Visvaldis Klintsons: Latvijas himna uz komandas soliņa skan pilnīgi citādāk nekā tribīnēs

Pirms pāris nedēļām par "VEF Rīga" sporta un attīstības direktoru kļuva Visvaldis Klintsons, kurš intervijā iepazīstina ar sevi - savu iepriekšējo pieredzi basketbolā, atklāj savus iespaidus un viedokli par jauno darbavietu.

"VEF Rīga" pievienojies pirms dažām nedēļām. Kādi ir pirmie iespaidi?

Pirmie iespaidi par organizāciju ir pozitīvi. Kad nācu uz šejieni, zināju, uz kurieni dodos. Esmu nonācis tur, kur gribēju nonākt un daru to, ko man patīk darīt. Ja runājam par šo VEF sezonu, tad tā nav pati veiksmīgākā, bet, kā saka – pie pilna galda visi ir draugi, bet jābūt arī draugiem pie tukša galda. Arī tad, kad tik labi neiet.

Kas šobrīd ir Tavā dienaskārtībā Vefiņā?

Šobrīd galvenokārt vēl notiek situācijas novērtēšana, apzināšana. Apmeklēju komandas treniņus, lai pierastu pie visa un labāk iejustos sistēmā. Būšu kā starpposms kluba vadībai un komandai. No kluba vadības saņemtos norādījumus un informāciju nodošu treneriem, komandai.

Kādas būs Tavas galvenās funkcijas klubā?

Pamatā būšu iesaistīts saimnieciskajos jautājumos, kā arī biznesa un basketbola operācijās. Nav tā, ka pirms tam klubs bez manis nav eksistējis, daudz kas jau ir izdomāts, tāpēc mana iesaistīšanās jāuztver kā papildus galva, kas jau iepriekš bijusi iekšā basketbolā.

Cik lielā mērā būsi iesaistīts VEF ikdienas darbā?

Viss liecina par to, ka darbs VEF būs uz pilnu laiku, lai gan tas ir nosacīti, jo tas nenozīmē klasisku darbu no deviņiem līdz pieciem. Paralēli man ir arī savi biznesi, taču tie spēj darboties neatkarīgi no VEF.

Basketbolā esi ilgāku laiku. Kā nonāci tajā?

Kā nonācu basketbolā? Vispār interesanti, ka daļa manu radinieku ir nevis basketbolisti, bet cīkstoņi, piemēram, Imants Klintsons (trīskārtējs PSRS čempions). Basketbolā nonācu 1972.gadā, kad gāju otrajā klasē un aizgāju uz toreizējo 2.sporta skolu. Uzaugu līdzās Kārlim Muižniekam, Igoram un Raimondam Migliniekiem. Deviņdesmito gadu sākumā aizbraucu uz Ameriku, kur izveidoju konteineru biznesu. No Amerikas ik pa laikam sanāca izlīdzēt kādai komandai, kā arī Latvijas Basketbola savienībai (LBS). Vēl šodien atceros, ka sūtīju Converse kedas, tāpat arī spēļu formas, kas tolaik Latvijā bija deficītā.

Pats basketbols piesaistīja ar to, ka tā bija lieliska iespēja izvēdināt galvu. Vēlāk saistība saglabājās, jo mēdzu izpalīdzēt Ventspils klubam, kam uz starptautiskajām spēlēm Rīgā bija jāuzņem tiesneši. Tas bija interesanti, jo bija iespēja uzzināt spēles redzējumu no tiesnešu skatpunkta. Divu stundu brauciens uz spēli, pēc tam no spēles, kurā tiesneši pārrunāja notikumus. Atceros arī, ka reiz viņi FIBA bija teikuši, lai samazinu ātrumu pārbraucienos no Rīgas uz Ventspili.

Esi bijis saistīts ar "Ventspils" klubu tā sākumposmā, ieskaitot basketbola halles celšanu.

Kad vēl veidojās basketbola klubs "Ventspils", tā toreizējais menedžeris Jānis Ļaksa, kurš tagad strādā par treneri, nāca jautāt padomu, vai kluba goda prezidenta amatu piedāvāt Aivaram Lembergam. Teicu, ka, protams, jāaicina, jo viņš ir pilsētas mērs, kas noteikti palīdzēs. Tā arī basketbols Ventspilī attīstījās. Runājot par basketbola halli, tad palīdzēju no Amerikas atvest zālei nepieciešamo inventāru – grīdu, grozus, gaismekļus, tablo, kas joprojām tur ir. Līdz tam no Amerikas uz Latviju neviens neko tamlīdzīgu nebija gādājis.

2006.gadā tiki apstiprināts par Latvijas basketbola valstsvienības direktoru.

