spēlētāju. Tas ir ilgtermiņa projekts, kurā sniedzam individuālu pieeju, nodrošinām augstvērtīgu medicīnisko aprūpi, dažādas tādas ekstras kā īpašu fiziskās sagatavotības darbu. Neapšaubu citu basketbola skolu darbu, bet VEF skolā tiešām ir laba iespēja attīstīties. Varu vien izteikt nožēlu, ka laikā, kad pats vēl biju spēlētājs, nebija tāda iestāde kā VEF skola.

Kā vērtē VEF skolas piedāvāto turnīru līmeni un vispārējos apstākļus, kas tiek piedāvāti jaunajiem spēlētājiem?

Atslēgas moments ir tas, ka spēlējam jauniešu Eirolīgas turnīros, kas ir prestižākās sacensības jaunajiem basketbolistiem Eiropā. Tāpat spēlējam Eiropas jauniešu basketbola līgā (EYBL), LBL II divīzijā un LJBL. Ir arī daudzpusīgi apstākļi – svaru zāle, bumbu padošanas ierīce metieniem, rīta individuālie treniņi, videoanalīze. Piemēram, basketbola videoanalīze ir svarīga, jo tad, kad jaunie spēlētāji sākotnēji saskaras ar video, viņiem ir grūtības uzņemt svarīgāko informāciju. Tāpēc cenšamies to sniegt, lai tad, kad viņiem ir saskarsme ar videoseansiem jauniešu izlasēs, viņi būtu gatavi, nevis vienkārši skatītos video ar atvērtām acīm kā kino. Tas nav kino, tā ir basketbola analīze.

Cik veiksmīgi, Tavuprāt, norit "VEF Rīga" un VEF skolas sasaiste?

Šosezon tā kļuvusi vēl ciešāka. Kad VEF skolas puiši noslēdz savu treniņu, viņiem turpat acu priekšā ir "VEF Rīga". VEF skolas spēlētājiem ar ieguldīto darbu un attieksmi ir laba un motivējoša iespēja saņemt izsaukumu trenēties ar "VEF Rīga" komandu. Protams, vienmēr var labāk un sasaiste ir uzlabojama, bet, ja lielajai komandai kā "VEF Rīga" ir augsti mērķi, tad 17-18 gadus veciem spēlētājiem ir grūti uzreiz ielēkt iekšā. Visa pamatā ir konsekvents darbs, ko ir pierādījis, piemēram, VEF skolas audzēknis Eduards Hāzners. Varbūt spēlēs to vēl neredz, bet jau tagad "VEF Rīga" treniņos ir manāms, ka viņš nekrīt ārā no kopējā skata. Turklāt, ja tāds spēlētājs kā Jānis Blūms novērtē Hāznera metienu un kaut vai treniņspēļu laikā izvēlas piespēlēt viņam bumbu uz trīspunktu metienu, nevis pats izdara sarežģītu metienu pāri rokām, tas daudz ko parāda un liecina par to, ka arī viņš uzticas jaunajam spēlētājam, kas nācis no VEF skolas.

Kādi ir Tavi novērojumi par "VEF Rīga" komandu šajā sezonā?

Pozitīvi, ka esam izcīnījuši ceļazīmi uz VTB Vienotās līgas playoff spēlēm. Tāpat vēl priekšā atbildīgas spēles LBL. Ģenerālās līnijās varu atzīmēt, ka interesanta bijusi pieredze, strādājot Vefiņā ar dažādiem spēlētājiem, t.sk. ar tādiem pieredzējušajiem latviešu basketbolistiem kā Jānis Blūms un Armands Šķēle, īpaši individuālajā darbā. Kā pierunāt Jāni Blūmu, kurš ir konservatīvāks, uz jaunām kustībām basketbolā, un pēc tam redzēt kā viņš tās pielieto spēlēs. Vai arī darboties ar Armandu Šķēli, kurš ir ļoti talantīgs un kuram viss viegli padodas. Tas viss ir ļoti interesanti. Tāpat šogad pirms un pēc treniņiem ir jau atsevišķi spēlētāji kā Mareks Mejeris un Arnolds Helmanis, kuri daudz strādā papildus.

Kā Tu pats uzturi sevi labā sportiskajā formā?

Cenšos savu ikdienu papildināt fiziskām aktivitātēm un šobrīd nodarbojos ar boksu. Tā uztverama nevis kā agresijas izrādīšana, bet gan fiziska slodze. No tā paša boksa var paņemt lietas basketbolam – stājā – kas arī svarīga basketbolā, piemēram, aizsardzībā – daudz vadlīnijas.

Sasummējot to visu kopā, cik daudz basketbola veido Tavu ikdienu?

Daudz! Apetīte gan aug ēdot. Basketbols jau no mazotnes ir mana dzīve. Tajā jūtos kā zivs ūdenī. Sākumā basketbols likās kā akvārijs, vēlāk – kā baseins, pēc tam jau kā jūra, bet tagad apzinos, ka basketbols ir kā vairāki lieli okeāni. Kādreiz likās, ka zinu, bet, uzzinot arvien vairāk par šo spēli, saproti, ka ir vēl daudzas lietas, kuras nezini. Basketbolā ir dažādas filozofijas un nav vienas taisnības. Tāpēc arī varu atkārtoties, ka ļoti svarīga ir psiholoģija, jo tā nāk pāri pamata basketbola lietām.

Paralēli vēl atrodi laiku citiem sociālajiem projektiem, darbojoties "TRUBasketball". Pastāsti par to sīkāk!

"TRUBasketball" brīvprātīgs basketbola projekts, kurā ietilpst arī dažādas sociālās darbības. Piemēram, šogad jūnija vidū Mārupē trīs dienu garumā paredzēti "TRUBasketball" atvērtie bezmaksas treniņi jaunajiem basketbolistiem 13-15 gadu vecumā, kuros bērniem būs iespēja trenēties pie dažādiem pazīstamiem basketbola treneriem. Visi laipni aicināti piedalīties!

Un vēl pa vidu visam jāspēj atrast laiku, ko veltīt ģimenei. Šajā ziņā varu teikt paldies dzīvesbiedrei Ievai, dēlam Preslijam un radiniekiem, kuri saprot un atbalsta manu karjeru.

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem