Zavacks: Jāizcīna zelta medaļas (intervija)

Latvijas čempionvienības "VEF Rīga" sastāvu precīzi pirms trīs mēnešiem pastiprināja lietuviešu basketbolists Donāts Zavacks, kurš savas karjeras laikā ieguvis vairākus titulus. Sarunā Donāts iepazīstina vairāk ar sevi, stāstot par savu karjeru un tās līkločiem, pieredzi dzīvojot tālu prom no mājām, kā arī to, kas spēj radīt uzvarētāju vidi komandā.

 

Daļu no savas basketbolista karjeras pavadīji, spēlējot okeāna otrā pusē. Pastāsti par to, kā 17 gadu vecumā nonāci un kāpēc devies uz ASV?

Tajā brīdī tas bija labākais lēmumus, kuru varēju pieņemt. Vietējā līgā līmenis varbūt nebija tik augsts un man vajadzēja kaut kur spēlēt, tāpēc, apspriežoties ar vecākiem, nolēmu doties uz ASV. Vienmēr taču pastāvētu iespēja atgriezties Lietuvā, tāpēc nodomāju – kāpēc gan nepamēģināt? Ja nepatiktu tur, tad kaut vai pēc gada varētu atgriezties. Bija arī varianti palikt Eiropā, bet biju nolēmis doties pāri okeānam un izmēģināt savus spēkus tur. Grūtāk bija sākumā – pirmos divus vai trīs mēnešus, kad vēl nepārzināju tik labi valodu. Ierodoties zināju tikai divus vārdus – „hi” un „bye”, taču ar laiku iemācījos valodu, kas visu atviegloja.

Kopā uz ASV devās arī Tavs vienaudzis, tagadējais Lietuvas valstsvienības un Kauņas „Žalgira” centrs Roberts Javtoks, bet viņš atgriezās krietni ātrāk...

Jā, viņam viss izvērtās pavisam citādāk. Roberts devās uz spēcīgo Arizonas universitāti, taču tur netika pie cerētā spēles laika, tāpēc pēc nepilna pusgada nolēma doties atpakaļ uz Lietuvu. Vēlāk gan tāpat ieguva augstāko izglītību tepat Lietuvā, kā arī tika izvēlēts NBA draftā, tāpēc laikam nevar sūdzēties par karjeras gājumu.

Savu pieredzi ASV sāki ar spēlēšanu vidusskolas komandas sastāvā, kas vēlāk izrādījās tā pati, no kurienes uz NBA devās Lebrons Džeimss.

Kopā ar viņu pa īstam nesanāca uzspēlēt, jo tad, kad beidzu savu vidusskolas karjeru, viņš tikai pēc tam pievienojās vidusskolas komandai. Taču atsevišķas reizes vasarās izdevās kopā uzspēlēt. Tad gan viņam bija tikai kādi 14-15 gadi, taču jau tad bija redzams, ka viņš ir ļoti talantīgs spēlētājs.

Vēlāk sāki savu koledžu basketbola karjeru, dodoties uz Pitsburgas universitāti. Kā atceries pavadīto laiku tur?

Iespējams, jāpiekrīt tiem, kas saka, ka tas ir viens no labākajiem laikiem dzīvē. Par neko daudz nav jārūpējas, jo atliek vien spēlēt basketbolu un doties uz skolu, kas ļauj izbaudīt visu šo pieredzi. To arī iesaku citiem, jo jāatceras, ka paliekot un kļūstot par profesionāli Eiropā, ko tādu izbaudīt un pieredzēt nav iespējams. Tāpēc esmu priecīgs, ka to izdarīju.

Kā pats tajā laikā izteicies, vēlējies amerikāņiem pierādīt un lauzt stereotipu par eiropiešiem, kuri tika uzskatīti par labiem snaiperiem, bet mīkstiem raksturā un aizsardzībā.

Laikā, kad spēlēju tur, par eiropiešiem tik tiešām valdīja uzskats, ka viņi māk mest, bet nemāk spēlēt aizsardzībā. Neteiktu, ka ļoti mēģināju apgāzt tādu viedokli, bet centos panākt, lai tas netiktu attiecināts uz mani. Par to, vai man izdevās lauzt šādu priekšstatu, jāprasa spēlētājiem, pret kuriem sanāca spēlēt.

Untitled

Attēlā kopā ar pašreizējo NBA superzvaigzni Dveinu Veidu spēlē, kas izrādījās Donāta koledžu basketbola karjerā pēdējā.

Runājot par spēlētājiem, pret kuriem nācās spēlēt. To vidū pretiniekos ļoti daudzi bija nākamie NBA spēlētāji... Kurš palicis atmiņā kā visgrūtāk apturamais?

Laikam tas būtu puisis no Noutrdeimas universitātes komandas vārdā Trojs Mērfijs, kurš pašreiz spēlē Losandželosas „Lakers”. Ļoti meistarīgs spēlētājs, kuru man nācās segt, jo lielākoties viņš spēlēja manā pozīcijā. Viņš varēja izdarīt jebko – uzspēlēt tuvāk grozam, iemest no distances... Tāpat sarežģīti bija spēlēt pret vēl daudziem citiem, piemēram, Emeku Okaforu (pašreiz spēlē Ņūorleānas „Hornets”), kurš bija ļoti spēcīgs un atlētisks, vai Maiklu Svītniju (agrāk spēlēja NBA). Savukārt pēdējā gadā, kad cerējām iekļūt NCAA „Final Four”, apstājāmies pie labāko 16 kārtas, kur mūs no tālākas cīņas izslēdza Dveins Veids ar savu komandu. Kā redzam, tad pašreiz viens no labākajiem spēlētājiem pasaulē...

Noslēdzot koledžas posmu, biji ieguvis ne tikai augsta līmeņa spēļu pieredzi, bet arī augstāko izglītību.

Jā, Pitsburgas universitātē ieguvu grādu ekonomikā. Protams, ka priecīgi par to bija mani vecāki, bet apmierināts biju arī pats. Pieņemtais lēmums doties uz ASV nodrošināja ne tikai labu izglītību, bet arī iespēju apceļot pasauli un iemācīties angļu valodu.

Tev ir sanācis spēlēt pie vairākiem treneriem, bet kuri devuši lielāko ieguldījumu?

Viens no tādiem noteikti būtu Rims Kurtinaitis. Tieši ar „Lietuvos Rytas” bijušas pagaidām labākās atmiņas. Tur pavadītajos divos gados uzvarējām Eiropas kausā un citos turnīros. Kopā ar sportiskajiem panākumiem kā liels pluss klāt nāca iespēja spēlēt mājās, un tas ir pats labākais, kas vien var būt. Tur bija lieliski komandas biedri un treneri. No treneriem daudz palīdzējis arī mans treneris Pitsburgā – Bens Houlends. Smaga, bet noderīga pieredze bija Polijā pie Andreja Urlepa, kas man bija pirmā sezona Eiropā pie Vloclavekas "Anwil” komandas.

Turklāt savā pirmajā sezonā „Anwil” sastāvā izbaudīji arī pirmo pieredzi, kā ir spēlēt ar latviešiem.

Jā, tur sanāca uzspēlēt kopā ar Gati Jahoviču, Jāni Blūmu un Armandu Šķēli. Visi bija lieliski komandas biedri un tā bija laba komanda ar skarbu treneri, taču diemžēl neizdevās neko lielu uzvarēt. Runājot par latviešiem, tad, kā jau teicu, viņi visi bija lieliski komandas biedri un personības, tāpēc neatteiktos no iespējas kādreiz vēlreiz ar viņiem uzspēlēt.

Untitled.2

Sākot savu profesionāļa karjeru Eiropā ar Polijas klubu „Anwil”. Vienā komandā ar Jāni Blūmu un Armandu Šķēli. Gatis Jahovičs komandai pievienojās sezonas vidū.

 

Esi spēlējis vairāku valstu čempionātos, bet kuri palikuši atmiņā ar labāko sportisko līmeni?

Neslikts līmenis bija Beļģijas līgā, tāpat kā Vācijas līgā, kur spēlēju pirms pievienošanās VEF. Vācijā kā viens no plusiem ir tāds, ka līgā ir kādas četras vai piecas komandas, kas reāli pretendē uz čempionu titulu. Komandas ir spēkos līdzvērtīgas, tāpēc čempionāts ir ļoti neprognozējams – jebkurš var uzvarēt jebkuru.

Kā jau norādīji, panākumiem bagātākais pagaidām bijis laiks ar „Lietuvos Rytas”. Kas bija panākumu atslēgas?

Komandā bija pāris ļoti labi līderi. Viens no tādiem bija Čaks Eidsons, kurš bija līderis uz laukuma. Tāpat izceļams bija kapteinis Stepons Babrausks un arī centrs Marijons Petrāvičs. Vienkārši bija lieliska komandas ķīmija – treniņos cīnījāmies, bet ārpus laukuma bijām draugi un to visu kopā spēja salikt fantastisks treneru kolektīvs.

Tāpēc droši vien uzvarētāju kultūru centies veidot arī „VEF Rīga”?

Ceru, ka piedalos kā tāda veidošanā, bet katra komanda ir citādāka, tāpēc tām pašām ir jāatrod savs stils un jādara lietas, kas nes rezultātu. Kā jau teicu, tajā „Rytas” komandā izteikts līderis uz laukuma bija Čaks Eidsons, kam sekoja pārējie, bet ārpus laukuma visi bija draudzīgi. Ja atradīsim tādu līderi šajā komandā, ir iespējams izveidot ko līdzīgu.

Pēc maģiskās sezonas „Rytas” sastāvā, kurā uzvarējāt visos turnīros, nākamajā gadā sekoja spēlēšana Eirolīgā. Kā atceries spēlēšanu tur?

Jau iepriekš biju spēlējis pret Eirolīgas līmeņa komandām, bet nekad pašā turnīrā. Tas bija neticami, jo spēlējām pret tādiem grandiem kā grieķu „Olympiacos”. Uz tādām spēlēm Viļņas arēna vienmēr bija izpārdota, kas radīja lielisku atmosfēru. Arī izbraukuma spēlēs bija līdzīgi, kas mazliet atgādināja koledžas laikus, kur katra spēle bija īpaša. Cerams, spēsim izveidot ko līdzīgu arī šeit Rīgā.

VEF sastāvā esi jau pāris mēnešus. Kā nonāci šeit un kā esi iejuties Rīgā?

Pilsēta ir patīkama, tāpēc pagaidām viss ir bijis ļoti labi. Ņemot vērā to, ka biju apmeklējis Rīgu jau vairākas reizes iepriekš, kā arī to, ka manas mājas atrodas tikai trīs stundu brauciena attālumā, nekāda īpašā adaptēšanās nebija vajadzīga. Piekritu doties uz Rīgu, jo zināju treneri Ramūnu, kurš piezvanīja, sakot, ka vēlas savā komandā mana stila spēlētāju. Pārzinu viņa spēles filozofiju, kurā, manuprāt, veiksmīgi iederos, tāpēc pievienošanās VEFam bija viegls lēmums, zinot to, kādā līmeņa spēles tas piedāvā un to, ka tepat blakus atrodas arī manas mājas.

Untitled3

Pagājušajā nedēļā Tev apritēja 32 gadi. Kādas sajūtas?

Jūtos lieliski. Ar katru gadu arvien lielāka pieredze (smejas). Gribu spēlēt basketbolu tik ilgi, kamēr tas turpinās sagādāt prieku un būs vien iespējams.

Vai taisnība, ka pirms sāki spēlēt basketbolu, sākotnēji gribēji kļūt par futbolistu?

Trenējos futbolā līdz pēc kādas no spēlēm mājās atgriezos izmircis un sasmērētām drēbēm, jo futbolā laikapstākļu dēļ spēles nepārceļ. Ar to mammai pietika, lai pateiktu, ka viņa nemaksās par zālēm, tāpēc piemeklēja man kādu sporta veidu, kas notiek iekštelpās. Tā arī nokļuvu basketbolā.

Paralēli basketbolam seko līdzi arī citiem sporta veidiem, piemēram, jau pieminētajam futbolam?

Jā, vēl nesen skatījos Čempionu līgas pusfinālu spēles, kas izvērtās gana aizraujošas. Domāju, ka Čempionu līgas finālā uzvarēs „Bayern”, bet būšu par „Chelsea”, jo man patīk Anglijas futbols.

Tāpēc, ka Tavs spēles stils basketbolā ir līdzīgs tādam kāds angļiem ir futbolā?

(Smejas) Man vienkārši patīk, kā viņi spēlē, tāpēc bieži vien atbalstu Anglijas komandas.

Runā, ka daudz skaties gan tikai filmas, gan arī daudz lasi grāmatas?

Cenšos lasīt pēc iespējas vairāk, jo īpaši esot izbraukumos. Skatos arī filmas, bet, ja sanāk dabūt labu grāmatu, noteikti to izlasu. Pēdējā, ko izlasīju, šķiet, bija „Meitene ar pūķa tetovējumu”.

 

Rīgā dzīvo kopā ar ģimeni, tāpēc ko darāt brīvajā laikā?

Nodarbes ir visdažādākās. Piemēram, nesen bijām aizbraukuši uz Zooloģisko dārzu. Tāpat mēdzam pastaigāties pa Vecrīgu, kas ir ļoti skaista. Ja vien ir brīva diena, tad vienmēr lūkojam apskatīt ko jaunu un interesantu.

Visbeidzot – noskanot pēdējās spēles beigu signālam, kas ir jāpaveic, lai būtu apmierinājums ar aizvadīto sezonu?

Jāiegūst zelta medaļas. Domāju, ka uz to tiecas arī pārējie komandas spēlētāji.

--

Donāts Zavacks

Dzimis: 1980.gada 20.aprīlī

Augums: 203 cm

Svars: 109 kg

Pārstāvētās komandas:

KK Neptūnas (1996-1997, 2006-2007)

University of Pittsburgh (1999-2003)
Anwil Wloclawek (2003-2004, 2005-2006)
Euphony Bree (2004-2005)
Snaidero Udine (2005-2006)
BC Dnipro Dnipropetrovsk (2006)
BC Šiauliai (2007-2008)
Lietuvos Rytas (2008-2010)
EnBW Ludwigsburg (2010-2011)
VEF Rīga (2012-pašreiz)

Basketbola klubs „VEF Rīga”

Komentāri

Šai ziņai vēl nav komentāru


Lai pievienotu komentāru, ienāc ar kādu no sociālajiem tīkliem