Jā, turpināju sekot līdzi basketbolam līdz vienā brīdī pie manis vērsās toreizējais LBS prezidents Ojārs Kehris, piedāvājot Latvijas valstsvienības direktora amatu. Biju pārsteigts par tik pēkšņu piedāvājumu, bet piekritu. Darbs iepatikās, tāpat domāju, ka paveicu to diezgan labi. Izveidojām saliedētu kolektīvu, izdevās piesaistīt Andri Biedriņu, arī amerikāņu trenerus, ar kuriem vēl tagad ir saglabājušās labas attiecības. Vienīgi žēl, ka 2007.gada Eiropas čempionātā piedzīvojām to sāpīgo zaudējumu portugāļiem un vēl tā spēles galotne Horvātijas-Spānijas spēlē, kas pamainīja plānus...

Gadu vēlāk sāki strādāt "ASK Rīga" klubā.

Jā, 2007.gada vasarā mani uzrunāja "ASK Rīga", piedāvājot kļūt par tā ģenerāldirektoru. Piekritu, pamēģināju, ieguvu sava veida pieredzi, bet ar ASK bija tā, kā bija... Uzskatu, ka par tiem, kas vairs nav šajā pasaulē, jārunā tikai labu vai neko, tāpēc dziļāk negribētos atgriezties pie šīm lietām, jo kuram gan no tā paliks labāk? Katrs, ja ir gribējis, jau ir izdarījis secinājumus. Vairāk gan esmu tāds, kas uzskata, ka miers baro, bet nemiers – posta. Tas attiecināms uz šo situāciju.

Cik daudz sekoji basketbolam līdz atgriezies tajā, pievienojoties VEF?

Kad 2009.gada sākumā aizgāju no ASK, basketbolam nepievērsu vairs tik lielu uzmanību, atskaitot vien tik daudz, cik sekoju līdzi manas meitas gaitām ASV koledžu basketbolā. Diezgan daudz iepazinu Amerikas studentu basketbolu, kas vispār ir atsevišķa tēma, par kuru vajadzētu runāt (tā īpaši attiecas uz 17-18 gadus vecu bērnu vecākiem).

Ņemot vērā ilggadējo pieredzi basketbolā un arī biznesā, droši vien izveidojušies plaši sakari, kas pielietojami arī "VEF Rīga" attīstības veicināšanā.

Protams, jāizmanto visas iespējas, jo dažreiz pārāk vienkārši attiecamies pret lietām, kuras mums dod. Ja par piemēru ņemam ASV, tad ir komunikācijas iespējas, tikai jāmāk tās izmantot. Piemēram, tas pats Raimonds Miglinieks, kuram no pavadītā laika ASV basketbolā ir saglabājušies plaši sakari gan NBA, gan universitātēs, kurus nevajag kautrēties izmantot. Vajag uzturēt un pielietot šādus kontaktus, jo tie var noderēt. Tāpēc, protams, esot "VEF Rīga" sistēmā, mēģināšu visus kontaktus, kas man ir, pielietot kluba labā.

Kā vērtē virzienu, kurā šobrīd dodas "VEF Rīga"?

Ļoti patīk virziens, kurā VEF dodas. Patīkami, ka klubā ir pozitīvi cilvēki un tiek cienīta vēsture. Piemēram, VEF birojā pie sienas ir Valda Valtera portrets, ir bildes ar brāļiem Migliniekiem tērptiem VEF kreklā, ir citas vēsturiskas lietas. Nav negatīvas atsauksmes par cilvēkiem, kas ir devuši kaut ko labu. Bez vēstures nebūs šodienas un, ja izturies ar cieņu pret tiem, kas veidojuši vēsturi, tās ir pozitīvas iezīmes. Redzu, ka vadības – padomes un valdes – līmenī visi ir iekšā šajā projektā, seko līdzi un ļoti pārdzīvo par to, kas notiek komandā un domā, kā visu uzlabot. "VEF Rīga" klubā nav sava labuma meklētāju, bet ir cilvēki, kam patīk tā lieta. Augsta līmeņa komanda - ir, "Krastu mačs" - ir, Superlīga skolām - ir. Tās visas ir pozitīvas lietas. Var padomāt, ka esmu tagad iekšā, tāpēc slavēju VEF, bet esmu pabijis dažādās vietās un visādās struktūrās. Arī manā darbošanās procesā noteicošais nav atalgojums, bet gan tas, ka gribu darīt, lai ir forši.

Foto: Romāns Kokšarovs

Ko vēlies sasniegt, darbojoties VEF?

Ar VEF gribu izjust patriotiskās, valstiskās sajūtas. Latvijas himna, atrodoties uz soliņa, skan pilnīgi citādāk nekā atrodoties tribīnēs, par ko pārliecinājos darbā ar valstsvienību. Sportā ir vēl daudzas citas sajūtas, kuras gribu izjust. Protams, vēlos to sajūtu, kad esi kaut ko vinnējis un saproti, ka esi bijis daļa no tā visa. Tāpat gribu panākt to, lai pulksteņa mehānisms darbotos teicami. To, ko vēlos sasniegt, ir grūti aprakstīt, bet tas ir kas tāds, ko neesmu vēl sajutis.

 

Foto: Romāns Kokšarovs

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem